Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 15

Geriks Džeikobsens iegāja savā Lasvegasas dzīvoklī, ko jau astoņus mēnešus sauca par savām mājām. Viņš ieslēdza televizoru, nometa uz krēsla jaku un uz virtuves letes novietoja putuplasta kastītes, kurās atradās viņa vakariņas. Vēders ierūcās brīdī, kad viņš devās uz guļamistabu.

Kopš dienas, kas FIB bija atņēmis viņam žetonu, Geriks maltītes ieturēja neregulāri.

Bet tovakar viņš pirmoreiz zināja, kas darāms, un doma par atriebību bija atmodinājusi apetīti.

Lieliski.

Guļamistaba bija pieticīga – žalūzijas pie logiem, gulta, naktsgaldiņš un stāvlampa. Viņš atvēra atvilktni un palūkojās uz pistoli, kam nevajadzēja atrasties pie viņa. Satvēris ieroci, viņš pasvārstīja to plaukstā un pārbaudīja, vai tas ir pielādēts. Viss kārtībā. Viņš nolika pistoli vietā un aiztaisīja atvilktni.

Geriks paspēra kurpes skapja virzienā. Viena pēc otras tās atsitās pret lētā skapja koka slīddurvīm.

Viņš strādāja par apsargu “Nordstrom” veikalā. Kaklasaites mezglu viņš bija pavilcis vaļīgāk, jau iznākot no veikala. Jaka tika novilkta, tikko viņš bija ticis līdz tiesas ieceltā psihoterapeita praksei. Tagad bija kārta uzģērbt T kreklu un džinsus, ko valkāja ar godbijību – kā jau cilvēks, kam reti gadās šāda iespēja.

Jau atkal viņš atvēra atvilktni un izņēma ieroci. Aizbāzis pistoli aiz siksnas, viņš atgriezās virtuvē, pastūma tālāk tukšu picas kasti, attaisīja putuplasta kārbiņas un kāri aplūkoja to saturu.

Steiks – bieza šķēle, oglēs apcepta, vidū asiņaina. Kartupeļu sacepums ar tādu siera daudzumu, ko ieraugot kardiologu ķertu infarkts. Zaļo pupiņu pākstis ar bekonu.

No pupiņām varētu atteikties. Viņam garšoja pupiņas, bet – vai šobrīd ir iemesls ēst veselīgi?

Otrā kārbiņā bija tiramisu, bet kartona glāzītē – espresso.

Jā.

Geriks uzkarsēja pannu, izkausēja tajā sviesta pikuci, līdz parādījās dūmi, un uzmeta uz pannas steika gabalu, lai apceptu kraukšķīgāku. Pupiņas un kartupeļus viņš sabēra šķīvī un ievietoja mikroviļņu krāsnī. Tad viņš paņēma dakšiņu un savu labo steika nazi – patiesībā tas bija duncis un viņam noliegts, tāpēc viņš to dēvēja par steika nazi, – un nolika uz kafijas galdiņa.

Telekanāls pārraidīja “CSI” kārtējās sezonas atkārtojumu. It kā viņam vajadzētu skatīties šo cildinošo mēslu par policistu pienākumu, godu un garu. Viņš pamazām pārslēdza kanālus un uzgāja “Atriebēju”, vienu no visu laiku labākajām, nežēlīgākajām un stulbākajām filmām. Tā bija viņa izvēle.

Apgriezis steiku, viņš vēl minūti vēroja to čurkstam uz karstās pannas, tad izņēma no mikroviļņu krāsns šķīvi un novietoja gaļas šķēli līdzās kūpošajiem kartupeļiem. Tad viņš apsēdās uz dīvāna, nolika šķīvi uz galdiņa, izvilka pistoli un nolika līdzās šķīvim. Pa tvērienam.

Filma beidzās. Sākās vietējo ziņu pārraide. Padumju diktoru brigāde cēla brēku par Lasvegasā notikušiem sīkumiem, ignorējot to, kas bija patiesi svarīgs. Geriks satvēra pulti un izslēdza skaņu, paņēma nazi un dakšiņu un ar milzu rūpību nogrieza steika gabaliņu.

Ideāls. Uz baltā šķīvja izplūda sārtas asinis, ieskaujot kartupeļu sacepuma saliņu.

Elizabete noteikti būtu novērsusies. Viņa reti ēda steiku un gadījumos, kad to izvēlējās, allaž pasūtīja labi izceptu. No asinīm viņai kļuva nelabi. Reiz, kad Geriku sašāva, Elizabete bija aiztraukusies uz neatliekamās palīdzības nodaļu, lai viņu apraudzītu, uzmetusi skatienu un noģībusi. Turklāt tik pamatīgi, ka tikusi pie smadzeņu satricinājuma.

Viņu laulības dzīves laikā Geriks ēda vidēji ceptu steiku. Kad Elizabete paziņoja par šķiršanos, viņš atgādināja, ka atteicies no asiņainā steika tikai viņas dēļ. Savukārt Elizabete sasodīti prātīgā tonī, kas Geriku tracināja, atbildēja: “Ja ne tu un tavi gaļēšanas ieradumi, tad es jau būtu veģetāriete.” Tas, ka tu izvēlies ēdienus, lai izpatiktu otram, galu galā negarantē laimīgu laulību.

Negarantē gan.

Viņš ielika mutē kumosiņu apceptā steika, sakošļāja, norija un pasmaidīja.

Paradīze.

Uzdūris uz dakšiņas zaļo pupiņu pāksti, viņš pacēla to gaisā kā glāzi tostam un noteica:

– Uz tavu veselību, Elizabet!

Un notiesāja arī to.

Prieks tomēr pagaisa… “Sasodīts, es ilgojos pēc tās sievietes!” Viņš Elizabeti nesaprata. Neizprata lietas, kuras viņu interesēja. Iežus, zemestrīces un vulkānus. Tas Geriku garlaikoja, tāpēc viņš centās Elizabetē radīt interesi par daudz nozīmīgākām lietām, piemēram, par noziegumiem, kaisli un vardarbību. Tomēr Elizabete tikai norādīja, ka cilvēki mainās, piedzimst un mirst, bet zemeslode ir mūžīga. Viņa allaž bija tik nosvērta, loģiska… tik tāla.

Vienmēr, izņemot gultā. Pie visiem svētajiem! Geriks nebija sastapis sievieti, aiz kuras vēsā, zinātkārā un pētnieciskā prāta slēptos tik ugunīga kaisle. Viņš vēlējās… Jā, viņš vēlējās daudz ko, galvenokārt kopā ar Elizabeti, bet tagad tas vairs nav iespējams.

Geriks paraustīja plecus. Tā bija neatsaucamā pagātne vai kaut kas tamlīdzīgs. Bija nepieciešams vesels gads, lai viņš pieņemtu šo patiesību, un tagad viņš nevēlējās to izbojāt, domājot par to, kā būtu, ja būtu.

Viņš atkal pievērsās maltītei – kartupeļu sacepumam ar bagātīgu siera devu, steikam, pupiņām un bekonam.

Labprāt viņš būtu baudījis arī glāzi vīna, tomēr negribēja, lai kādam rastos iespēja apgalvot, ka viņš lēmumu pieņēmis alkohola iespaidā.

Šīs pēdējās vakariņas bija visai gardas. Par tādām priecātos ikviens nāvinieks. Kad viss bija notiesāts – Geriks apēda visu līdz pēdējam kumosam, pat zaļās pupiņas –, viņš atgāzās dīvānā, iemalkoja espresso ar kanēli un putukrējumu.

Tagad viņam nepieciešama sieviete. Tomēr kopš dienas, kad Elizabete viņu pameta, viņš allaž bija seksa badā. Geriks sprieda, ka tas ir viņa problēmas pamatā. Nav seksa, nav iespējas nolaist tvaiku. Un tā Gerikam, FIB aģentam ar priekšzīmīgu reputāciju, apnika sasodītie noteikumi, un viņš zaudēja savaldīšanos. Un iekļuva nepatikšanās. Tā, lūk.

“Nē, es nedošos meklēt desertu – mīlestību. Ja es nebūšu spējīgs mīlēties, tad nomirt no kauna būtu pārāk pazemojoši.”

Tāpēc viņš pastiepa roku pēc pistoles. FIB bija atņēmis viņam pistoli, gluži kā senos laikos šerifiem atņēma zvaigzni. Šo Geriks bija nopircis lombardā. Kolta sistēmas ierocis labi iegūla plaukstā. Smags. Vēss. Vienaldzīgs. Domāt nespējīgs…

Viņš bija mierā ar pieņemto lēmumu.

Mārgarita būs dusmīga, bēdu un sāpju nomākta, un par to viņam sāpēja sirds. Viņš zināja, ka arī Elizabete skums pēc viņa.

Mārgaritu un Geriku nevienoja likumīgas saites, tomēr viņa uzcītīgi rūpējās par viņu, bet Elizabete vairs nebija viņa sieva. Viņš visu bija simtiem reižu pārcilājis prātā un nespēja samierināties ar to, ka seko tēva pēdās. Ka viņš ir atņēmis dzīvību. Netīšām, tomēr atņēmis dzīvību.

Geriks ieslēdza televizoram skaņu un uzregulēja to skaļāk. Tas gan nenomāks šāviena troksni, tomēr izklausīsies, ka viņš skatās citu “Atriebēja” versiju.

Pacēlis pistoli, viņš ielika tās stobru mutē, tad nolaida un saviebās. Viņš neskaitāmas reizes bija turējis rokā ieroci, bet ne reizes nebija izbaudījis to uz mēles. Atmiņas par maltīti sabojāja metāla un ieroča eļļas piegarša.

Pie joda!

Viņš atkal pacēla pistoli. Piegarša nebija tas briesmīgākais.

Daudz briesmīgāki bija ziņu diktori, kas novērsa uzmanību.

Puisis ar rūpīgi izbalinātām šķipsnām raižpilni paziņoja:

– Astoņas ar pusi magnitūdas spēcīga zemestrīce skārusi Vašingtonas štata rietumu piekrasti, kā arī plašu teritoriju no Aļaskas līdz Sanfrancisko, un izraisījusi haosu Sietlā, kur no ēku sienām krituši ķieģeļi un, sagrūstot bankas ēkai, bojā gājuši sešpadsmit cilvēki. – Diktoru ekrānā nomainīja fotoattēli un arī videomateriāli. – Spēcīgs cunami sasniedzis krastu, izskalojot pludmales. – Geriks vēroja no helikoptera uzņemtus kadrus ar viļņiem, kas traucās pāri zemajām pludmalēm. – Nelaime smagi skārusi Forksu, kur sāksim reportāžu…

Geriks nolika pistoli un pievērsās ekrānam.

– Un kas noticis Vērtjūfolsā? – viņš skaļā balsī ievaicājās.

Nākamajā kadrā sieviete ar ieplestām acīm stāvēja pie prožektoru izgaismotas ēkas drupām.

– Kā jūs redzat, mazajā pilsētiņā, kuru pasaulslavenu padarījis romāns “Krēsla” un filmas, kas uzņemtas pēc tā motīviem, zemestrīce radījusi ievērojamus postījumus…

– Cik tavā teiktajā ir patiesības un cik pārspīlējumu?

Piecēlies kājās, Geriks devās pie jakas, izvilka mobilo telefonu un zvanīja uz Vērtjūfolsas kūrortviesnīcu.

Nav savienojuma.

Viņš izvēlējās Vērtjūfolsas šerifa biroja telefona numuru.

Nav savienojuma.

Diktori turpināja vāvuļot, ziņas par zemestrīci Vašingtonas štatā nomainīja aizkustinošs stāsts par sievieti, kas mantojusi ģitāru, ko reiz spēlējis Bobs Dilans. Tas, lūk, esot interesanti. Geriks ieslēdza internetu, lai uzzinātu iespējami vairāk par zemestrīci.

Par vienu ziņas nemeloja – no helikoptera uzņemtajos kadros bija redzams milzīgs cunami vilnis, kas sasniedzis krastu, pārplūdinājis upes un ielejas.

“Elizabete.”

Savulaik Elizabete bija viņa sieva. Viņš zināja Vērtjūfolsas kanjona teoriju. Un tāpat viņš zināja, ka Elizabete tagad ir tur un turpina tēva uzsākto projektu.

“Vai viņa bija kanjonā, kad sākās zemestrīce? Noteikti nē, jo zemestrīce sākās vēlā pēcpusdienā.”

Bet viņš bijušo sievu labi pazina. Ja Elizabeti pārņēma apsēstība, viņa nemanīja, kā aizrit laiks.

Un Mārgarita? Kūrortviesnīca atradās uz klints okeāna krastā. Mārgarita bija daudz naudas ieguldījusi viesnīcas pārbūvē, bet – vai tā spēja pretoties okeānam?

Geriks zvanīja lidsabiedrībai.

Reisi uz Sietlu bija atcelti. Viņi nelidos, kamēr nebūs norimuši pēcgrūdieni. Arī uz Portlendu reisu nebija. Lidosta cietusi zemestrīcē.

Iegājis guļamistabā, viņš paņēma ceļasomu, kas tolaik, kad viņš vēl strādāja FIB, bija sakrāmēta negaidītiem ceļojumiem. Veci paradumi nezūd.

Viņš uzvilka zeķes un uzāva sporta kurpes.

“Būs jābrauc ar pikapu, manu balto “Ford F-250”, kas ir jaudīgs kā nelabais. Galu galā Nevadas štatā atļautais maksimālais braukšanas ātrums ir septiņdesmit piecas jūdzes stundā…

un man joprojām ir FIB apliecība.”

Gerikam bija izdevies dokumentu paturēt, jo viņš apgalvoja, ka pazaudējis to operācijas laikā.

Inspektors noticēja.

Viņš bija aizturēts vismaz četras reizes, tomēr policisti viņu allaž atlaida, ieraudzījuši rokās pazibam FIB apliecību.

Ja apstākļi būs labvēlīgi, pēc divdesmit stundām viņš jau būs Vērtjūfolsā.

Un viņš ļoti cerēja, ka apstākļi būs labvēlīgi.

Paķēris atslēgas un dunci, viņš izgāja no dzīvokļa. Pistole palika guļam uz galda.