Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 12

Kateri savāca žetonus un piecēlās no galda.

– Es ieliešu sev kafiju. Vai vēl kāds pievienotos?

– Nē, es gribu kaut ko stiprāku, – Sančess atbildēja. – Tu esi darbā, – Kateri attrauca un plati pasmaidīja.

Sančess jokoja. Viņa to zināja. Tā bija viņa atbilde uz augstākās klases pokera spēlmanes doto triecienu visai komandai… un jo īpaši viņam un Edamsam. Sančess nesagādās problēmas, bet Edams zaudējumu pamatīgi pārdzīvoja.

Pats par sevi saprotams, ka savs nopelns viņa īgnumā bija arī dienesta biedru ķircināšanās. Kateri pagriezās, devās pie kafijas automāta un prātoja, vai Edamss spētu sagādāt viņai problēmas, vai tomēr izmantotu sakarus un lūgtu viņu pārcelt uz citu dienesta vietu.

Ar fizisku uzbrukumu viņa tomēr nebija rēķinājusies. Edamss no mugurpuses gāzās viņai virsū un notrieca no kājām. Kateri nokrita, stipri sasitās, tomēr knaši pielēca kājās un savilka dūres, gatava cīņai… un sagrīļojās. It kā būtu piedzērusies.

Zeme līgojās kā kuģa klājs vētras laikā.

Uzbrukums, jā. Tomēr uzbrucējs nebija Edamss. Viņai uzbruka pati zeme.

Kateri mātes cilts indiāņi mēdza stāstīt leģendu par dievu un nezvēru milzu vardes veidolā, kas snauda savā patvērumā tālu no krasta. Pamodies nezvērs lēca, lai nokostu gabaliņu saules, un zeme lūza gabalos. Indiāņiem bija arī citas leģendas, piemēram, par okeānu, kurš reizumis upes iztekā pie ostas uzbruka zemei, lai to apēstu. Viņas cilts piederīgie pēla valdības neapdomību, ierīkojot krasta apsardzes staciju Vērtjūfolsas ostā, bet vecajie pareģoja, ka viendien to aprīs okeāns.

Un tā diena bija pienākusi.

Tomēr Kateri bija rūpīgi gatavojusies. Viņa zināja, kas darāms. Zeme šūpojās grūdienos zem viņas kājām, gāzās skapji, bet viņa uzsauca:

– Visi ārā no šejienes! Un dabūjiet cilvēkus laukā no ostas. Ja viņiem ir jahtas, lai brauc ārā aiz viļņlauža. Un sakiet, lai brauc, cik ātri vien spēj. Tad vediet laukā no ostas kuterus.

Vīri vērās uz viņu kā īsti muļķi.

– Tuvojas cunami, – viņa strupi paskaidroja un pamāja uz logu, no kura pavērās skats uz zilo okeānu.

Beidzot viņi saprata. Vēsais profesionālisms ātri kliedēja bailes, un vīri, spītējot zemestrīcei, aizskrēja pēc aprīkojuma.

Visi vīri… izņemot Edamsu.

Viņš stāvēja un bezkaislīgi lūkojās uz komandieri.

– Kā tu to zini? – viņš vaicāja.

– Ka cunami tuvojas? Es to zinu, – viņa atcirta un uzģērba glābšanas vesti. – Tas būs milzīgs vilnis, pacels visu, kas atrodas ostā, un iznesīs sauszemē. Tāds vilnis izmetīs sauszemē pat kuterus, – viņa turpināja, kamēr pamats viļņojās zem kājām. Šī zemestrīce bija slepkava. Burtiskā nozīmē.

– Cunami nevar būt tik spēcīgs, lai iznestu sauszemē krasta apsardzes kuterus, – Edamss iebilda.

– Tu esi stulbenis, – streipuļodams uz durvju pusi, sarunā iejaucās Sančess. – Tiešām neesi redzējis nevienu video par cunami pie Japānas krastiem?

Edamss vēroja, kā, nesot rokās ekipējumu, dienesta biedri skriešus pārvietojas pa ostu un izkliedz pavēles kuteru un jahtu īpašniekiem.

Zvejnieki jau bija ceļā, kuteri jau slīdēja garām molam. Viņi zināja, kāds ir šis okeāns.

Daži atpūtnieki, pārbijušies līdz nāvei, skrēja pilsētas virzienā.

Bet Kateri bija palikusi kopā ar puisi, kurš izrādījās pārāk stulbs, lai nobītos.

– Tu būsi atbildīgs par “Džīniju”, – viņa uzsauca un steidzās laukā pie savējiem. – Izpildi savu pienākumu, leitnant! – Atskatījusies viņa redzēja, kā Edamss pūlas neizkustēties no vietas. – Paliec vien šeit, ja vēlies, – viņa piebilda. – Cunami aizskalos visu, kas atrodas piekrastē. Kad tas būs noticis, es tavu līķi nodošu kara tribunālam.

Edamss beidzot devās pēc ekipējuma. Viņš neticēja komandierei. To pierādīja viņa attieksme. Tomēr pa logiem viņš redzēja, ka pārējie krasta apsardzes vīri jau ir ceļā uz piestātni. Iespējams, ka dienesta biedru satraukums beidzot bija apskaidrojis viņa prātu.

Nepilna vienība un trīs kuteri, kas jāizved cauri šaurajiem viļņlauža vārtiem. Viss būs labi, ja viņiem izdosies pieveikt trakos viļņus un izbraukt jūrā, pirms sāks celties pirmais milzu vilnis. Ja neizdosies, spēcīgais vilnis sagrābs kuterus, apgāzīs un nogremdēs vai arī izmetīs krastā, un tie būs pagalam.

Iegrimusi drūmās pārdomās, viņa steidzās uz “Dzelzs Salivanu”, pēdējo ostā palikušo krasta apsardzes kuteri.

Laika bija pavisam maz.