Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 10

7

Оглавление

Aurora Tomsone pievienojās mazajai grupiņai, kas pulcējās ap Mārgaritu, nogaidīja, līdz saruna pierima, un ievaicājās:

– Tātad kūrorts vienmēr piederējis Smitu ģimenei?

– Tā patiešām ir.

Lai gan nebija dzimusi Smitu ģimenē, tomēr Mārgarita lepojās ar dzimtas mantojumu.

– Jūs droši vien gatavojaties doties pensijā, – Aurora sacīja.

Smaids Mārgaritas sejā pagaisa.

– Nebūt ne. Es domāju, ka manā rīcībā vēl ir divi gadu desmiti, lai nobriestu atpūtai un mūžīgajai dusai.

Apkārtējie vai nu iesmējās, vai arī sarauca pieres – atkarībā no tā, cik smalkjūtīgi viņi bija.

– Aiziešana pensijā nenozīmē, ka cilvēkam uzreiz jāmirst, – Aurora pārliecinoši apgalvoja.

– Aktīvai sievietei aiziešana pensijā nozīmē pavadīt laiku pie kāršu galda, dzerot plūmju sulu. Un es šaubos, vai pieskatītāji, kas uzmana vecus, prātu izkūkojušus ļaudis, man atļaus sulai pievienot manu iecienīto īru viskiju, – Mārgarita centās atjokot. – Nē, paldies, es palikšu savā vietā un turpināšu vadīt šo viesnīcu.

– Un tomēr, ja gadītos īstais piedāvājums… – Aurora neatlaidīgi turpināja.

Mārgaritas mugura vienā mirklī iztaisnojās. Nekustamā īpašuma aģente. Šī nožēlojamā vientuļā sieviete noteikti ir nekustamā īpašuma aģente, kuru viņai varbūt uzsūtījusi pašas mazmeita, lai piespiestu vecmāmiņu atteikties no uzdevuma, ko viņai uzticējis Dievs Tas Kungs, misis Smita un viņas pašas sīkstā daba.

Līdzcietība pret Auroru pagaisa, un Mārgarita asā tonī, kādā bija pieradusi komandēt savus padotos, dēlus un mūžībā aizgājušo mīļoto vīru, paziņoja:

– Nav tik vilinošu piedāvājumu, kas liktu man izvākties no pašas mājas un atteikties no darba, ko man uzticējis Dievs.

Aurora bija pārlieku egocentriska, lai aptvertu vecās kundzes vārdos slēptos draudus, kas noteikti ietekmētu viņas labsajūtu un ērtības, paliekot šajā viesnīcā. Viņa ierunājās aizbildnieciskā tonī, kādā parasti ļaudis runā ar bērniem un padzīvojušiem cilvēkiem:

– Dievs visiem dāvā iespēju mūža nogalē atpūsties.

– Kad būs pienākusi mana mūža nogale, es noteikti padošu jums ziņu, – Mārgarita, plati smaidot, atbildēja.

Un tikai tad muļķa sieviete atskārta savu kļūdu.

Par laimi Aurorai, viņus vēroja Mārgaritas viesnīcas menedžeris. Viņš zināja, ka Mārgarita ir noskaitusies, un naski iejaucās sarunā, lūdzot darba devējas palīdzību kādā steidzamā lietā.

Viņa atvainojās un sekoja menedžerim pie galdiņa, kur apkalpotājs no viesnīcas atbalstītas vīna darītavas ielēja viņai glāzē nedaudz “Pinot noir” sarkanvīna. Lai arī Mārgarita parasti nedzēra vīnu pirms vakariņām, viņa ieāķēja spieķi elkonī un pateicīgi pieņēma sniegto glāzi.

– Viņi visi ir muļķi. Jo īpaši viņa, – Herolds klusi ierunājās. – Tu pat nezini, par ko viņa runāja. – Mārgarita iedzēra vīna malku un saviebās. Ziedu notis nebija viņas gaumē.

– Man ir laba ideja. Viņa jau agrāk uzdeva jautājumus.

Herolds Ridlijs bija garš un izdēdējis vīrietis, Vjetnamas kara veterāns, kurš zaudējis kāju, uzsprāgstot granātai. Viņš bija bez darba, atkarīgs no alkohola un narkotikām, līdz Mārgarita savāca viņu no ielas un deva viņam iespēju. Un viņš bija gatavs to izmantot – saņēmās un jau trīs gadu desmitus palīdzēja vadīt viesnīcu.

– Kaut nu tā būtu… – Mārgarita aprāvās un satrūkusies paskatījās uz šūpuļkrēsliem.

Tie šūpojās paši no sevis.

Viesnīca nodrebēja, it kā vecā ēka bītos salta vēja. Grīda izliecās viņai zem kājām. Kājas saļodzījās, un viņa krita pret galdu, izmetot glāzi no rokas. Tā saplīsa, un uz visām pusēm pašķīda sārtas šļakatas.

“Kas notiek? Kāpēc?”

Izmisušajā prātā pazibēja doma, no kuras viņa baidījās visvairāk.

“Trieka!” Mārgarita nespēja atgūt līdzsvaru. “Vai man rādās? Laikam mani ķērusi trieka. Vai iespējams cits izskaidrojums?”

Un tomēr plīsa ne tikai viņas glāze. Plīsa arī pārējās glāzes, atkorķētās pudeles, gaisā lidoja stikla šķembas, pārvēršot telpu dažādu lausku, baltā un sarkanā vīna juceklī.

– Zemestrīce! – kāds iekliedzās.

Mārgarita atviegloti nopūtās. “Tātad vecais ķermenis nav mani nodevis. Tātad es vēl neesmu nolemta nožēlojamai eksistencei gultā, bezpalīdzīgi gaidot, kad pēc manis ieradīsies Kaulainā ar izkapti.”

Tā ir tikai zemestrīce.

Gan viņa, gan viesnīca tādas jau ir pārdzīvojusi…

Zeme vareni nodrebēja un saviļņojās.

Herolds satvēra viņas roku, lai palīdzētu noturēties kājās, un tad, ļodzīgās zemes nests, klupdams krizdams aizgāzelējās uz protēzes nostāk.

“Jāved viesi iekšā, jāseko labi izstrādātajai procedūrai, lai pārciestu zemestrīci.” Tomēr viņas padotie nekad to nebija izmēģinājuši. Neviens pat nebija iztēlojies, ka var notikt kaut kas tāds. Zemestrīce bija tik spēcīga, ka viesnīca šūpojās kā vētras laikā kuģis Ziemeļjūrā. Gan personāls, gan viesi gāja grīļodamies, uztriecoties smagajām dzelzs mēbelēm uz terases.

Ēka čīkstēja un vaidēja, it kā sūkstīdamās par nedabisko spēku, kas iedarbojās uz tās konstrukcijām, savukārt viesi pārbīlī ieplestām acīm likās nedabiski klusi.

Zemestrīce turpinājās. Nāca jauns vilnis, tam sekoja nākamais. Garās dzīves laikā šajā piekrastē Mārgarita vēl nekad nebija pieredzējusi tik spēcīgu, ilgstošu un biedējošu dabas parādību.

Joprojām turēdamās pie galda, viņa pagriezās un uzsauca:

– Visi iekšā! Saglabājiet mieru un nāciet iekšā!

Apmeklētāji vērās uz viņu bālām sejām, baiļu paralizēti.

Tomēr viņai jau bija izdevies pierādīt savu autoritāti un iegūt kontroli pār situāciju. Viņa pamāja.

Viesi metās klāt lielajām stikla durvīm.

Izrādījās, ka viņas spieķis ir pazudis, acīmredzot tas bija noslīdējis no rokas trakās šūpošanās laikā. “Jāturas pie galda. Es neesmu pietiekami stabila…” Tomēr palikt uz vietas viņa neuzdrošinājās.

Ja terase nogāzīsies, tas būs ilgs kritiens okeānā.

Herolds atskārta viņas raizes, tomēr nespēja palīdzēt. Viņu bija piemeklējusi tā pati nelaime.

Mārgarita devās uz durvju pusi.

Pēkšņi viņas ceļā uzradās Džošva Toress, apburoši pasmaidīja un paziņoja:

– Es slepus gaidīju izdevību, kad varēšu turēt savās rokās tik jauku sievieti. Ja drīkst, es…

Viņš negaidīja atļauju – it kā Mārgarita būtu spējusi viņam atteikt –, pacēla viņu uz rokām un devās uz lielo zāli.

Vīrietim pār plecu Mārgarita redzēja, ka vīna darītavas īpašnieks palīdz Heroldam nokļūt iekštelpās.

Tikko viņi bija nokļuvuši lielajā zālē, uz grīdas novēlās virs kamīna piestiprinātā aļņa galva. Apgāzās šaurais galdiņš, uz kura gozējās augsta, senatnīga Ķīnas porcelāna vāze. Tā saplīsa; pašķīda porcelāna drumslas, un ūdens šaltis aiztecēja pa grīdu. Gaisā uzvirmoja salauzīto liliju aromāts. Viesnīca šūpojās un šūpojās, visi četri tās stāvi līgojās kā kuģa priekšgals viļņos.

“Tas ir sasodīti labi.” Mārgarita bija ieguldījusi veselu bagātību, lai nodrošinātu ēkas papildu seismisko izturību.

Personāls deva viesiem norādes, tomēr tie gluži kā aitas pārbijušies mīņājās lielās zāles viducī.

Mārgarita lika Džošvam aiznest viņu pie japāņu gonga, kas bija stingri nostiprināts pie sienas.

Apķērīgais jauneklis visu saprata. Lai arī grīda līgojās zem kājām, viņš aiztaustījās līdz sienai un nostājās līdzās ar samtu apvilktajam koka āmuram.

Āmurs svaidījās kā sauszemē izmesta zivs. Tikai ar otro reizi Mārgaritai izdevās satvert tā kātu un noāķēt no sienas. Viņa iebelza ar to pa gongu. Tas ieskanējās dzidri un skaļi, pārspējot plīstošā stikla un krakšķošo koka konstrukciju kakofoniju.

Kā vadoni meklējot, izmisušie viesi pagriezās pret viņu.

– Sekojiet maniem darbiniekiem, kāpiet augšā! – viņa uzkliedza un norādīja uz lielajām kāpnēm.

– Nē! – Aurora iznira no pūļa un iebrēcās. – Ēka sagrūs! Mums jātiek laukā!

“Spītīgā muļķe iedrošinās runāt pretī, jo izdevās nolikt viņu pie vietas!” Mārgarita nodomāja un vēlreiz nodimdināja gongu.

Tikko viņa bija nolaidusi āmuru, zemestrīce likās pamazām norimstam.

– Šī ēka ir pārdzīvojusi sniega vētras, spēcīgus vējus, lietusgāzes, Mēness aptumsumus un citus ļaunumus, – Mārgarita smaidot skaļā balsī paziņoja. – Tā pārdzīvos arī šo. Tāpēc, lūdzu, sekojiet personālam, viņi uzvedīs jūs pie panorāmas loga, kur būsiet drošā augstumā un varēsiet vērot, kā tuvojas cunami.

Izdevās. Vairums viesu nemaz nebija padomājuši, kas notiks, ja viņi paliks dzīvi.

It kā mudinot pasteigties, zeme ar jaunu spēku sāka trīcēt un līgoties.

Viesi nedrošiem soļiem streipuļoja uz kāpņu pusi.

Džošva tiem sekoja ar Mārgaritu uz rokām.

Viņa apsvēra domu, vai labāk nevajadzētu viņam pateikt, ka spēj pārvietoties pati saviem spēkiem.

Tomēr likās, ka jaunajam vīrietim spēka ir pietiekami, jo viņš devās augšup viegli un ātri, kā veselīgs, jauns zvērs. Viņi uzkāpa otrajā, tad trešajā stāvā. Logu rūtis bija izbirušas, un pa gaiteņiem brāzās spēcīgs okeāna vējš.

Trešajā stāvā personāls aizveda viesus uz skatu platformām un brīdināja, lai uzmanās no stikla lauskām.

– Kāpiet uz ceturto stāvu, – Mārgarita sacīja Džošvam, jo zināja, ka daži viesi noteikti viņai sekos.

Sekotāji bija trīs – Meisons Tērners un viņa vecāki, kuri izvēlējās paļauties uz Mārgaritu. Viņai atlika vien cerēt, ka attaisnos viņu cerības.

Kad viņi bija nonākuši augšstāvā, zeme notrīcēja vēl pēdējo reizi.

Džošva palīdzēja viņai nostāties uz kājām un piedāvāja elkoni atbalstam.

Mārgarita to neatraidīja, un viņi devās pie durvīm un izgāja uz šauras skatu platformas.

– Es tālāk neiešu, – Džošva sacīja un pakāpās atpakaļ.

Saprotams. Viņi atradās deviņdesmit pēdas virs okeāna, un viņu mocīja nelabums. Gadās.

– Paliec, kur esi. Tu tāpat visu redzēsi, – viņa noteica, piegāja pie platformas malas un cieši satvēra margas.

Meisons un viņa vecāki nostājās viņai līdzās.

– Vai esat pārliecināta, ka būs cunami? – jaunietis vaicāja.

– Jā, tur okeāna dibenā ir plaisa. – Viņa pamāja uz okeānu. – Šad un tad mūs padrebina un vienmēr uzmet kādu vilnīti, kas triecas pret klintīm.

– Šoreiz tas laikam nebūs nekāds mazais, vai ne? – misis Tērnerei iedrebējās balss.

– Nē. – Mārgarita pat spēja to iztēloties. – Šoreiz jūras gultnē radās plaisa, tās malas sasitās kopā, veidojot zemūdens klintis un radot cunami. Poseidona zirgi auļo uz krastu… – Viņa apklusa.

Pārējie ieplestām acīm apjukuši lūkojās uz viņu.

Viņā atkal bija pamodies stāstnieces gars, bet šiem cilvēkiem bija nepieciešams uzmundrinājums, un viņa nolēma visu prātīgi izskaidrot.

– Šeit pie klintīm ir ļoti dziļš. Ja ticam ģeologu teiktajam – un es ceru, ka viņiem var ticēt, – tad mēs redzēsim lejā pamatīgu vilni sašķīstam pret klintīm.

– Tad kāpēc mēs kāpām tik augstu? – misters Tērners interesējās.

– Tā apgalvo ģeologi, – Mārgarita atbildēja, – bet man ir viesi, un es nevēlos riskēt ar viņu drošību.

– Skatieties! – Aizmirsis bailes, Džošva viņiem tuvojās. – Vai jūs redzat?

Pār zilo okeānu traucās milzīgs vilnis, tam nevarēja saraudzīt galu ne uz ziemeļiem, ne dienvidiem. Ûdens šļakatas atmirdzēja saulē, cik tālu vien varēja saredzēt.

– Šis ir milzīgs, – Mārgarita noteica un pārmeta krustu. – Dievs, stāvi mums klāt!

Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos

Подняться наверх