Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 3

“Tev ir desmit dienas,” reiz kāds man teica. Desmit dienas visā tavā dzīvē, kuras var uzskatīt par patiesi lieliskām. Tādas, kas izceļas starp visām citām, atskatoties atpakaļ caur laika prizmu.

Viss pārējais ir tikai mudžeklis.

Un, braucot savā īrētajā kadiljakā kaut kur aiz Džeksonvilas, nesen izkāpis no lidmašīnas Fortloderdeilā un meklēdams Beišordraivu un Marriott Sun Coast Resort viesnīcu, es iedomājos, ka šai dienai ir gluži labas izredzes nonākt šajā sarakstā.

Vispirms es izspēlēšu golfa partiju ar savu veco koledžas laiku draugu no Emhērstas Maiku Dinofrio – “Atlantijas priedēs”, jaunajā Džeka Niklasa projektētajā golfa laukumā, nokļūšana kurā vien paģērēja dvēseles pārdošanu velnam – vai manā gadījumā piecpadsmit gadu laikā sakrātu krunku nogludināšanu kāda valdes locekļa sievas sejā.

Pēc tam bija paredzēta organizācijas “Ārsti bez robežām” reģionālā konference, kuras dēļ es faktiski biju ieradies pilsētā, un man vajadzēja teikt atklāšanas runu. Par savu pieredzi Boako ciematā Nikaragvā, kur piecus pēdējos gadus tā vietā, lai katru augustu dotos kādā kruīza braucienā vai uz Napu Kalifornijā, kā vairums manu kolēģu, es atgriezos tajā pašā netīrajā, lietavu izmocītajā pilsētā, lai operētu vilkarīkles un veiktu krūšu operācijas vietējām sievietēm, kuras bija pārcietušas mastektomiju pēc krūts vēža. Es pat biju noorganizējis līdzekļu vākšanas kampaņu savā slimnīcā, lai tur uzceltu tik ļoti vajadzīgo skolu. Tas, kas bija sācies kā galvas izvēdināšana pēc sāpīgas šķiršanās – un es esmu pirmais, kas gatavs to atzīt, – nu bija kļuvis par nozīmīgāko apņemšanos manā mūžā. Pirms gada es pat aizvedu turp savu septiņpadsmitgadīgo meitu Holiju, kura bez kautrēšanās atzina, ka sākotnēji tā bijusi laba izdevība norādīt sabiedrības labā paveiktu darbu koledžas pieteikuma veidlapā. Taču šogad, pirms studiju uzsākšanas Virdžīnijas universitātē, viņa atkal bija atgriezusies, uzņēma fotogrāfijas savam blogam un mācīja angļu valodu. Es pat biju iekļāvis dažas viņas fotogrāfijas savā šīvakara prezentācijā: “Kad medicīna ir nozīmīga: kā trešās pasaules ciemats man atkal lika atcerēties medicīnas jēgu.” Man būtu gribējies, lai viņa šovakar būtu te, taču viņa lika eksāmenus. Ticiet man: kā tēvs es nebūtu varējis justies vēl lepnāks.

Tad vēlāk, pēcpusdienā, es iedzeršu mēriņu uz Mariott viesnīcas jumta terases kopā ar kādu Dženiferu H. Kīgenu – bijušo “Mis Džeksonvilu”, šobrīd reģionālo vadītāju Danner Klein uzņēmumā; viņas viesošanās manā kabinetā allaž bija izraisījusi atmosfēras uzlādi. Dažu pēdējo mēnešu laikā mēs bijām tikušies kokteiļu viesībās un korporatīvos pasākumos, bet šovakar… cerams, ka pēc manas aizkustinošās un neatvairāmās runas, ar pāris šampanieša glāzēm pa virsu… Nu, teiksim tā: es cerēju, ka šis vakars pārvērtīs “ļoti, ļoti labu” dienu tādā, kas nonāks saraksta pašā augšgalā!

Ja vien es varētu atrast to sasodīto viesnīcu… Es pievērsos zaļajai izkārtnei. METKALFA… Tas nebija gluži tas, ko biju sagatavojies ieraudzīt. Pie joda, kur bija Beišordraiva? Sāku domāt, ka man tomēr būtu vajadzējis pagaidīt kadiljaku ar navigatoru, taču meitene teica, ka tāds būšot pieejams tikai pēc divdesmit minūtēm, bet man negribējās nokavēt.

Beišordraivai vajadzēja būt nākamajai šķērsielai.

Es nobremzēju pie luksofora un sāku domāt par to, kā dzīve bija nokārtojusies pēc visai akmeņaina perioda. Man piederēja plaukstoša ārsta prakse Bokā, es katru gadu iekļuvu “Floridas Žurnāla” ārstu topā, vienreiz pat biju nonācis uz vāka. Biju uzcēlis pats savu klīniku un diennakts atveseļošanās centru, kas vairāk atgādināja pieczvaigžņu viesnīcu nekā medicīnas iestādi. Biju apvienojis trīs veiksmīgas medicīnas klīnikas Fortloderdeilā un Palmbīčā un pat laiku pa laikam parādījos raidījumā “Labrīt, Florida”, rubrikā “Doktors Henrijs Stedmens ziņo…”. Piedevām vēl manu “Brovarda apgabala ciču meistara” reputāciju, kā to dēvēja mana meita, nostiprināja “Stedmena vilnis”, raksturīgais griezums tieši virs areolas, pateicoties kuram radās gluds, bumbierveidīgs izliekums, ko pēdējā laikā visi centās atdarināt.

Tas nebija gluži tas, ar ko es cerēju kļūt slavens, beidzot medicīnas institūtu Vanderbiltā pirms divdesmit gadiem, bet vai gan mēs visi nevaram atskatīties pagātnē un pateikt ko tādu, ko?

Dažus pēdējos gadus es biju aktīvā apritē. Man tikai neizdevās atrast īsto, kas liktu manai elpai aizrauties. Un man bija izdevies saglabāt normālas attiecības ar Lizu, enerģisku imigrācijas lietu advokāti, kura pirms pieciem gadiem, man atgriežoties mājās no medicīnas konferences Hjūstonā, paziņoja, ka viņa ir piedzīvojusi vienu no tām “atmiņā paliekošajām dienām” – kopā ar Mortu Golubu, vienu no viņas juridiskā biroja vadītājiem. Tomēr tas bija sāpīgi. Laikam jau arī es pats nebiju gluži bez vainas. Vienīgais labums, ko tas deva, bija fakts, ka man izdevās aktīvi līdzdarboties meitas dzīvē: Holija aizrāvās ar jāšanas sportu un pirms pāris gadiem gandrīz bija iekļuvusi junioru Olimpisko spēļu komandā, bet šobrīd beidza pirmo kursu Virdžīnijas universitātē. Es vēl aizvien devos kopā ar viņu uz dažādām sanāksmēm dienvidos – tikai mēs abi.

Tomēr jau pāris gadus manā dzīvē nebija nevienas pastāvīgas sievietes. Man randiņš nozīmēja nedēļas nogalē aizlidot uz Kīzu savā Cessna lidmašīnā un paēst pusdienas Pierre’s restorānā Islamoradā. Vai dauzīt golfa bumbiņu, cenšoties panākt, lai mans handikaps sasniegtu desmitnieku. Kā mēdza teikt mana meita, izbolīdama acis, tas viss bija visai “smieklīgi” vienam no “Dienvidfloridas iekārojamākajiem vecpuišiem”, ja viņš vēlējās saglabāt savu reputāciju.

Satiksme kļuva blīvāka, tuvojoties I – 10 šosejai aiz Metkalfas. Ieraudzīju kreisajā pusē Sporta pārvaldi un Dillard’s veikalu, bet labajā – Vidusjūras stilā ieturētu māju puduri ar nosaukumu “Toskānas birzs”. Ieslēdzu ziņu kanālu… “ASV iznīcinātāji kārtējo reizi uzbrūk Kadafi aviācijas spēkiem Lībijā…” Tam puisim bija jāpazūd. “Viesuļvētras atstāj aiz sevis nāvi un postījumus Alabamā.”

Pie joda, kur bija palikusi Beišordraiva?

Jā! Pamanīju nosaukumu uz izkārtnes un ieslēdzu pagrieziena rādītāju. Biju iecerējis vispirms iekārtoties viesnīcā un tad doties pie Maika, lai kopā brauktu uz klubu. Manas domas kavējās pie slavenā golfa laukuma ar izslavēto sešpadsmito bedrīti…

Piepeši es apķēros, ka iela nemaz nesaucas Beišordraiva: tās nosaukums bija Beiridža.

Un tā bija vienvirziena iela, pretējā virzienā!

Sasodīts! Palūkojos atpakaļ un konstatēju, ka esmu iedzīts strupceļā krustojuma vidū – pilnīgi nepareizā joslā, un pretī braucošā SUV šoferis lūkojās uz mani kā uz pilnīgu idiotu. Man aiz muguras bija izveidojusies automašīnu rinda, un visi gatavojās nogriezties. Luksoforā parādījās dzeltenā gaisma…

Man vajadzēja izkustēties.

Pie joda, es klusībā noteicu un nospiedu gāzes pedāli, lai šķērsotu krustojumu.

Sirds uz brīdi pamira, un es paraudzījos apkārt, cerēdams, ka neviens nebūs mani pamanījis. Beišordraivai vajadzēja būt nākamajai šķērsielai.

Šajā brīdī man aiz muguras uzzibsnīja bākugunis, kurām pēc mirkļa sekoja policijas sirēnas griezīgā gaudošana.

Sasodīts.

Balta policijas automašīna parādījās man aiz muguras, itin kā to vien būtu gaidījusi, un balss skaļrunī aicināja mani nobraukt malā.

Izlavierēju cauri automašīnu straumei līdz ceļa malai, atgādinādams sev pašam, ka atrodos ziemeļu Floridā, nevis Bokā, un ka šejienes policisti ir no gluži citas sugas.

Redzēju sānu spogulī, kā policists tumšzilā formastērpā izkāpj ārā un nāk man tuvāk. Aviatoru saulesbrilles, stingrs žoklis un biezas ūsas, nemaz nerunājot par sejas izteiksmi, kas šķita paužam: “Tikai ne manā dīķī, draudziņ.”

Nolaidu logu un, kad policists pienāca klāt, draudzīgi ieskatījos viņam acīs. – Man patiešām ļoti žēl, inspektor. Zinu, ka pārkāpu noteikumus. Es meklēju Beišordraivu un mazliet apmulsu, ieraugot Beiridžu. Es neredzēju luksoforu. – Tiesības un apdrošināšanu, – tas bija vienīgais, ko viņš man noteica par atbildi.

Es nopūtos. – Paklausieties, te būs manas tiesības… – Parakņājos kabatas portfelī. – Taču automašīna ir nomāta, inspektor. Es to nupat noīrēju lidostā. Nedomāju, ka man te būtu apdrošināšana. Tā pieder pie nomas līguma, vai ne..?

Cerēju, ka viņš ieraudzīs burtus “Dr. Med.” aiz mana uzvārda un ieteiks man nākamreiz būt uzmanīgākam.

Tā nenotika.

Viņš īgni noteica: – Braukšana bez apdrošināšanas polises ir pavalsts noteikumu pārkāpums, kas tiek sodīts ar piecsimt dolāru naudassodu.

– Es to zinu, inspektor, un, bez šaubām, manā automašīnā man ir apdrošināšanas polise… – Pasniedzu viņam autovadītāja apliecību. – Bet, kā jau teicu, šī ir nomāta. Es nupat to noīrēju lidostā. Baidos, ka jums vajadzēs risināt šo jautājumu ar Hertz autonomu, inspektor… Martines. – Pievērsos viņa žetonam. – Es mazliet apjuku, meklējot Marriott viesnīcu. Esmu te ieradies uz mediķu konferenci…

– Ak Marriott viesnīcu, ko? – policists noteica, paceldams augšup saulesbrilles un ielūkodamies manā automašīnā.

– Tieši tā. Man tur šovakar jāsaka runa. Paklausieties, man patiešām ļoti žēl, ja pārbraucu pāri pie sarkanā – man likās, ka gaisma ir dzeltena. Es biju nonācis strupceļā un domāju, ka būs labāk pasteigties, nekā nobloķēt satiksmi. Varbūt jūs varētu netiesāt mani pārāk bargi?

Satiksme bija atjaunojusies, un cilvēki staipīja kaklus, lēnām braukdami mums garām.

– Jūs saprotat, ka iegriezāties vienvirziena ielā? – Martiness nepievērsa nekādu uzmanību manam lūgumam.

– Es to sapratu, inspektor, – es noteicu nopūzdamies, – un tāpēc es nenogriezos, lai ne…

– Divus kvartālus tālāk ir pagrieziens, – noteica ceļu policists, pārtraukdams mani. – Gribu, lai jūs krustojumā nogrieztos pa labi un iebrauktu tur.

– Inspektor… – Es lūdzu vēl vienu reizi, jūtot, ka cerības sarūk. – Vai mēs nevarētu vienkārši…

– Divi kvartāli, – policists noteica, paturēdams manu autovadītāja apliecību. – Brauciet vien turp.