Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 7

Krasta apsardzes leitnante un tobrīd arī daļas komandiere Kateri Kvinalta sēdēja Vērtjūfolsas Krasta apsardzes dienesta biroja atpūtas telpā pie apaļā galda un skaitīja pokera žetonus.

– Neviens nesolīja, ka dienests krasta apsardzē būs viegls. – Ir viegls, ja tu uzvari, – atbildēja jaunākais leitnants Lendons Edamss, saukts arī par Sauszemes žurku. Viņam nepatika zaudēt.

Zaudēt nepatika arī ensinam Luisam Sančesam, tomēr viņš te bija nodienējis ilgāk nekā Edamss.

– Viņa vienmēr uzvar.

– Vai viņa krāpjas? – Edamss cerību pilnā balsī iejautājās.

– Kateri nekrāpjas. Viņai veicas, – Sančess nīgri paziņoja un padevās.

Edamss tikai nesen bija pārcelts uz Vērtjūfolsu no visai siltas vietiņas – Ņujorkas ostas, kuru viņam, pēc Kateri domām, bija izgādājis tēvocis, Ņujorkas štata senators.

Tomēr nekas nav mūžīgs. Pēc seksa skandāla Edamsa tēvoci izbalsoja, savukārt Edamsu nosūtīja dienēt Vašingtonas štata līčotajā piekrastē, piecdesmit gadu vecā apsardzes stacijā, divdesmit pēdu virs jūras līmeņa – Vērtjūfolsas ostā. Te puisis pieredzēja kultūršoku, kā jau pienākas austrumkrasta baltajam, kam nācies ieskatīties acīs mežonīgajam Klusajam okeānam, vasarniekiem, savu laiku pārdzīvojušiem hipijiem, naidīgiem Amerikas pirmiedzīvotājiem un naskajiem, kanādiešiem un pieņemt izteikti egalitāru attieksmi, vīriešus, kas sandalēs valkā zeķes, un absolūtu bioloģiski audzētu dārzeņu pielūgsmi.

Vašingtonas štats nebeidza pārsteigt nabaga Sauszemes žurku. Te viņam nekas negāja pie sirds, pat viņa iesauka… kas, saprotams, tikai vēl vairāk veicināja tās izmantošanu.

Tiem, kas nāk no austrumiem, tiešām vajadzētu palaikam izlīst no savām šaurajām un gļotām pieaugušajām čaulām.

Kateri sajauca kārtis un veltīja saviem puišiem vieglu vīpsnu.

Viņus mocīja garlaicība.

Arī viņai viss bija apnicis.

Ziemā šī stacija bija brīnišķīga – te plosījās vētras, vērpās bīstamas straumes, kuteri devās ķert zivis vai krabjus, garām slīdēja sūces piemeklēti ārvalstu kuģi. Daudz rūpju un darba krasta apsardzei.

Vasarās raizes pārsvarā radīja daži pamuļķīgi tūristi, kuru jahtas atklātos ūdeņos mēdza apgāzties, vai kādi naudaskāri narkotiku dīleri, kas mēģināja slepus ievest rūpīgi paslēptus marihuānas krājumus. Bet augusta kūtrajās dienās, kad saule spīdēja augstu debesīs, laiks pieturējās silts un sauss un okeāns bija gluds kā spogulis, dienests krasta apsardzē šķita nogurdinošs. Kateri prātoja, ka tas bija kā ugunsdzēsējiem. Miers un klusums… un tad piepeši sākas īsta elle.

Tobrīd trīs kuteri stāvēja ostā un astoņi puiši bija devušies atvaļinājumā. Darba neapšaubāmi trūka. Kateri rīcībā bija sešpadsmit puišu – visai mazskaitlīga, tomēr spējīga vienība, ja vien nerodas vajadzība likt lietā visus trīs kuterus vienlaikus.

Un tagad viņi spēlēja pokeru.

– Es savulaik strādāju kazino par dīleri un zinu savas kārtis, – viņa noteica, palūkojusies uz Edamsu. – Bet arī tu, Sauszemes žurka, tās zini. Tu labi spēlē.

– Man arī tā likās, – koši pietvīcis, puisis atbildēja. Viņam patiešām nepatika zaudēt.

Bet Kateri tas neinteresēja. Viņa izdalīja kārtis un apspēlēja puišus.