Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 11

Rakstu darbi Denisam Fosteram bija kā lāsts, un divdesmit viena gada laikā kopš viņa atrašanās šerifa amatā to apjoms bija dubultojies. Visļaunākais bija tas, ka lielākoties tam nebija nekāda sakara ar likuma uzraudzību. Viņam bija jāraksta vides pārskati, ziņojumi par rasu integrāciju, atskaites štata policijai, pilnvarotajiem, ikvienas viņa jurisdikcijā esošās mazpilsētiņas mērijai, ikvienam divkosīgam štata senatoram, kas vēlējās traucēt vietējās tiesībsargājošās institūcijas darbu. Dators it kā bija paredzēts, lai atvieglotu šerifa darbu, tomēr tīmeklis deva iespēju ikvienam paļauties, ka viņš sniegs gaidīto informāciju. Viņš vēlējās, kaut nolādētā pasaule liktu viņu mierā un nejauktos viņa darbā.

Viņš vēlējās, kaut varētu netraucēti strādāt un nelikties ne zinis par noziegumu Sanfrancisko. Un tomēr tas tirdīja viņa prātu, neļāva naktīs gulēt, grauza apziņu, steidzinot izvēlēties to, ko viņš nepavisam negribēja.

Kad monitors sašūpojās, viņš nosprieda, ka beidzot liek sevi manīt miega bads.

Tad piepeši krēsls paripoja uz priekšu. Deniss pieķērās pie galda malas un piecēlās kājās. Krēsls aizripinājās nostāk.

Un tad iekrakšķējās zeme un notrīcēja kā želeja.

“Paldies Dievam! Paldies Dievam! Es esmu glābts. Nevajadzēs pieņemt lēmumu tā sasodītā sērijveida slepkavas lietā. Man ir attaisnojums, ļoti labs attaisnojums. Zemestrīce. Spēcīga zemestrīce.”

Mona sāka kliegt un pieprasīja, lai viņš uzņemas vadību, lai rīkojas. It kā viņš spētu novērst zemestrīci.

“Mīļais Dievs, tā sieviete ir muļķe! Vai tad viņa nedzird šāvienu troksni uz ielas? Vai tiešām kāds trakais nospriedis, ka pasaulei pienācis gals? Vai izmanto pistoli, lai ļaudis ātrāk nonāktu paradīzē?”

Griesti saplaisāja, kad Fosters joņoja uz vecās mērijas ēkas ārdurvju pusi. Baltais apmetums sabirza sīkos gabaliņos un nolija pār viņu kā lietus. Viņš satvēra rokturi, tomēr, lai kā arī pūlējās, durvis atvērt nespēja – tās bija iesprūdušas. Kad nāca nākamais grūdiens, durvis pašas atdarījās.

Savēcinājis rokas, viņš grīļīgi atkāpās, tad metās uz priekšu, izvilkdams no maksts pistoli. Izkļuvis ārpusē uz augstajām betona kāpnēm, Fosters atskārta, ka dzirdētais troksnis nav šāvieni.

No mērijas fasādes bira ķieģeļi, atsitās pret ietvi un eksplodēja, pārvēršoties sārtos putekļu mākonīšos. Daži nokrita uz braucamās daļas un iegrima uzsilušajā asfaltā.

Ceļa segumā pavērās plaisa; nāca grūdiens, un tā aizcirtās kā milža mute. Tas atkārtojās vēl un vēl, un ikreiz gaisā pacēlās putekļi un izšļācās ūdens.

Kāda automašīna bija apstājusies ielas viducī. Vadītāja sēdēja, no visa spēka ieķērusies stūrē, it kā tā spētu kontrolēt mežonīgās kustības. Nākamās automašīnas šoferis nepārtraukti spieda skaņas signālu – laikam bija iedomājies, ka tiks drošībā, ja sieviete izkustinās savu spēkratu.

Uz drošību te nebija ko cerēt. Nekur nebija droši. Ne tobrīd.

Pilsētnieki, kurus Fosters pazina, un tūristi, kas viņam bija sveši, turējās pie laternu stabiem vai bija ar rokām aptvēruši galvas, lai pasargātos no krītošajiem drupu fragmentiem. Kāds piecgadīgs bērns stāvēja viens uz ietves, raudzījās augšup un izkliedza savas bailes debesīm.

Fosters iebāza pistoli makstī un metās skriet.

Pa muguru trāpīja ķieģelis, aizsitot elpu. Nākamais – vieglāks un salauzts – aizķēra ausi, un viņš juta siltu asiņu strūkliņu urdzam lejup pa kaklu.

Ticis līdz bērnam, viņš to pacēla uz rokām, iznesa ielas vidū un izstiepa rādītājpirkstu pret vadītāju, kas histēriski darbināja signāltauri.

Troksnis mitējās.

Tomēr nemitējās elles troksnis – ielas otrā malā nevaldāmi zvanīja vecās bīskapa katedrāles zvani. Pacēlis skatienu augšup, Fosters redzēja, kā dievnama smaile lēnām nogāžas uz jumta.

Kāds aiz muguras iekliedzās. Viņš apgriezās un ieraudzīja, ka mērijas ēkas betona arabeskas atdalās no sienas un noveļas uz ielas. Krītošais rotājums sadragāja trīs automašīnas, no kurām viena bija šerifa biroja patruļmašīna.

Kāds uzsauca, un Fosters pamanīja sievieti, kura izkāpa no savas automašīnas.

– Dodiet viņu man, – kundze nokliedza un pastiepa rokas. “Nav viņas bērns, tomēr tā būs labāk. Turklāt man ir daudz darāmā,” Fosters nosprieda.

Viņš pasniedza puiku sievietei un aizskrēja pie sadragātajām automašīnām. Dievs vien zināja tādas rīcības iemeslus. Ja iekšā kāds sēdēja, tad viņš bija miris un pagalam.

Tomēr automašīnās neviena nebija, un cilvēki tagad zināja, kā rīkoties. Klupdami krizdami viņi grīļojās uz ielas vidu, tālāk no ēkām un luksoforiem, kas bīstami šūpojās vados, kuri švīkstēja kā pātagas.

Apkārt vārījās īsta elle; viņam pievienojās arī pārējie policisti.

Krietni vīri un sievas. Viņi riskētu ar dzīvību apgabala iedzīvotāju dēļ. Lai gan zemestrīces ļaunie zobi plosīja pilsētu, izpostot ceļus, namus un pašu mājas, viņš kolēģiem lika pārmeklēt Vērtjūfolsu.

Fosters zināja, ka diena vēl nebūs beigusies, bet šī katastrofa paņems visu viņa enerģiju, zināšanas un prātu, tāpēc neviens nevarēs viņu vainot, ka, pildot savus amata pienākumus, viņš aizmirsis par notikumiem Sanfrancisko.

Neviens viņu nevarēs vainot.