Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 5

Labi, domā, Henrij… Domā! Es zināju, ka neesmu neko izdarījis. Taču es nupat biju redzējis policista slepkavību. Un slepkava šobrīd traucās projām. Es biju vienīgais, kas varēja viņu atpazīt. Un tajā pašā laikā atbrīvot no atbildības mani!

Ko man vajadzēja darīt? Sēdēt te un gaidīt, lai policisti atkal atgrieztos un automātiski pieņemtu, ka to esmu izdarījis es?

Es vairs nedomāju ne brīdi ilgāk. Ieslēdzu aizdedzi, uzbraucu uz šosejas un tad apstājos pie luksofora. Atcerējos tikai to, ka slepkavas auto bija zils. Es nebiju varējis noteikt marku. Vai reģistrācijas numuru. Biju ievērojis, ka auto nav reģistrēts Floridā: numura zīme bija netīri balta, ar ziliem burtiem un cipariem… Iedegoties zaļajai gaismai, daļa numura atausa man atmiņā – ADM vai ADV… Mēģināju atcerēties. Varbūt ADJ? Un man likās, ka esmu redzējis četrinieku…

Taču kaut kas bija iespiedies atmiņā pilnīgi nepārprotami, kad sāku par to domāt. Kāda emblēma. Varbūt pūķis – sarkans, ar garu asti. Vai varbūt tas bija putns ar lieliem spārniem. Iespējams, pateicoties tam, automašīnu būtu vieglāk atrast.

Uzbraucu uz galvenā ceļa, tiklīdz satiksmes plūsma uz mirkli atslāba. Nospiedu gāzes pedāli, mainīdams joslas un apdzīdams pēc iespējas vairāk automašīnu. Tas puisis mani apsteidza par kādu minūti. Taču te bija neskaitāmi luksofori. Tāpēc es nevarēju braukt bez apdoma, riskējot ar to, ka tikšu apturēts. Viņš tikpat labi būtu varējis jau iegriezties kādā sānieliņā. Vai iebraukt veikala stāvvietā un nomainīt auto. Pievērsos numura zīmei un emblēmai, kuru, šķiet, biju redzējis. Un uzmanījos no policijas. Viņi bija saslēguši mani roku dzelžos nenozīmīga satiksmes pārkāpuma dēļ. Ko gan viņi izdarītu tagad, ja domātu, ka esmu nogalinājis policistu?

Apzinājos, ka man ir jāziņo par notikušo. Bija pagājušas tikai pāris minūtes, un policija droši vien vēl nemaz nezināja par atgadījumu. Pasniedzos pēc telefona un nospiedu 911. Zilais auto vēl aizvien nebija redzams. Pēc dažām sekundēm atskanēja sievietes balss. – Palīdzības dienests…

– Es nupat redzēju slepkavību! – es iekliedzos, ieslēdzis skaļruni. – Policista! Viņa automašīnā. Tajā… – Piepeši aptvēru, ka nemaz nezinu ielas nosaukumu. Martiness to nebija pieminējis. – Ak Dievs, – es izstomīju. – Es nezinu ielas nosaukumu. Tā nogriežas no galvenās ielas. Netālu no Beišordraivas…

– Ser, vai jūs teicāt, ka upuris bijis policists? – sieviete jautāja, reaģējot uz nupat dzirdēto. – Patruļas mašīnā? Man vajadzēs pierakstīt jūsu uzvārdu. Un vietu, no kurienes jūs zvanāt. Vai jūs vēl aizvien esat turpat? Vai varat nosaukt mums patruļas mašīnas numuru?

– Nē, nē. – Nebiju drošs par to, ko lai saka. – Es braucu pa šoseju. Tas cilvēks, kurš to izdarīja, aizbrauca ar zilu sedanu. Es šobrīd viņam sekoju!

– Ser, man nāksies jūs lūgt braukt malā un atgriezties notikuma vietā, – sieviete mani steigšus izrīkoja.

Sasodīts. Man nācās apstāties pie luksofora. Paslējos augšup un mēģināju saskatīt kaut ko pāri stāvošo automašīnu jumtiem.

Nekā. Tas suņabērns gatavojās izbēgt! Mēģināju koncentrēties uz to, ko biju saskatījis uz numura zīmes. Pūķi vai čūsku, vai putnu. Šķiet, ka sarkanu. Jā, sarkanu. Skaidri zināju tikai to, ka tā nebija Floridas numura zīme. Tomēr es nespēju to pilnībā atsaukt atmiņā. Viss bija norisinājies pārāk strauji.

– Ser, man jums jālūdz atgriezties nozieguma vietā, – palīdzības dienesta operatore atkal atkārtoja. – Un man vajadzēs jūsu uzvārdu.

Luksoforā iedegās zaļā gaisma. Es izkustējos no vietas. Manu uzvārdu?.. Jau grasījos to nosaukt, iespiedis gāzes pedāli grīdā, braukdams ar sešdesmit jūdzēm stundā piepilsētas ielā ar blīvu satiksmi. – Tas ir…

Tad es aprāvos.

Dažus metrus priekšā atradās zils sedans, kas atgādināja to, kuru es biju redzējis, un tas līkumoja starp pārējām mašīnām. – Pagaidiet! – es iesaucos tā, it kā mani būtu ķērusi elektriskās strāvas izlāde. – Tas var būt viņš!

– Ser, jums nav jākļūst par varoni… – dispečere iekliedzās. – Nosauciet pazīmes. Mēs par to parūpēsimies.

Varonis? Es necentos kļūt par varoni. Es gribēju rīkoties pareizi un tajā pašā laikā glābt savu ādu! Doties atpakaļ uz nozieguma vietu? Bet numura zīmes vai citas pazīmes? Zināju, ka man nāksies trakoti grūti izskaidroties ar policiju tajā vietā.

Man nācās apstāties pie nākamā luksofora. Taču apstājās arī zilais auto, kas atradās apmēram desmit mašīnu tiesu pirms manis. Ieraudzīju ceļazīmi, kas vēstīja par nobrauktuvi uz I – 10 autostrādes, tieši sev priekšā! Jādomā, ka viņš devās turp. Gaismas luksoforā nomainījās, un zilā automašīna sāka braukt. Es pieliecos un nopētīju numura zīmi, pirms tā tika aizsegta skatienam, un ievēroju gaišo pamatni, kuru biju redzējis jau agrāk.

– Ser…

Zināju, ka pazaudēšu automašīnu no acīm, ja dispečere turpinās klaigāt uz mani. Gaidīju vairākas mokošas sekundes, lai automašīnas man priekšā sāktu kustēties, un ikviens nervs manā ķermenī likās saelektrizēts un saspringts.

Tad es klusībā noteicu: pie joda, Henrij. Aiziet!

Es iebraucu pagrieziena joslā un pasteidzos šķērsot krustojumu, neskatīdamies uz luksoforu. Es arī tāpat biju nepatikšanās līdz ausīm!

– Šoferis zilā sedanā brauc pa galveno ielu uz I – 10 nobrauktuves pusi! – es iekliedzu klausulē. To izdzirdējusi, dispečere lika man apstāties trešo reizi.

Es nepievērsu tam uzmanību. Atkal pamanīju automašīnu – mūs šķīra kādi desmit vai divpadsmit spēkrati. Es turpināju palielināt ātrumu, apdzīdams citas automašīnas.

Mūs šķīra vairs tikai astoņi auto.

Tad sev par pārsteigumu es ievēroju citu zilu automašīnu! Tā atradās nedaudz priekšā pirmajai, kurai sekoju.

Kura bija īstā?

Nevienai no abām nebija vietējās pavalsts numura zīmju, taču otrajai – tai, kura atradās priekšā – uz zīmes bija redzams vēl kaut kas, un, samiedzis acis saulē, es ieraudzīju, ka numurs sākas ar A! Nospiedu gāzes pedāli. Spidometrs pakāpās līdz septiņdesmit jūdzēm stundā. Nu es atpaliku tikai nedaudz. Mūs šķīra piecas vai sešas automašīnas. Mēs strauji tuvojāmies šosejai. Es nokliedzu klausulē: – Te ir vēl otra automašīna!

Ja viena nogrieztos uz šosejas, bet otra paliktu uz ceļa, man nāktos izvēlēties.

Pirmā manis pamanītā automašīna ieslēdza pagrieziena rādītāju un sāka nogriezties uz šosejas pusi, palielinot ātrumu. Es nespēju saskatīt numura zīmes, tikai burtus AD un varbūt arī J vai ko tamlīdzīgu… Daļu numura es nespēju ieraudzīt. Otrā automašīna turpināja braukt taisni. Un tai uz numura zīmes bija vēl kaut kas.

Man nācās pieņemt lēmumu.

Es uzsaucu operatorei: – Viena no tām nogriežas uz I – 10 autostrādi rietumos. Otra turpina braukt pa galveno ielu… Es palieku tepat, – es paziņoju.

Pirmā automašīna nogriezās uz šosejas. Es pabraucu garām zem ceļa pārvada, klusībā lūgdams Dievu, kaut nu tas nebūtu Martinesa slepkava, kurš šobrīd izbēg.

Nospiedu gāzes pedāli, vēl vairāk pietuvodamies otrajai zilajai automašīnai. Tai bija gaišas numura zīmes, tāpat kā sedanam nozieguma vietā. Es sāku saskatīt numuru. AB4… Es nezināju. Varbūt tas bija īstais.

Un tur bija arī kāds attēls…

Palielināju ātrumu, pamazām virzīdamies tuvāk, līdz beidzot spēju saskatīt visu numura zīmi. AB4-699.

Tas bija Tenesī numurs. Un attēls… Tā bija ASV armijas emblēma.

Un aizmugures logā rēgojās uzlīme. “Pasignalizē, ja atbalsti mūsu karaspēku.”

Vai tas varēja būt īstais?

Piebraucot tam līdzās, es ieraudzīju, ka pie stūres sēž sieviete. Un aizmugures sēdeklī atradās bērns. Vienīgais, par ko es jutos pārliecināts, bija fakts, ka cilvēks, kurš brauca ar slepkavas automašīnu, bija vīrietis! Braucu līdzās zilajam auto, noraudzīdamies uz to ar satriektu skatienu. Sieviete palūkojās uz mani tā, it kā es būtu kāds trakais, un mainīja joslu.

– Sasodīts! – Uzsitu ar plaukstu pa stūri. Slepkava bēga projām pa I – 10 autostrādi. Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Piepeši es aptvēru situācijas nopietnību. Man vajadzēja doties atpakaļ uz notikuma vietu un pastāstīt policijai visu, ko zināju. Man vajadzēja stāties pretī bariņam sašutušu, niknu pogaino, kuri tikpat labi varētu notriekt mani zemē un atkal ieslēgt roku dzelžos.

– Man jāzina jūsu uzvārds, ser! – palīdzības dienesta operatore neatlaidās.

Vai viņi kaut uz mirkli noticēs manis teiktajam? Ka es vajāju zilo automašīnu. Slepkavas automašīnu. Man nebija nekādu konkrētu pazīmju tās atpazīšanai. Tie būs tie paši policisti, kuri nupat bija redzējuši mani saslēgtu roku dzelžos Martinesa automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Strīdamies ar to pašu policistu, kurš tagad bija miris! Un es biju aizmucis no notikuma vietas!

– Jums ir jāatrod automašīna, – es sacīju dispečerei. – Tā dodas uz rietumiem pa I – 10 autostrādi. Tas ir zils sedans ar citas pavalsts numura zīmēm. Man šķiet, ka pirmie burti ir AMD… Uz numura zīmes ir kaut kāds attēls, pūķis vai putns ar izplestiem spārniem. Es dodos atpakaļ uz notikuma vietu. Gan kāds būs to pamanījis.

Atvainojos un apgriezos braukšanai pretējā virzienā, nervozi apsvērdams to, ar ko man nāksies saskarties. Priekšā izskatījās, ka automašīnu plūsma tiek novirzīta no galvenā ceļa. Jādomā, ka nu jau viņi būs atraduši Martinesa automašīnu. Viņi visi šā vai tā zināja, kas es esmu un ar kādu automašīnu braucu. Man nāksies izskaidroties. Stāstīt, ka neesmu nogalinājis Martinesu. Skaidrot, kāpēc esmu aizbēdzis no notikuma vietas.

Nolēmu padoties pirmajam ieraudzītajam policistam.

Apmēram jūdzes attālumā no notikuma vietas policijas automašīnas bija nobloķējušas ceļu un novirzīja satiksmi pa blakus ielu. Es zināju, ka man ir vajadzīgs advokāts. Labs advokāts. Tāds, kurš specializējies krimināltiesībās. Tuvodamies policistiem un savai nenovēršamajai notveršanai, es sāku prātot, kam lai zvana. Pabraucu vēl mazliet uz priekšu un pamanīju divus tumšzilos formastērpos ģērbušos policistus, kuri regulēja satiksmi.

Manas acis iepletās.

Viens no tiem bija tas suņabērns Roulijs. Skūtgalvis. Tas, kurš bija man daudznozīmīgi pamirkšķinājis un noteicis, lai nekad vairs negados viņam ceļā!

Viņš bija gatavs mani saplosīt par tādu nieku kā satiksmes pārkāpums. Nu bija nogalināts viņa kolēģis.

Viņš bija pēdējais cilvēks zemes virsū, kuram es vēlējos padoties!

Iedomājos, ka es varētu mainīt joslu un sameklēt kādu citu. Taču neviena cita policista tur nebija. Vismaz ne šeit. Automašīnu rinda turpināja virzīties uz priekšu gliemeža gaitā. Man nekas cits neatlika kā tuvoties, jo citādi es pievērstu sev uzmanību. Tāda veida uzmanību, kāda man šobrīd nepavisam nebija vajadzīga.

Piepeši Roulijs pacēla galvu un nopētīja automašīnu rindu, un man par lielu nepatiku viņa skatiens nofiksēja manu balto kadiljaku.

Tad viņš pievērsās tieši man.

Ikviena mana ķermeņa šūna sastinga. Novietoju rokas tā, lai viņš varētu tās saskatīt. Es nezināju, ko vēl lai dara. Tad es ieraudzīju, kā tas suņabērns uzsauc kaut ko savam partnerim un pasniedzas pēc pistoles.

Man par šausmām viņš metās uz priekšu gar pārējām automašīnām uz manu pusi.

Es sāku kliegt: – Nē, tas nebiju es! Tas nebiju es! – Un viņš sauca kaut ko pretī: – Ārā no automašīnas! Izkāpt no automašīnas!

Sūdu būšana!

Un tad viņš notēmēja!

Mana sirds teju izlēca pa muti laukā, skaidri atceroties viņa brīdinājumus par to, kas notiks, ja mūsu ceļi vēlreiz krustosies. Man galvā nodimdēja brīdinājuma zvans: Henrij, tev jātiek prom no šī puiša! Tūlīt pat!

Es ieķēros stūrē un mainīju joslu.

Pagriezos un ieraudzīju, kā Roulijs ir nomērķējis tieši uz mani ar savu pistoli! Viņš šaus, Henrij! Sirds sažņaudzās. Es negrasījos te sēdēt un kļūt par viņa nekustīgo mērķi.

Es nospiedu gāzes pedāli.

Piepeši vējstikls sašķīda un stikla lauskas izkaisījās man visapkārt. Viņš šāva!

Ak mans Dievs!

– Nē, nē! – es šausmās saucu pretī. – Tas nebiju es!

Palūkojos atpakaļ un atkal ieraudzīju Rouliju, šoreiz strēlnieka pozā. Viņš bija ar abām rokām satvēris pistoli un lūkojās tieši manī.

Viņš mani nošaus! – es klusībā iekliedzos.

Iespiedu pedāli grīdā. Kadiljaks, riepām kaucot, iebrauca blakus joslā, kad otra lode izšāvās cauri sānu logam, sašķaidot stiklu un aizspindzot man gar ausīm.

– Pie joda, kā gan tas var notikt? – es iekliedzos. – Tas nebiju es!

Apgriezu automašīnu riņķī, uzbraukdams uz trotuāra un aizķerdams ceļazīmi, pieliecu galvu pēc iespējas zemāk un aiztraucos pretējā virzienā pa galveno ielu, kamēr vēl divi šāvieni ķēra manas automašīnas šasiju un bagāžnieku.

Nezināju, vai pieļauju lielāko kļūdu savā dzīvē, taču jutos drošs par to, ka, nebraucot prom no šejienes, es būšu līķis.

Nogriezos pirmajā krustojumā, kas gadījās man ceļā, un tad vēl ātrāk iebraucu šķērsielā. Atkal nospiedu gāzes pedāli un pirmo reizi palūkojos atpakaļ.

Tur neviena nebija.