Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 3

Eiverija Leina pasniedza mohito drūmākajam vīrietim visā bārā.

– Aizgāju mājās, – viņš stāstīja, – un viņa bija to iztukšojusi. Pievākusi ne tikai mēbeles un naudu. Viņa paņēma pat ledus trauciņus! Kurai sievietei vajadzīgi ledus trauciņi? Mums bija automātiskā ledus mašīna. Viņa sacēla pamatīgu kņadu par to, ka jānopērk rezerves ledus trauciņi, bet pēc divām nedēļām bija prom. Vai viņa nopirka ledus trauciņus ar kādu mērķi? Vai tas bija nepieciešams?

Vīrieša vārds bija Karls Linčs, bet Eiverijai un pārējiem viesmīļiem viņš bija vienkārši Norms – allaž paģiru mocīts, kurnošs, basetam līdzīgs vīrs, kurš pastāvīgi kvernēja bārā.

Eiverija pamāja, it kā vīrieša stāsts būtu viņu ieinteresējis. “AskME” klubs četrus gadus bija viņas darbavieta. No jauniņas viesmīles, kura ātri vien padevusies glīta melnādainā mūziķa valdzinājumam, viņa bija kļuvusi par neprecētu bārmeni, kuru mājās gaida divus gadus vecs bērns. Viņas dzīves sērīgajā fonā Karls no vienām nepatikšanām iekļuva nākamajās, visu šo laiku būdams vai nu nomāktības, vai spriedzes varā.

Tobrīd viņa bija bārmene, kas “AskME” klubā nostrādājusi visilgāk. Ne jau tāpēc, ka būtu vēlējusies palikt te uz visiem laikiem. Par nesekmību viņu izmeta no Sanhosē vidusskolas, pilsētu pamatīgi skāra ekonomiskā lejupslīde, toties Eiverija labi pieprata jaukt kokteiļus un iebraucējiem pilsētā viņa likās simpātiska.

Derens Ferudža viņu regulāri bildināja, galvenokārt brīžos, kad bija piedzēries, un gandrīz vienmēr pēc tam, kad bija pa telefonu noklausījies sievas pārmetumus par blandīšanos apkārt un pārmērīgu alkohola lietošanu. Puisis nespēja kontrolēt savus dzinuļus.

Tā šai bārā gadījās vairumam vīriešu, jo īpaši tad, kad grādīgais bija baudīts pār mēru un skatienus piesaistīja Eiverijas slaidās kājas, kuras sedza pieticīgi melni svārciņi.

Šons Hendrikss iegriezās ik pēc dažiem mēnešiem, kad vien bija ieradies Sanfrancisko darījumu vizītē. Viņš veikli izdzēra divus džina un vermuta kokteiļus un reizēm zvanīja savai draudzenei Parīzē. Eiverija gan neticēja, ka Šonam ir draudzene Parīzē. Diez vai viņa spīdošais pakausis un tumšie, pašķidrie mati, kas bija rūpīgi pāršķirti celiņā, spētu raisīt iekāri. Tomēr reiz Eiverija bija noklausījusies, un Šons tiešām runāja franciski… vai vismaz izklausījās, ka runā franciski. Turklāt viņš neatļāvās vairāk par skatienu brīžos, kad Eiverija šķietami nelikās par viņu ne zinis, un, viņasprāt, puisis labā uzvalkā, kurš prata turēt ciet gan muti, gan bikšu rāvējslēdzēju, bija visnotaļ patīkams.

Pie bāra letes pienāca Maija Floresa.

– Vīrieši. Kam viņi vajadzīgi? Pat lieliski puiši ir īsti mēsli.

– Gluži manas domas, – Eiverija viņai atbildēja. – Kas noticis? Norms ieknieba tev pēcpusē tik stipri, ka palika zilums?

Maija paberzēja pēcpusi un noteica:

– Ne jau Norms. Grīzijs.

– Grīzijs? Mūsu boss Grīzijs? – “Izstīdzējušais, neglītais, kaulainais, četrdesmit piecus gadus vecais Grīzijs?” Eiverija domās piebilda. Maija atieza zobus kā pitbulterjers, kas gatavs uzbrukumam. – Skaidrs. Grīzijs izrāda interesi par tevi. Es vienmēr esmu zinājusi, ka viņš ir ķerts, bet nebiju domājusi, ka viņš…

Tu taču varētu būt viņa meita.

– Viņš ir cūka.

Maijai bija divdesmit viens gads – tikpat, cik bija Eiverijai, kad viņa sāka strādāt “AskME”, tomēr šī meitene bija gudrāka par viņu. Eiverija bija gatava likt galvu ķīlā, ka Grīzijs šobrīd auklē nobrāztos sēkliniekus. Šī doma vien lika Eiverijai pasmaidīt.

– Man tagad jāiet. Esi gatava pārņemt stafeti? – Eiverija vaicāja, noņēma matu lenti, kas neļāva gaišajiem matiem krist sejā, un iemeta to “Tupperware” kastē zem izlietnes. Viņa izņēma no skapja tumšzilu stepētu kamzoli, uzģērba to virs sarkanās zīda blūzes un aiztaisīja rāvējslēdzēju līdz pat zodam. Izrāvusi naudas atvilktni no kases aparāta, viņa piemetināja: – Aiznesīšu to Grīzijam un palūkošu, vai viņam nevajag ledus maisu.

Eiverijai par lielu pārsteigumu Maija pat nepasmaidīja.

– Vai negribi uzgaidīt, kamēr beidzu darbu? Atlikusi tikai stunda, turklāt pēdējā slepkavība mani padarījusi tramīgu.

Pat bez paskaidrojumiem Eiverija saprata, par kādu slepkavību viņa runā. Līča reģionā ik dienu tika pastrādātas neskaitāmas slepkavības, tomēr šī…

– Tas bija Santakrusā.

– Man vienalga. Lai arī tas nelietis ir uzdarbojies pa visu piekrasti, pirmā slepkavība bija Sanfrancisko. Viņam patīk migla, un šovakar tā ir bieza kā zirņu zupa.

– Es neskaitāmas reizes esmu gājusi mājās pa miglu. Tici man, drošāk ir tad, ja tevi neredz, nevis tad, ja viss redzams kā uz delnas.

Teiktajā bija daļa patiesības, tomēr Maija neatlaidās un turpināja:

– Cik meiteņu viņš jau ir noslepkavojis? Sešas? Astoņas?

Eiverija ciešāk satvēra naudas atvilktni un atbildēja:

– Es nezinu. Dzirdēju par septiņām, bet tagad runā, ka viņš nogalinājis arī to sievieti un viņas meitu Merinas apgabalā. – Jā, vietējie ziņu dienesti bija sīki un smalki aprakstījuši slepkavības detaļas. – FIB izplatījis oficiālu paziņojumu, ka apkārtnē uzdarbojas sērijveida slepkava. It kā mēs paši to jau nebūtu nopratuši.

Maija paliecās tuvāk un piebilda:

– Dzirdēju, ka viņi izmeklē arī slepkavību Sandjego. To, kas notika pagājušajā gadā. Atrasts sievietes līķis. Viņi domāja, ka noziegumu pastrādājis šķirtais vīrs, kurš nolaupījis bērnu un aizvedis uz Meksiku. Tagad viņi vairs nav tik pārliecināti.

Saruna pārtrūka, jo kāds kratīja tukšu glāzi, kurā bija ledus gabaliņi.

– Kurš man te jāizdrāž, lai es dabūtu dzērienu? – Karls jau bija iesilis līdz kareivīguma fāzei.

Maija veltīja viņam saldu smaidu, un Eiverijai bija skaidrs, ka šim vīrietim atkal ir nepatikšanas.

– Tev tas nebūs jādara, Karl. Vai šis ir mohito vakars? – Maija attrauca, ielēja glāzē īru viskiju, iemeta tajā laima šķēlītes un piparmētras un nolika glāzi Karlam priekšā uz bāra letes.

Bet mohito kokteilī ir nepieciešams rums.

Jau ceļā uz Grīzija kabinetu Eiverija izdzirdēja, kā Karls ieklepojas un izspļauj dzērienu. Viņa pasmaidīja. “Šie puiši nemācās no kļūdām. Nekad nekaitini Maiju!”

Eiverija pārsteidza Grīziju ar nolaistām biksēm – viņš pētīja kājstarpi.

Uzmetis ļaunu skatienu, viņš nikni izdvesa:

– Jūs, meičas, domājat, ka esat baigi gudrās?

– Es nē. Es neesmu gudra, – Eiverija noteica, nolika naudas kasti uz galda, atkāpās līdz durvīm un piemetināja: – Un es arī nesmejos.

Kad viņa atgriezās lejā bārā, Karls jau bija apstrādāts, Derens izplūdis kārtējos bildinājumos un Šons pielaboja matu celiņu. Veltas pūles, jo tāpat izskatījās, ka viņam uz galvas ir svītrkods.

Maija atsāka sarunu, it kā tā nebūtu pārtrūkusi.

– Prese viņu dēvē par Edvardu Šķērroci, un viņš izvēlas blondīnes. Tādas kā tu. Ar bērniem, – viņa sacīja un pavicināja savu melno bizi, lai parādītu, ka viņa ir drošībā. – Viņš pielavās, izseko un uzbrūk ar šķērēm.

Eiverija bezspēcīgi noplātīja rokas.

– Ko lai es daru? Aukle sacīja, ka uzteiks darbu, ja es atkal kavēšos. Kārteru naktīs moka slikti sapņi, un mostas viņš kliedzot. Viņam ir tikai divi gadiņi. Es nevaru atļauties tādu risku, jo tad nebūs neviena, kas viņu pieskata.

Sākumā Greisa viņai bija šķitusi lieliska aukle, un tad pēkšņi viss mainījās. Pēdējā laikā Eiverijai bija aizdomas, ka aukle darba laikā smēķē marihuānu.

– Man tiešām jāiet.

Maijai tas nepatika, tomēr viņai nebija ko iebilst.

– Pārkrāso matus!

Eiverija noglāstīja līdz pleciem apgrieztos gaišos matus un attrauca:

– Neapšaubāmi, tā arī darīšu. Jau rīt es būšu brunete. Tas gan izraus robu manās finansēs, bet… ko lai dara.

– Tātad tu arī esi uztraukusies.

– Protams. Runā, ka viņš slepkavo… jau gadiem ilgi. Tikai dienā, kad viņš sāka slepkavot arī bērnus, policisti aptvēra, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. Šovakar man nav citas izejas, bet es būšu uzmanīga. Un man ir telefons.

Viņai nebija citas izejas kopš dienas, kad piedzima dēls. Tomēr Kārters bija visu raižu un sirdssāpju vērts.

– Arī tām sievietēm bija.

– Man vēl ir piparu gāzes baloniņš kabatā un ķieģelis somā, pietiekami skaļa balss un ātras kājas. Es negrasos tēlot drošsirdi.

– Tev vajadzētu iegādāties šaujamo.

– Ja es šautu uz katru vīrieti, kuru sastaptu uz ielas…

– Tad pasaule kļūtu labāka.

– Jā. – Eiverija iesmējās. – Paklau, tad tiksimies rīt.

– Esi piesardzīga, uzmanies no Edvarda! – Maija noteica un, paņēmusi paplāti, uz kuras atradās jau otrā džina un vermuta kokteiļa glāze, aizsteidzās pie Šona.

Eiverija devās uz dāmistabu, atvēra skapīti, novilka augstpapēžu kurpes un uzāva skriešanas apavus, tad izcēla no tā palielo somu, kurā bija mobilais telefons, dažādi bērna kopšanas piederumi, ķieģelis, un devās uz izeju. Ielikusi mājas atslēgu vienā no jakas krūšu kabatām, bet otrā – piparu gāzes baloniņu, viņa devās pie sētas puses durvīm.

Maijai bija taisnība. Migla bija tik bieza, ka Eiverija nespēja saskatīt izstieptās rokas plaukstu. Viņa nepamanītu sērijveida slepkavu, ja tas stāvētu ielas galā un viņam rokā būtu mirdzošas šķēres. Eiverija sažņaudza plaukstā gāzes baloniņu, pagrieza to tā, lai sprausla būtu vērsta prom no viņas, un izgāja uz ielas.

Tur neviena nebija. Patiesībā iela šķita dīvaini tukša. Parasti apkārtnē bija papilnam cilvēku, visapkārt valdīja troksnis un gaismas. Bet tonakt pat bezpajumtnieki bija saritinājušies zem netīrajām segām vai devušies citur savās gaitās. Šajā stundā neviens neietu laukā pat tad, ja nebūtu ziņu par sērijveida slepkavas uzrašanos.

Neviens… tikai tāda sieviete kā viņa.

“Sasodītā Maija! Kāpēc viņai tas atkal bija jāuzjunda? It kā es tāpat nebūtu līdz nāvei nobijusies.”

Līdz viņas mazajam, noplukušajam vienistabas dzīvoklītim vajadzēja mērot gandrīz jūdzi. Viņa palūkojās augšup uz laternu. Ne vēja, ne gribasspēka nestas, mitruma lāsītes bezmērķīgi virpuļoja gaisā. Migla virmoja kā ļaunprātīgs, nelietīgs apmierinājums, tā slāpēja skaņas un soļus, kas Eiverijai šķita klusi un dobji.

Viņa naski soļoja uz tuvāko krustojumu, kur likās vairāk cilvēku. Miglas saltie tīmekļi glāstīja viņas seju. Nonākusi ielas malā zem laternas, viņa apstājās un saminstinājās. Taksometrs. “Pie joda taupību! Es atrodos krustojumā un meklēšu taksometru. Man ir jānoķer taksometrs.”

Nekā. Tovakar nebija ne miņas no taksometriem. Eiverija minstinājās, līdz izdzirdēja tuvojamies soļus.

No miglas iznira divi puiši, plecīgi kā izbijuši futbolisti, apķēruši viens otru, kā iereibuši vīri to mēdz darīt. Ieraudzījuši Eiveriju, puiši likās pārsteigti, tad glūnoši nopētīja viņu, un Eiverija atskārta, ka izskatās pēc staigules.

“Sasodīts. Nu gan būs slikti!” Pirksti ciešāk aptvēra piparu gāzes baloniņu.

Lielākais nozvārojās, grīļīgi atkāpās, tad atkal spēra pāris nedrošu soļu uz priekšu.

– Sveika, saldumiņ! Tieši tevi mēs meklējām, – viņš paziņoja un apgramstīja Eiverijas krūti.

Eiverija izpūta piparu gāzi, netrāpīja pirmajam, toties trāpīja otram puisim.

Tas iekliedzās un sāka berzēt acis.

Viņa atvēzējās un iesita ar somu grābstītājam kājstarpē.

Puisis iebrēcās un atlaida Eiveriju, kura metās pāri ielai un gandrīz pakļuva zem taksometra, ko tik ļoti bija vēlējusies sagaidīt.

Krūšu apgrābstītājs atsita celi pret taksometra aizmugures buferi, sazvēlās, tomēr streipuļodams sekoja viņai pa pēdām. Dievs lai svētī miglu! Eiverija paslēpās, ierāvās kādas ēkas durvju ailā.

Vīrietis paskrēja viņai garām.

Viņa izmisīgi centās sataustīt somā mobilo telefonu. Pirmo viņas pirksti sajuta ķieģeli, tad mitro salvešu paciņu, Kārtera autiņbiksītes, no kurām puika jau sen bija izaudzis, maciņu, matu suku, sadrupušu “Cheerios” paciņu… un beidzot tie uztaustīja mobilo telefonu, kam bija sadragāts ekrāns.

Ķieģelis to bija iznīcinājis.

Iespējas izsaukt policiju vairs nebija. ”Neviens man neatvērs sava nama durvis. Gaidīt citu taksometru vairs nav laika. Man jātiek mājās, iekams Greisa aizgājusi.”

Eiverija ieraudājās, tad saņēmās, apvaldīja asaras un koncentrēja savu uzmanību uz labo. Tagad pat Edvards Šķērrocis nespēs sadzīt viņai pēdas. Viņa atgriezās ielas otrā pusē un metās skriet, ko kājas nes, uz tumsā ieslīgušo dzīvojamo māju rajonu, kurš tobrīd šķita kā patvērums. Jo tālāk viņa skrēja, jo nolaistāka kļuva apkaime un ielas šaurākas, un dzīvokļu logiem ielas līmenī priekšā bija aprūsējušas dzelzs restes… Mājas vairs nebija tālu.

Garām pabrauca automašīna – lēnām, it kā taustīdamās pēc ceļa.

Nosvīdusi un piekususi, viņa ierāvās aiz atkritumu konteineriem, tad turpināja skriet.

Kad Eiverija beidzot ieraudzīja lieveņa spuldzes vārgulīgi dzelteno gaismiņu spīdam virs sava mājokļa šaurajām ārdurvīm, viņa palēnināja soli un atviegloti nopūtās. Lai arī neprātīgi pārbijusies, tomēr viņa paspēja. Pulkstenis rādīja divas minūtes pāri vieniem. “Greisai joprojām vajadzētu būt tur, tātad, ja Kārters ir pamodies, viņš nebūs…”

Eiverija juta, kā tirpas pārskrien pār kauliem un uzmetas zosāda. “Kas tas bija?”

Viņa apcirtās un uzmanīgi vērās tumsā. Tur neviena nebija, vien trīsēja palsas ēnas. Tomēr viņa būtu gatava apzvērēt, ka dzirdējusi… kaut ko. Elpu. Smagus soļus. Kaut kā Edvardam Šķērrocim bija izdevies viņu izsekot.

“Kādā veidā? Kā tas iespējams? Man ir garas kājas. Es esmu labā formā.” Izdzīvošanas instinkts prātā čukstēja, ka viņa noteikti ir aizbēgusi… ja vien nav maldījusies un viņš jau agrāk viņu izsekojis.

Policisti apgalvoja, ka viņš ir ložņa. Iespējams, viņš Eiveriju izsekojis dienām, varbūt pat mēnešiem ilgi. Zinājis, cikos viņa ierodas mājās, visu laiku uzturējies līdzās, gaidot…

Ierunājās mātes instinkts. “Jāsteidzas prom no dzīvokļa, jāved slepkava tālāk no puisēna.”

Sirds neprātīgi sitās, kad Eiverija traucās garām mājai. Viņa juta, kā sviedru lāsītes rit starp krūtīm. Viņa nevēlējās mirt… tomēr nespēja iedomāties Kārteru, tik mīļu un mazu, tik uzticības pilnām brūnajām acīm, guļam noslepkavotu paša gultiņā…

Tumsā kāds sakustējās un sagrāba viņu aiz rokas.

Eiverija iekliedzās un izpūta piparu gāzi. Šoreiz viņa nelietim trāpīja.

Slepkavnieks atkāpās, acis berzēdams.

Viņa jau bija gatava pagriezties un steigties prom, kad piepeši pazina vīrieti.

– Grīzij?

“Vai viņš ir slepkava?” Jā, lai cik savādi tas liktos, tā varēja būt patiesība. Viņš bija disfunkcionāls vīrietis bez ģimenes. Vēl tikko birojā izklausījās, ka viņš Eiveriju ienīst. Pilnīgi iespējams, ka viņš ienīda visas sievietes. Un tomēr… Grīzijs?

– Kāda velna pēc tu tā izdarīji? – viņš iesaucās. – Nolādēts, es samaksāju par taksometru, lai tev pateiktu… Tas puisis ar matiem, viņš… – Grīzijs akli taustījās, līdz atkal satvēra viņas roku.

Neprātīgi pārbijusies, Eiverija iezvēla viņam ar somu pa galvu.

Grīzijs saļima uz asfalta un vairs necēlās.

Viņa stāvēja līdzās un smagi elsoja.

Eiverija bija pilnīgā neizpratnē. “Vai viņš ir miris? Vai viņš ir slepkava? Par kādu puisi ar matiem viņš runāja?”

Nedrošiem soļiem viņa devās uz dzīvokli, ieklausīdamās katrā troksnītī, izvilka atslēgas un trīcošu roku mēģināja iebāzt vienu no tām slēdzenē, kad izdzirdēja kādu lēnām šņirkstinām šķēres.

“Nē. Nē. Dieva dēļ, kaut tā būtu tikai mana iztēle!”

Viņa atskatījās un pamanīja sakustamies palsu ēnu.

Tur kāds stāvēja.

Tā nebija viņas iztēle. Tas bija viņš.

Durvis aiz Eiverijas muguras nočīkstēja un atvērās.

Viņa paklupa, pamatīgi sasita pēcpusi uz sliekšņa. Piparu gāzes baloniņš izslīdēja no rokas un aizripoja.

– Tu atkal kavējies! – aukle iekliedzās.

Sēdēdama uz zemes, Eiverija pagriezās un uzsauca:

– Aizver durvis!

– Kāpēc man būtu jāver ciet durvis? Stulbā aita! Man tevī nav jāklausās. Es aizeju! – Greisa pārskaitusies auroja. Acīmredzot viņa bija lietojusi narkotikas. Ne jau marihuānu, bet drīzāk kokaīnu.

No dzīvokļa skanēja Kārtera izmisīgās raudas.

Palsā ēna aizvien vēl bija turpat. Dūmakaini draudīgais vīrieša siluets nekustējās, nogaidīja.

Eiverija piecēlās kājās un noskaldīja:

– Ver ciet durvis!

Vai nu aukle bija saklausījusi viņas balsī neprātīgās bailes, vai arī pamanījusi to, ko redzēja Eiverija, bet viņa apklusa, iespruka dzīvoklī un aizcirta durvis… pametot Eiveriju vienu.

Uz ielas. Pie slepkavas.

No miglas, gluži kā sliktā sapnī, iznira roka, kas šņakstināja garas šuvēju šķēres.

– Kas tu esi? – Eiverija ievaicājās.

“Ak Dievs! Mana balss šķiet tik mierīga!”

No miglas aizsega iznāca vīrietis. Tas no bāra. Šons Hendrikss. Tas, kuram bija labi uzvalki, franču draudzene un celiņā pāršķirti mati.

Celiņš bija pazudis, tumšie mati izspūruši.

“Puisis ar matiem.”

Grīzijs nebija ieradies, lai nodarītu viņai pāri. Viņš bija ieradies, lai brīdinātu. Un tagad viņš gulēja bezsamaņā un lēnām noasiņoja. Eiverija bija izsitusi no ierindas vīrieti, kurš varētu viņu glābt.

– Tu te slaisties apkārt kopš dienām, kad es biju stāvoklī. Neviens neizseko sievieti divus gadus, – satvērusi somas rokturus abās rokās, viņa ierunājās nedabiski mierīgā balsī.

Ja vien… Varbūt policistiem ir taisnība, ka slepkava vajā vairākas sievietes vienlaikus. Un nogalina.

Eiverija atvēzējās un trāpīja tieši mērķī – plaukstai, kura turēja šķēres.

Viņš noteikti bija vērojis viņu darbībā, jo ar otru roku aši satvēra somas rokturus, pierāva Eiveriju sev klāt un pagrieza ar muguru pret sevi.

Pirksti sapinās garajos rokturos, kauli lūza, un Eiverija iekliedzās – sāpēs, izmisumā un brīdinājumā.

Hendrikss izrāva somu, aizsvieda to un grūda Eiveriju pie sienas. Viņas seja pieplaka netīrajiem ķieģeļiem.

Viņa atskārta, ka šo cīņu ir zaudējusi.

“Kārteram būs jāmirst.”

Pie auss atskanēja Šona balss:

– Nogriezīsim tos skaistos matus. Mēs taču negribam, lai tie piemirkst asinīm.