Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 17

Otrā stāva grīdas mala sadrupa kā pārcepts grauzdiņš.

Kā aizmirsis par piesardzību, ugunsdzēsējs steigšus metās prom. Viņš pazuda aiz dzīvokļa durvīm, gandrīz tajā pašā mirklī uzradās pirmajā stāvā un pieliecies traucās pāri gruvešiem, izvairoties no krītošajiem trauslo griestu fragmentiem. Kad puisis atradās drošībā uz ielas, pēcgrūdiens bija mitējies.

Vērotāji atviegloti nopūtās.

Ugunsdzēsējs pasniedza Elizabetei albumu.

– Jūs man esat parādā dzērienu, – viņš sacīja, – un varbūt arī skūpstu?

Viņa vērās puisim acīs un mēģināja izprast viņa domas.

– Ja mēs šodien esam pieredzējuši iznīcību un jūs esat pievilcīgs vīrietis, kas riskēja ar dzīvību mana albuma dēļ, bet es esmu skaista sieviete… jūs uzskatāt, ka skūpsts, kas ir seksa prelūdija, mazinās spriedzi?

Puisis nopūtās, iebāza īkšķus aiz bikšu lencēm un nopūtās. – Ak, mis Benere, jūs tiešām protat izsist vīrietim pamatu zem kājām.

– Kāpēc tā spriežat? – viņa pārsteigta atvaicāja. – Es labprāt jūs noskūpstītu. Nav jau tā, ka jūs būtu neglītenis vai manam vecumam nepiemērots.

Ugunsdzēsējs saviebās.

– Vai tiešām nevēlaties saņemt nopelnīto skūpstu? – viņa nedroši ievaicājās.

– Pie joda! Protams, ka vēlos! – viņš attrauca un negaidot, kamēr Elizabete noliks albumu, satvēra, atlieca viņu un dedzīgi pieplaka viņas lūpām. Viņa sajuta puiša mēli ieslīdam viņai mutē.

Trūka elpas, un iesāpējās mugura.

Kad skūpsts bija beidzies, atskanēja aplausi.

– Pēc šāda skūpsta jums tas dzēriens nebūs jāizmaksā, – puisis paziņoja. – Es ceru, ka varēšu izmaksāt jums.

Acīmredzot puisim skūpsts patika.

– Starp citu, mani sauc Peitons Beilijs. Atcerieties to!

– Paldies, Peiton Beilij, – Elizabete sacīja.

Jaunais ugunsdzēsējs aizsoļoja tālāk pa ielu pie kolēģiem.

Elizabete nolūkojās viņam pakaļ. Puisis bija pievilcīgs, gaišiem, viļņainiem matiem, koši zaļām acīm – ugunsdzēsējs, kuru varētu likt uz “USA Today” vāka kā seju sižetam par zemestrīci Vašingtonas štatā. Pamanījusi viņai pievērstos sieviešu skatienus, Elizabete nojauta, ka ir kļuvusi par skaudības objektu. Elizabete vairs neatminējās, cik ilgi viņai nav bijušas attiecības ar vīrieti. Un šis jauneklis viņu neinteresēja.

Neloģiski. Viņai ar Geriku ir tieši tikpat daudz kopīga, cik ar šo jauno ugunsdzēsēju, tomēr viņa neizskaidrojami ilgojās pēc bijušā vīra.

“To sauc par ķīmiju… un ķīmijā man nekad nav veicies.”

Beidzot viņa atskārta, cik nežēlīga bijusi šī diena. Cilvēki bija gājuši bojā zemestrīcē un cunami, kas viņu tik ļoti valdzināja. Šis jaunais un glītais viņas vecuma ugunsdzēsējs riskēja ar dzīvību, lai glābtu pilsētiņas iedzīvotājus un tūristus, un to darīja pat viņas albuma dēļ. Lai cik neaptēsts viņš būtu, puisis bija sajutis viņas izmisumu un palīdzējis.

Ap stūri parādījās vecāks ugunsdzēsējs, uzkliedza vīriem, un tie aizsteidzās glābt kārtējo upuri.

Piepeši uzradās Dardedze un cieši apskāva Elizabeti.

– Tu esi dzīva!

Elizabete atbrīvojās no tvēriena, palūkojās uz albumu, ko turēja rokā, un attrauca:

– Jā, esmu.

Dardedze satvēra un kratīja viņas roku.

– Tu tik ātri aizskrēji, un zemestrīce vēl nebija beigusies!

Runā, ka krastu skāruši cunami viļņi.

– Jā, tie bija milzīgi, – Elizabete vienaldzīgi atbildēja. – Vai ir bojāgājušie, ir atrasti līķi?

– Policija apgalvo, ka nav neviena bojāgājušā, ka visi tūristi devušies prom no pludmales vai paguvuši uzrāpties klintīs. Man gan nav pārliecības, ka visi cilvēki ir spējīgi uz tik saprātīgu rīcību, bet varbūt cunami pie Japānas krastiem viņus ir pietiekami nobiedējis.

– Jā, cerams. – Elizabete nopūtās, ielika albumu somā un uzlika to plecā.

– Dzirdēju, ka tu esi palīdzējusi atrast misis Brenjonu.

– Jā. Beidzot es esmu atklājusi iemeslu, kamdēļ būtu ieteicams lietot pārāk daudz parfīma.

Dardedze skaļi iesmējās, bet tad piepeši aprāvās.

– Kateri ir pazudusi.

– Nē! Ak nē!

Kateri bija viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kas saistīja Elizabeti ar Vērtjūfolsu.

– Man pat neienāca prātā… Vai cunami spēcīgi skāra ostu?

– Gandrīz noskaloja no zemes virsas, bet Kateri pavēlēja visiem kuģiem un kuteriem iziet jūrā. Tie pārvarēja cunami un izglābās. Viņa izsūtīja jūrā arī divus krasta apsardzes kuterus, bet uz viņas kutera nebija pilnas apkalpes, turklāt, kā stāsta aculiecinieki, viņai tieši priekšā bijis kuteris “Džīnija”. Kateri pastūrējusi sānis, tomēr nav paspējusi tikt cauri molam, kad tam pāri gāzies pirmais vilnis. “Džīnija” gandrīz nogrima, bet Kateri kuģis apgāzās, – Dardedze klāstīja, slaucīdama asaras no acīm.

– Viņu pievārēja pirmais vilnis? – Elizabete jautāja. Otrs vilnis taču bija lielāks… – Kas noticis ar kuteri? Kas noticis ar apkalpi?

– Viņa bija uz kutera “Dzelzs Salivans”. Viļņi to iznesa krastā, un tas tagad guļ uz sāna tur, kur agrāk bija “Boba garneļu būda”. Apkalpe bija uz klāja… pusdzīvi, tomēr labāk par visiem zināja, kas darāms, un atļāva vilnim nest viņus krastā, īstajā brīdī nolēca no klāja un, kad vilnis atkāpās, metās kalnup, ko kājas nes. Vienīgi par Kateri nekas nav dzirdams. Viņa palikusi stūresmājā, mēģinājusi stūrēt. Un tad nāca cunami, izsita stūresmājas stiklus, un viņa… viņas vairs nav… – Dardedzei aizlūza balss.

– Skaidrs.

Kateri, tāpat kā Elizabete, nejutās te iederīga. Viņa bija pa pusei indiāniete, pa pusei… ej nu sazini. Baltās rases pārstāve, vismaz Elizabete tā domāja. Kateri dienēja krasta apsardzē, bija komandējošā virsniece, kura vadīja vīriešu pulku un kurai bija sevi jāpierāda nemitīgi un ikvienam jaunpienācējam.

Un tagad viņa bija pazudusi bez vēsts – iespējams, mirusi.

Viss notikušais – postījumi pilsētā un ostā, ievainotie cilvēki, sāpes, zaudētas dzīvības – apdzēsa Elizabetes sajūsmu par zemestrīci un cunami. Tagad pašas rīcība likās neapdomīga un pārgalvīga.

– Es rīkojos savtīgi, – viņa atzina.

– Ko? Tu runā par zemestrīci? Ak, mīļā! Neviens jau neko citu no tevis negaida. Tu taču esi… – Dardedze apklusa.

Atcerējusies šerifu Fosteru, Elizabete piedāvāja savu versiju:

– Palaistuves un slepkavas meita?

– Nē! Tu esi kā asorti… dzimusi te, bet augusi citur, zinātniece un savdabe. – Dardedze atkal viņu apskāva. – Cik nu dzirdēju… Pat misis Brenjona, kad viņu izvilka no drupām, par tevi runāja tikai labus vārdus. – Elizabete uzmeta viesmīlei aizdomu pilnu skatienu. – Jā, “labus” tā cilvēka izpratnē. Es pati biju uz tevi saskaitusies. Domāju, ka esi mirusi. Tā aizskriet uz to sasodīto izpētes vietu! – Dardedzes balss likās pārsteidzoši skarba.

– Saprotams, ka es esmu dzīva. Ja es riskētu un pakļautu savu dzīvību briesmām, tad kāda no tā būtu jēga? Jo īpaši brīdī, ja esi vienīgā no kuplās pētnieku saimes, kurai paveicies būt notikuma vietā, – viņa atbildēja un, atcerējusies par nofilmēto materiālu, noglāstīja somu.

– Manuprāt, ir vēl kādi, kam paveicies. Būvnieki. Vēl lapas nebūs nokritušas, kad pilsēta būs pilna ar tiem, – Dardedze piebilda un spēji mainīja sarunas tēmu: – Kā klājas tēvam?

– Kas? Ko? Es ceru, ka labi.

– Dzirdēju, ka aprūpes centrā iegruvuši griesti un vecais vīrs nogādāts slimnīcā.

Elizabete dīvainā kārtā juta sirdi iesmeldzamies.

“Čārlzs… cietis? Nē. Nekas nespēj nodarīt pāri manam tēvam. Viņš ir slepkava. Viņš dara pāri citiem.”

Viņa zināja, ka šis aizbildinājums ir maz ticams. Zemestrīces bija nežēlīgākas par cilvēkiem.

– Es esmu pārliecināta, ka tas nav mans tēvs, – viņa dzirdēja sevi sakām. – Aprūpes centrā ir daudz vecu vīru, un es domāju, ka viņam ir paveicies. Bet es piezvanīšu, – viņa piemetināja.

– Tīkls nedarbojas, torņi ir nogāzušies.

– Protams.

– Arī fiksētās līnijas nedarbojas, – Dardedze turpināja. – Sakari traucēti. Tev jāaizbrauc viņu apraudzīt.

– Jā, tev taisnība.

Dardedzei bija taisnība. Elizabete varēja palikt pilsētā un palīdzēt, tomēr iespējams, ka arī Onermauntinas aprūpes centrā nepieciešama palīdzība, un viņa kā pacienta ģimenes locekle būtu vispiemērotākā kandidāte.

Turklāt viņu arī māca… ziņkāre. Nē, tas nebija īstais vārds. Viņa nervozi norija siekalas. Mocīja nemiers. Uztraukums par tēvu. Pretēji krustmātes strikti formulētajam viedoklim Elizabete bija pārcēlusies uz šo pilsētu, lai būtu tuvāk tēvam, lai runātu ar viņu un mēģinātu izdibināt, kāpēc viņš tik nežēlīgi nogalināja viņas mammu.

Tomēr viņa aprūpes centru bija apmeklējusi tikai reizi, turklāt šī vizīte Elizabeti tik ļoti satrieca, ka viņa tur vairs nebija atgriezusies.

“Bet… varbūt viņš ir cietis? Iespējams, ka viņš var nomirt, un vienīgā saite ar pagātni būs pārcirsta. Es nekad neuzzināšu to, kas tik ļoti ietekmēja manu dzīvi un personību, neizpratīšu, kā tik šķietami jauks un patīkams vīrietis var pastrādāt tik atbaidošu noziegumu.”

Elizabete stīvi pamāja un devās ceļā.

– Paldies tev! Es došos turp.

– Esi piesardzīga, – Dardedze sauca viņai nopakaļ. – Kas to lai zina, kādi tagad ir ceļi!