Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 9

Strupais vīrs ar cīkstoņa kaklu nostājās policista priekšā aiz stikla. Viņa sārto seju ieskāva rudu matu kušķi abpus kailajai galvvirsai.

– Amanda Hofere, – viņš noteica un pastūma savu autovadītāja apliecību cauri spraugai, kamēr policists viņu nopētīja. – Esmu viņas tēvs.

Loundesas apgabala cietuma uzraugs to apskatīja un pabīdīja atpakaļ. – Varat doties uz otro nodalījumu.

Venss Hofers iebāza autovadītāja apliecību atpakaļ savā biezajā, nobružātajā makā un izgāja cauri drošības kontrolei, izņēmis no kabatām atslēgas un sīknaudu. Tad viņš devās uz uzgaidāmo telpu. Pagājis ilgs laiks, viņš klusībā domāja, ļoti ilgs laiks, kopš viņš bija juties kā mājās tādā vietā. Daudz kas bija noticis, un maz kas no tā visa bija labs. Viņš apsēdās krēslā nelielajā nodalījumā un nolūkojās uz savu atspulgu spogulī.

Vēzis viņam bija atņēmis Džoisiju apmēram pirms pusotra gada. Darbu fabrikā viņš bija zaudējis gadu pirms tam. Medicīnisko apdrošināšanu tāpat. Tad viņš vairs nebija varējis segt maksājumus par māju. Nemaz nerunājot par to, kāpēc viņš bija spiests pārcelties šurp, padodoties dienvidu vilkiem un samierinoties ar safabricētajām apsūdzībām, pret kurām nespēja aizstāvēties.

Dzīve nolaida viņam asinis, Venss prātoja: pa vienam griezumam vien.

Taču šis pēdējais – tas, kas bija noticis ar Amandu… tas bija griezums, kuru viņš vairs nespēja izturēt.

Viņu atveda, ģērbušos oranžā kombinezonā, ar roku dzelžos saslēgtām rokām. Viņa izskatījās mazliet nobijusies un satriekta. Kurš gan tāds nebūtu? Varbūt arī mazliet iztrūkusies, ieraugot viņu. Viņas mati bija spuraini un nekopti. Vaigi iekrituši un bāli. Un ieraugot to, kurš bija atnācis viņu apraudzīt, Amandas sejā parādījās tā pati piesardzīgā sejas izteiksme, kas liecināja par satraukumu un pat zināmu kaunu. Viņa atgādināja lepnu dzīvnieku, kurš nav radis pie krātiņa. Meita apsēdās viņam pretī ar vārgu smaidu un viegli paraustīja plecus.

– Kā tev iet, tēt?

Viņš pamāja pretī, īsti nezinādams, ko teikt. – Amanda.

Patiesību sakot, Venss nebija zinājis, ko teikt meitai jau gadiem ilgi. Viņš to uzskatīja par čīkstulīgu, nožēlojamu bērnu, kurš nekad neatzinās nedarbos. Kurš allaž visā, kas notika viņas dzīvē, vainoja kaut ko vai kādu citu. Tas uzdzina Vensam nelabumu, jo viņš bija cieši pārliecināts par to, ka ikvienam pašam ir jāuzņemas atbildība par to, ko viņš dzīvē ir izdarījis.

Lai cik ļauni tas būtu.

Un tomēr viņa bija Vensa meita. Viņš bija centies to audzināt, cik labi vien varēdams, zinot, ka viņam vienmēr trūcis maiguma vai sapratnes, līdz pērn viss bija kļuvis nekontrolējams. Un viņš to ienīda – to, ka bija ļāvis grožiem izslīdēt sev no rokām. Ka cilvēkam, kurš tik labi prata atšķirt labu no ļauna, nācās lūkoties cauri stiklam uz miesu no paša miesas, uz paša sievas bērnu un savas cietušās, nepiedodošās sirds stūrītī apzināties: tā ir mana meita.

– Tēt, kā iet Bendžijam? – Amanda apjautājās. Viņas muļķīgais kaķis. Pat ne viņas kaķis, tikai izkāmējis, noplucis pieklīdenis, kas dzīvoja mežiņā aiz mājas un nāca turp tikai tāpēc, ka Amanda izrādījās tik stulba, lai pasāktu viņu barot. – Vai tu atstāj viņam ēdamo? Viņam garšotu jēla maltā gaļa. Vai kāds mazumiņš tunča.

– Viņam klājas labi, Amanda, gluži labi, – Venss noteica, lai arī tie bija skaidri meli. Pirms pāris dienām viņš bija dzirdējis cerību pilnu ņaudēšanu, taču nu tai radībai vajadzēja būt nākušai pie prāta un vairs neslaistīties ap māju. – Viņš iegriežas ik pēc pāris dienām. Apjautājās par tevi, Mandij.

Tas lika viņai pasmaidīt.

– Es runāju ar savu advokātu, – viņa sacīja, un mirklīgais gaismas atspulgs viņas acīs uzreiz satumsa. – Viņi grib, lai es atzītu savu vainu, tēt. Viņi to dēvē par sabraukšanu vainu pastiprinošos apstākļos. Pretējā gadījumā viņi mani apsūdzēšot otrās pakāpes slepkavībā.

Venss pamāja.

Tas viss bija rādīts ziņās tik bieži, ka nu viņš vairs nespēja skatīties televīziju. Tā meitene bija tik jauka, apprecējusies ar cilvēku, kurš kalpoja tēvzemei, dienot jūras kara spēkos Afganistānā. Nemaz nerunājot par mazuli… Viņam bija tikai astoņas nedēļas. Tas nabaga puisis nemaz nebija redzējis savu dēlu. Prokurors nemūžam nepiekāptos. Amanda bija tā apreibinājusies, ka pat nezināja, ko ir izdarījusi. Bija skaidrs, ka viņš prasīs maksimālo sodu. Venss pat nespēja viņam to pārmest.

Šis bija vēlēšanu gads.

– Izklausās, ka tev vajadzētu to rūpīgi apsvērt, mīļā.

– Par nogalināšanu vainu pastiprinošos apstākļos var sodīt ar divdesmit gadiem cietumā, tēt! – Amandas acis kļuva baiļpilnas un platas. – Es nevienam negribēju nodarīt pāri. Negribēju, lai tā notiktu. Es nebiju pati savā ādā. Tādas lietas… – Viņa nosusināja acis un atglauda matus. – Mēs runājam par visu manu dzīvi, tēt! Es neesmu to pelnījusi. Man ir bail. Tev man jāpalīdz. Tev ir…

– Es zinu, ka tev ir bail, Amanda, – Venss noteica, uzlūkodams viņu. – Tomēr tev jāuzņemas atbildība par to, ko esi izdarījusi. Tu nogalināji sievieti, mīļā. Un viņas bērnu…

Un kā viņa pēc tam bija staigājusi apkārt pilnīgā bezjēgā, klaigādama, ka arī ir savainota. Tie zvēri… Viņas tā saucamie draugi. Lūk, ko viņi bija ar to izdarījuši. Venss visu mūžu bija aizstāvējis labo no ļaunā, un, lūk, kur tas viņu bija novedis. – Neviens nespēj to vērst par nebijušu, mīļā. Es neko daudz nevarēšu tur darīt.

– Divdesmit gadi, tēt! Tā ir visa mana dzīve! Tu pazīsti cilvēkus. Es zinu, ka tu vari man palīdzēt. – Viņa raudāja, viņa mazā meitiņa. Tās bija lielas, bērnišķīgas asaras. Bet par ko viņa raudāja? Par sevi. – Tev tas ir jādara!

– Es nevaru tev līdzēt, mīļā. – Venss nokāra galvu. – Vismaz ne tādā veidā.

– Kā tad? – Amanda viņu uzlūkoja. – Kā tu man vari palīdzēt, tēt? Tu biji policists, tik ilgus gadus… – Viņas tonis bija bezpalīdzīgs un izmisīgs, trausls kā plāns stikls, taču tajā jaušamās notis modināja atmiņas, kuras viņš nevēlējās pārcilāt. – Tu biji policists! Tas kaut ko nozīmē.

Vensa pakrūtē sāka iedegties uguns. Sākumā bija tikai sērkociņš, kas to aizdedzināja. Tad uguns pieņēmās spēkā mūžīgo dusmu un kauna iespaidā. Cilvēki pieprasīja taisnīgu tiesu. Viņa bija nogalinājusi divus pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Viņš to saprata labāk par jebkuru citu. Viņa meitai vajadzēja par to samaksāt. Viņš bija noasiņojis, pa vienam griezienam vien visu šo gadu laikā, pa vienam griezienam… Un tie bija kļuvuši aizvien dziļāki.

– Kā tu man palīdzēsi, tēt?

Tas bija nonācis līdz robežai, aiz kuras viņš vairs nespēja to izturēt.

Venss paliecās uz priekšu un noteica teju vai čukstā: – Kurš tev iedeva tabletes, Mandij?

– Neviens man neiedeva tabletes, tēt. Tu nesaproti. Tās vienkārši dabū, un viss. Man tās bija vajadzīgas.

– Kāds tev tās iedeva, mīļā. Tāpēc pasaki man, kurš. Esmu visai pārliecināts par to, kurš tas bija. – Vensa acis ieurbās viņējās. – Kā tu domā, ja tādā situācijā būtu nonācis viņš, tas puika tevi aizsargātu?

Viņa nikni nošņaukājās. – Tu maldies, tēt. Tu kā parasti maldies.

– Kurš tev tās iedeva, mīļā? – Venss uzlika savu gaļīgo plaukstu uz stikla starpsienas, cerēdams, ka viņa darīs tāpat, taču Amanda sēdēja nekustīgi. – Vismaz šo vienu reizi izdari to, kas ir jādara, mīļā. Lūdzu. Kurš man atņēma manu mazo meitiņu?

– Nē… – Kādu brīdi viņa nolūkojās Vensā un purināja galvu, un tad viņas acīs parādījās dusmas. – Vai tā ir tava atbilde, tēt? Vai tā tu grasies man palīdzēt? Es te sēžu, noskatīdamās, kā man tiek atņemta visa dzīve, bet tu gribi zināt tikai to, kurš ir atņēmis tavu mazo meitiņu? – Viņa izbolīja acis un veltīja viņam lišķīgu smaidu, kurā jautās griezīgi zobeni. – Tu to izdarīji, tēt. Tu viņu atņēmi. Tu atņēmi to mazo meitiņu. Tu zini, par ko es runāju. Vai tu tik ļoti gribi zināt? Nu tad skaties patiesībai acīs, tēt. Tās nebija narkotikas. Tas nebija Veins. Tas biji tu. Kārtīgi palūkojies uz to, ko tu redzi… – Viņa pavirzījās atpakaļ un pacēla augšup savas roku dzelžos saslēgtās rokas. – Tāpēc ka tu esi par to atbildīgs! Tu.

Amanda lūkojās viņā, agrāk tik maigajām, brūnajām mazās meitenītes acīm kvēlojot dusmās. – Tu domā, ka varēsi man palīdzēt..? – Viņa pamāja uzraudzei un piecēlās, nopurinādama lēkšķainos matus. – Ko tu izdarīsi, tēt, sāpināsi viņus visus? Visus, kas tev atņēma tavu mazo sapnīti? – Viņa paspēra soli atpakaļ, sabradādama viņa sirdi, lai arī Venss īsti nezināja, kā to pateikt.

Tad viņa pagriezās un paraudzījās uz tēvu vēlreiz. Viņas lūpās parādījās nežēlīgs smaids. – Tu gan neesi cietumā, – Amanda sacīja, itin kā gatavotos uzkāpt mirstošam kukainim, lai tas nemocītos, – taču tas nenozīmē, ka tu esi brīvāks par mani, vai ne, tēt?