Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 14

Bija pagājusi vairāk nekā stunda, trīs viļņi baisā, varenā, graujošā ritmā bija parādījušies un atkāpušies. Otrais cunami vilnis bija spēcīgākais; tā putu krēpes sniedzās līdz pat kanjona pusei. Zemei rībot zem Elizabetes kājām, tas aiznesa sev līdzi visu, ko varēja. Viņai bija žēl, ka viss beidzies. Šad un tad nāca kāds zemestrīces pēcgrūdiens, viļņi kā noguruši pamazām atslāba… Lai kā arī būtu, videokameras akumulators bija gandrīz tukšs. Satraukuma un noguruma aizmiglotā balsī Elizabete vēl piemetināja:

– Saule riet, un viens no draudošākajiem dabas uzbrukumiem, manuprāt, ir beidzies. Kad atgriezīsies mana komanda, un es esmu pārliecināta, ka tā notiks, mēs atsāksim darbu Vērtjūfolsas kanjona zonās. Saprotams, ka mēs izmantosim GPS, lai tās precīzi noteiktu vietu, un pētīsim, kādas izmaiņas ir radījusi zemestrīce un cunami. Bet šobrīd, kamēr riet saule, es jūtu, kā zeme elpo man zem kājām, un prātoju, ko mums nesīs rītdiena. Elizabete Benere no Vērtjūfolsas kanjona.

Trīcēdama no saviļņojuma un, iespējams, pārdzīvotajām bailēm, viņa izslēdza kameru, ielika to somā, bet somu novietoja uz zemes. “Krēslo. Visļaunākais jau ir aiz muguras. Es mierīgi varu atgriezties pilsētā.”

Tomēr sirds joprojām strauji sitās, vēlme uzzināt, iemācīties un redzēt vairāk par šīs brīnišķīgās kataklizmas sīkākajām detaļām kā narkotikas indēja viņas asinis.

Elizabete nolēma vēl pēdējo reizi visu aplūkot un tad doties uz pilsētu. Tikai pēdējo reizi pārbaudīt dabas varenā spēka atstātos pierādījumus tam, ka ir taisnība viss, ko viņa un viņas tēvs bija atklājis.

Viņa tuvojās kanjona malai vietā, kur zeme bija iebrukusi, noslīdējusi pa stāvo kanjona sienu, un skatījās, uzmanīgi vēroja, lai nepalaistu garām pat vissīkāko detaļu. Viņa bija apmierināta ar sevi un priecājās, ka īstajā laikā atradusies īstajā vietā, lai izbaudītu dabas mežonīgo spēku un varenību.

Iesmeldzās plauksta. Sāpes pievērsa viņas domas nenozīmīgākiem dzīves sīkumiem. Viņa gribēja palikt te, tomēr zināja, ka jāatgriežas pilsētā un jāuzmeklē ārsts.

Negaidot viņas uzmanību ūdens sanesto gružu kaudzē apmēram sešas pēdas zemāk kanjonā piesaistīja kaut kas balts.

“Kas tas ir… lejā? Kauls?”

Neatrāvusi no tā skatienu, pieturoties pie koku stumbriem un zariem, viņa soli pa solim lēnām trausās lejup pa dubļaino, slideno nogāzi.

“Augšstilba kauls? Cilvēka augšstilba kauls?” Elizabeti mocīja visnotaļ zinātniska interese. “Vai cunami būtu atsedzis kādas arheoloģiskas vērtības? Tas tik būtu lieliski, ja būtu piepildījušās tēva graujošās katastrofas prognozes un turklāt šī stihiskā nelaime atsegtu pieeju aizvēsturiskai seno cilvēku ierīkotai apmetnes vietai!”

Krūmājā kaut kas sakustējās.

Elizabete neviļus apslāpēti iekliedzās, tad piespieda plaukstu pie krūtīm, redzot naski aizlokamies prievīščūsku. Zemapziņā atausa tēva sacītais: “No tevis tās baidās vairāk nekā tu no viņām.”

Tam Elizabete īsti neticēja. Viņa vairāk vai mazāk spēja sadzīvot ar jebkuru dzīvu radību, tomēr čūskas… Šermuļi skrēja pār kauliem.

Jākāpj atpakaļ. Viņa zināja, ka tā rīkoties būtu prātīgi. Čūskas nebija vienīgās radības, kuras ūdens aizskalojis no ierastās dzīves vietas. Jebkura būtne, ko pārsteigusi šī nelaime, ir pārbiedēta un naidīga. Koku stumbri ar blīvi saaugušajiem zariem bija viņas mērķis, tomēr ūdens tos bija sasniedzis. Zeme ap tiem bija nestabila un jebkurā brīdī varēja noslīdēt bezdibenī. Pamatam pat viegli iedreboties, viņa ieveltos dubļos lejāk, slīdētu dziļāk, kamēr ceļā gadītos kāds lielāks akmens vai koka atlūza. Bet varbūt viņa pārveltos pāri jaunveidojumam klints masīvā un kristu līdz pat kanjona apakšai.

“Vismaz videokamera ir drošībā manā somā kanjona malā.”

Muļķīga doma. Tomēr kauls viņu vilināja, adrenalīns mudināja doties tālāk. Kauls krēslā palsoja, viņa tuvojās un pastiepa roku. Pirksti tam pieskārās. Elizabete paliecās, satvēra kaulu plaukstā, pacēla un aplūkoja.

Tas nelikās tik vecs, lai gan neapšaubāmi tāds bija. Miesa sen bija sairusi, tomēr kaulu sadalīšanās process nebija skāris. Tajā nebija plaisu, kas liecinātu par iespaidīgu vecumu. Elizabete to grozīja rokās. Patiesībā viņa pat nezināja, vai tas ir cilvēka kauls. “Par ko gan es biju domājusi, kā pieļāvu, ka degsme ievilina mani šeit?”

No augšas atskanēja vīrieša balss:

– Ko tu dari?

Viņa satrūkās, elpa aizrāvās, un kauls izkrita no rokas. Viņa strauji pastiepās, lai to satvertu. Veiksmīgi. Tomēr zeme izrādījās gluma, Elizabete paslīdēja, nokrita sēdus, šļūca dziļāk un sev par lielu kaunu un arī laimi atdūrās zaru kaudzē. Plauksta iesmeldzās, sāpes caururba visu ķermeni. Viņa aizvēra acis un tikai pēc krietna brīža spēja saņemt sevi rokās.

Viņa palūkojās augšup uz kanjona malu.

Tumstošajās debesīs viņa manīja vīrieša siluetu. Viņam galvā bija cepure ar platām malām, bet rokas bija iespraustas sānos. Vīrietim pie sāniem karājās pistole.

Tas bija šerifs. Deniss Fosters. Viņš lūkojās uz Elizabeti tik neganti, it kā būtu viņu pieķēris pastrādājam noziegumu.

Pamodās vainas apziņa.

– Es, mmm… Es ieraudzīju šo kaulu, – viņa taisnojās un pacēla kaulu tā, lai šerifs to redzētu. – Domāju, ka tas ir… arheoloģisks atradums… – Šerifs likās pikts un klusēja. – Zināt, es iedomājos, ka cunami atsedzis vietu, kur senie cilvēki uzbūvējuši apmetni… – Viņas balss izdzisa.

Šerifam Fosteram Elizabete nekad nebija patikusi.

Viņa bija pieradusi, ka cilvēki viņai neuzticas, izturas rezervēti. Bet šerifs jau pirmajā tikšanās reizē likās naidīgāk noskaņots nekā pārējie. Viņš bija viens no tiem, kuri liecināja pret tēvu tiesā. Elizabete būtu nospriedusi, ka viņš ļauni tīksminās vai ir aizbildniecisks, tomēr šerifs jau pirmajā mirklī, tikko pamanīja jauno sievieti kafejnīcā “Skats uz okeānu”, lika noprast, ka ienīst viņu un nevēlas pat satikt.

Varbūt viņa pārāk atgādināja Mistiju. Krustmāte reizēm tā izturējās un sodījās, ka meitene ir tik ļoti līdzīga viņas māsai.

– Tu šeit esi viena, – viņš sacīja. – Ja kaut kas atgadītos, tev ilgi būtu jāgaida palīdzība.

Elizabetei šerifa teiktais likās… draudīgs.

– Es zinu.

– Zemestrīce ir pamatīgi izpostījusi pilsētu.

– Droši vien, – viņa atbildēja, pasita kaulu padusē un sāka rāpties augšup. Viņa tvērās pie stumbriem un zariem, izmantoja veselo roku, lai pievilktu ķermeņa svaru un pārvietotos no vienas vietas uz nākamo.

Šerifs Fosters nepiedāvāja palīdzību, tikai noskatījās. Iespējams, viņš nosprieda, ka Elizabete saviem spēkiem tika lejā un tiks arī laukā no kanjona. Un tomēr prom viņš negāja – stāvēja nekustīgi un nepacietīgi vēroja. Ja Elizabete zinātu citu ceļu, tad noteikti izvēlētos to.

Beidzot viņa burtiski četrrāpus iztrausās no kanjona.

Fosters atkāpās, bet tikai nedaudz.

Viņa pieslējās kājās, palūkojās apkārt un ieraudzīja savu somu… Tā bija viņam aiz muguras.

– Vai tagad esi apmierināta? – viņš apvaicājās, it kā viņam būtu tiesības to zināt.

Elizabete izvilka kaulu no paduses un vēlreiz aplūkoja.

– Saprotams, arheoloģija nav mana specialitāte, tomēr domāju, ka šis kauls ir ne vairāk kā simts vai divsimts gadu vecs.

Fosters tik tikko pavērās uz kaulu un teica:

– Varbūt tas ir no ielasmeitu apbedījuma.

Nicīgais tonis un vārds, kuru Elizabete bija dzirdējusi piedēvējam viņas mātei, pārsteidza. Šerifs nebūt neizturējās rupji pret viņu, tomēr Elizabetei likās citādāk.

– Par ko jūs runājat?

– Ir nostāsts, ka Vērtjūfolsā deviņpadsmitā gadsimta beigās bija visai plaukstošs bordelis. Pilsētas cienījamās lēdijas nevēlējās, lai vieglas uzvedības sievietes tiek apbedītas kapsētā līdzās tikumīgiem ļaudīm. Tāpēc šim nolūkam tika ierādīts līdzenāks zemesgabals tālāk no pilsētas un tuvāk kanjonam. Sievietes no bordeļa tika apglabātas tur, – Fosters vēsi noskaldīja.

– Vai tā ir taisnība? – Elizabete abām rokām satvēra kaulu.

– Nezinu, bet izklausās ticami.

– Ak, – atskārtusi, ka sažņaugusi kaulu kā pašaizsardzības ieroci, viņa novilka un piemetināja: – Cik bezsirdīgi.

Fosters vairs nelikās nepacietīgs un drīzāk bija dusmīgs.

– Es nespēju tikt galā ar to, kas notiek pilsētā, un šobrīd veicu perimetra pārbaudi, lai konstatētu, kādi ir zaudējumu apmēri un vai kādam nav nepieciešama palīdzība, bet jūs gribat, lai es pievēršos veciem kauliem?

Pagāja mirklis, līdz Elizabete saprata, ka Fosters viņas piezīmi par bezsirdību attiecinājis uz sevi.

– Ak nē! Es gribēju… gribēju teikt, ka pilsētas iedzīvotāji bija bezsirdīgi, aprokot mirušās ielasmeitas tik nomaļā vietā.

– Ā, lai nu paliek, – viņš attrauca un atmeta ar roku.

Elizabete samiedza acis un pieliecās, it kā izvairīdamās.

Viņai likās, ka šerifa acis apmierināti iemirdzas.

“Varmācīgs. Viņš ir varmācīgs un bīstams. Bet mani neaiztiks, jo ir taču šerifs.”

Un tomēr… pilsēta atradās pusotras jūdzes attālumā. “Ja viņš gribētu nodarīt man pāri, neviens nedzirdētu manus palīgā saucienus. Turklāt atbrīvoties no līķa būtu vieglāk par vieglu – pārveltu pāri klints malai un visiem klāstītu, ka trakā vīra meita nositusies, filmējot cunami.”

– Vai pilsētā kāds ir cietis? – viņa apvaicājās un cerēja, ka atbilde būs noliedzoša.

– Vēl mēs neesam atraduši bojāgājušo līķus. Tomēr cilvēki ir iesprostoti sabrukušo māju drupās. Mediķiem ir daudz darba. Tev jāatgriežas pilsētā. Un plaukstai vajadzētu uzlikt šuves.

Elizabete pakāpās sānis, pieliecās un satvēra somas rokturi.

– Kā jūs zināt, ka man plaukstai jāuzliek šuves?

Fosters atkal piepūtās un pikti atbildēja:

– Tāpēc, ka Dardedze Vējaspārne atskrēja pie manis kliegdama, ka tu varbūt kaut kur noasiņo un man tevi jāsameklē.

Kā tu domā, kāpēc es veicu perimetra pārbaudi?

– Nezinu. Paldies. Tas tiešām ir ļoti jauki, – Elizabete atbildēja un, uzmetusi somu plecā, ātri atlēca nostāk. Kaulu viņa joprojām turēja rokās kā rungu.

– Dod man to draņķi! – Fosters naski to satvēra un izrāva viņai no rokām.

Viņa apcirtās un aizskrēja.

Šerifs Fosters bija vīrietis, kurš centās noturēt līdzsvaru varmācības bezdibeņa malā, un Elizabete nevēlējās būt klāt brīdī, kad viņam paslīdēs kāja.