Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 25

Elizabete pamodās agri. Tik agri, ka, saģērbusies un piegājusi pie loga, lai paraudzītos uz Onermauntinas aprūpes centra apkārtni, viņu pārsteidza krēsla. Saule joprojām slēpās aiz meža, kas cieši un draudīgi ieskāva aprūpes centra ēku.

Savādi. Vēl vakar viņa domāja, ka mežs ir lekna un zaļa paradīze, vieta, kur savvaļas dzīvnieki klaiņo brīvībā, kur viņa var ieelpot svaigu gaisu un patverties no ziņkārīgiem skatieniem un ļaunām mēlēm. Tagad mežs likās pārdabisks, milzīgs un tumšs, vampīru un goblinu mājvieta.

“Kas notika ar kauliem?”

Viņa neticēja tam, ka vampīri un goblini eksistē. Nekad nebija ticējusi, pat bērnībā. Viņa ticēja tikai faktiem, zinātnei, mūžīgajai zemeslodei – visam, kas tagad mainījās viņas acu priekšā.

Kā jau tam bija jābūt. Un viņa to labi zināja.

Tomēr zināt un pieredzēt bija divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Apzināties, ka viņas tēvs ir slepkava, un dzirdēt viņu taujājam par kauliem bija visai biedējoši. Biedējošs izrādījās arī mežs.

“Vai atradi kaulus?”

Tēva jautājuma atbalss lika Elizabetei nodrebēt, un viņa salēcās, kad aiz muguras ierunājās Ivonna:

– Jau esat pamodusies! Droši vien pēdējai grūdiens jūs pamodināja.

– Jā, – viņa atbildēja. “Labāk samelot nekā atzīties, ka neesmu spējusi pat aizdarīt acis, kad tēvs bija atgriezies savā palātā.”

Ivonna viņu nopētīja un secināja:

– Apģērbs gan izskatās lieliski.

– Visas drēbes ir dzīvoklī. Nezinu, kad varēšu tās atgūt.

Elizabete bija pārsteigta, ka runā tik mierīgi, jo pēdējās pāris stundas gulēja vaļā acīm, uzvilkusi segu līdz pat zodam, un vērās uz durvīm – bailēs, ka tēvs varētu atgriezties… vai arī istabā ienāktu mātes rēgs.

Iespējamā mātes parādīšanās uztrauca Elizabeti vairāk nekā Ivonnas vai tēva klātbūtne.

– Skaistas kurpes, – Ivonna noteica, – tikai laikam nav sevišķi ērtas?

– Bija skaistas līdz vakardienas pēcpusdienai, kad ar tām noskrēju visu ceļu no pilsētas līdz kanjonam, lai nofilmētu cunami. – Elizabete palūkojās uz apskrambātajām “Tory Burch” sandalēm.

– Jūs tiešām esat dīvaina meitene, – Ivonnai izspruka, viņa samulsa un aprāvās.

– Zinu, – Elizabete attrauca un palūkojās gaitenī, kur bija manījusi kādu sakustamies.

Viņām tuvojās sirms, klibs, vecam basetam līdzīgs vīrietis baltā mētelī.

– Kas viņš ir? – Elizabete vaicāja. – Kāds no pacientiem?

Virsmāsa pagriezās un priecīgi iesaucās:

– Dakter! Jums tomēr izdevās!

Elizabete nezināja, priecāties vai raudāt. Ārsta vēders nokarājās pāri bikšu siksnai, mati bija savēlušies, it kā putni tajos būtu vijuši ligzdu, un rudās ūsas dīvaini kontrastēja ar sirmajiem matiem. Viņas tēvs izskatījās veselāks nekā šis vīrs.

– Sveika, Ivonna. Jā, man izdevās. Pāris reižu gan nācās izmest līkumu. – Viņa balss ieskanējās kā fagots – dobja un sērīga.

– Doktors Fraunfelters ir pensijā, tomēr turpina praktizēt gan pansionātā, gan šeit, Onermauntinā. Tā sakot, ja ne viņš, tad kurš gan cits te strādātu, – Ivonna paskaidroja.

– Tas tāpēc, ka apdrošināšana maz maksā un ir pārāk liela birokrātija? – Elizabete apvaicājās.

– Tieši tā, – Ivonna sacīja un atkal pagriezās pret ārstu.

– Dakter, šī ir…

– Es zinu, kas viņa ir, – Fraunfelters pārtrauca virsmāsu un nopētīja Elizabeti no galvas līdz kājām. – Vai nu tu esi Mistijas rēgs, vai arī Mistijas meita. Manuprāt, tu esi viņas meita.

– Elizabete Benere, – viņa vēsi stādījās priekšā.

– Priecājos iepazīties, Elizabete Benere. – Ārsts satvēra viņas plaukstu, saspieda, tomēr neatlaida.

“Laikam nebūtu pieklājīgi izraut roku no viņa tvēriena,” Elizabete nosprieda.

– Vai jūs pazināt manu mammu?

– Pazinu. Kad viņa šeit dzīvoja, es biju viņas ārsts. Skaista sieviete gan miesā, gan dvēselē. – Doktors Fraunfelters saspieda viņas pirkstus. – Čārlzam bija paveicies.

Ko gan Elizabete būtu varējusi piebilst? “Un tad viņš Mistiju nogalināja?”

– Daži gan nepiekristu, ka viņai bija paveicies, – viņa izvairīgi noteica.

– Domāju, ka viņa nebija tik inteliģenta kā Čārlzs, tomēr attiecībās izturējās gudri. Kā zeme. Cieta kā klints. Viņa dievināja Čārlzu un tevi. Tev vajadzētu to atcerēties, pirms apsūdzi tēvu tik nelietīgā noziegumā, – doktors Fraunfelters paskaidroja, un viņa plakstiņi nolaidās pār blāvi zilajām acīm.

– Vai zini, ka es palīdzēju tev nākt pasaulē?

– Nē, to es nezināju, – Elizabete sacīja, un piepeši viņai kļuva neērti no šī vīra, it kā viņš būtu redzējis viņu apakšveļā.

Ārsts nelikās to manām un pievērsās Ivonnai:

– Kā Čārlzs pārcieta zemestrīci?

– Izbaudīja ik sekundi.

– Nu, protams. – Viņš pasmaidīja.

– Doktors Fraunfelters bija cietuma ārsts gandrīz visu laiku, ko tavs tēvs pavadīja ieslodzījumā, – virsmāsa klāstīja. – Viņi pavadīja daudz laika kopā un viens otru ļoti labi pazīst.

“Kaulus neatradi?”

Ārsts paraustīja plecus un noteica:

– Mēs runājām vienā valodā. Reta parādība tādā vietā. Kaut es ātrāk būtu varējis viņu dabūt no turienes laukā! Ja ārstēšana būtu uzsākta agrīnā stadijā, tas palēninātu smadzeņu sabrukumu. – Beidzot viņš atlaida Elizabetes roku un piemetināja: – Protams, ja tā būtu noticis, tad viņš tagad nespētu sazināties ar Mistiju.

– Jūs uzskatāt, ka smadzeņu sabrukums ļauj viņam redzēt manas mātes rēgu? – Pēc tādas nakts Elizabete gandrīz cerēja, ka ārsts atbildēs apstiprinoši.

– Nē, tas ļauj viņam domāt, ka viņš to redz. Priecājos, ka satikāmies, Elizabet, – doktors Fraunfelters atkārtoja un pievērsās Ivonnai. – Kur man sākt apgaitu?

Abi devās prom pa gaiteni. Elizabete palika viena un priecājās, ka ārsts netic Mistijas rēga eksistencei, tomēr viņa nezināja, kā rīkoties tālāk. Viņa vēlējās doties prom no aprūpes centra, tomēr likās nepieklājīgi aizbraukt, nepasakot “paldies” un “uz redzēšanos”. Bet viņa negribēja gaidīt, kamēr Ivonna un ārsts būs beiguši apgaitu.

Tāpēc viņa savāca savas mantas, vairākas reizes pārbaudīja, vai ir paņēmusi videokameru un planšeti, uzrakstīja zīmīti, atstāja to māsu postenī un devās uz izeju. Iepriekšējā vakarā viņa priecājās, ka ir te ieradusies… tagad priecājās, ka tiek prom.

Viņa jau sēdēja automašīnā un brauca ārā no stāvvietas, kad, palūkojusies atpakaļskata spogulī, ieraudzīja skriešus tuvojamies Ivonnu un Šīlu. Viņa nobremzēja. Protams, ka viņa nobremzēja.

Abas māsiņas aizelsušās smaidīja.

Elizabete atvēra logu un sacīja: – Ceru, ka vismaz kāds drīz ieradīsies un jūs nomainīs.

– Noteikti, – Ivonna atbildēja. – Doktors Fraunfelters sacīja, ka visu nakti strādājis pilsētā, tikai tagad braucis šurp. Ievainojumi lielākoties nav bīstami, vecā misis Smita apmaksājusi helikopterus, kas smagāk cietušos nogādā Portlendas slimnīcā.

Vērtjūfolsai ir paveicies. Mums visiem ir paveicies.

– Izņemot misteru Kuku, – Šīla piebilda.

“Kas noticis ar kauliem?”

– Interesanti, kā vecajam bezdelim klājas? – Ivonna ieminējās. Šīla iedunkāja viņai pa sāniem. Virsmāsa savilka nogurušu smaidu un secināja: – Laikam nogurums liek sevi manīt.

– Paldies, ka parūpējāties par mani. – Elizabete nospieda akseleratora pedāli, un dzinējs ierūcās.

– Kā gan citādi, mīļā? – Ivonna atbildēja.

– Piesargiet roku, – Šīla sacīja.

Elizabete palocīja plaukstu un juta, kā diegi nostiepjas.

– Sargāšu.

– Un turieties tālāk no krasta! – Ivonna uzsauca, kad logs jau bija aizvērts. – Brauciet pa taisnāko ceļu uz viesnīcu, tomēr izvēlieties iekšzemes ceļus. Visvairāk noteikti cietusi piekrastes automaģistrāle. – Elizabete pamāja, bet Ivonna neatlaidās: – Brauciet uzmanīgi! Vai degvielas pietiks?

Vēlreiz pamājusi, Elizabete atlaida sajūgu.

“Vai atradi kaulus?”

Kad automašīna izkustējās no vietas, Ivonna atkāpās un vēl pēdējo reizi iesaucās:

– Piezvaniet, kad būsiet galā… pēc iespējas ātrāk. Jūsu tēvs uztrauksies!

Elizabete palocīja galvu, pamāja ar roku un nospieda akseleratora pedāli. “Ja es netikšu pēc iespējas ātrāk laukā no stāvlaukuma, man būs jākliedz. Labi, kliegšu es tā vai tā, tomēr nevēlos to darīt abu medmāsu klātbūtnē. Viņas to nav pelnījušas. Viņas ir jaukas sievietes, kas katru dienu aprūpē trakus, izbiedētus ļautiņus. Mani viņām nav jāaprūpē. Es pati tikšu galā ar savām bailēm un neprātu. Jau agrāk es esmu to darījusi. Un darīšu atkal. Būtu labāk, ja man… nebūtu jārunā.”

Izgriezusi automašīnu uz lielceļa, viņa vēlreiz pavēcināja roku, tomēr atpakaļskata spogulī neielūkojās.

Ivonna un Šīla atgriezās ēkā.

Virsmāsa novilka savu darbinieka karti gar elektronisko lasītāju. Noskrapstēja slēdzene, un viņa atvēra durvis.

– Nezinu, ko Čārlzs Beners ir pateicis savai meitai, bet tas viņu ir pārbiedējis līdz nāvei.

– Varbūt viņa redzēja Mistijas rēgu? – Šīla ieminējās.