Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 23

Endrū Marero beidza savu prezentāciju gandrīz tukšas zāles priekšā. To bija aizēnojusi milzīgā dabas stihija, kas pēcpusdienā skāra Vērtjūfolsu. Zālē bija palikuši nevis pieredzes bagāti ģeologi, kā viņš to bija gaidījis, bet gan saujiņa pumpainu studentu, kas, visticamāk, mācījās vietējā koledžā.

“Kur palikuši visi ģeologi, sievietes un vīrieši, kuriem būtu mani jāgodina?”

Apakšstāva bārā tie bija pielipuši datoriem un ar aizrautību ekrānos vēroja Vašingtonas štata postošo zemestrīci. Pat viņa komandas locekļi izlikās klausāmies, tomēr viņu skatieni bija pievērsti klēpī gulošo mobilo telefonu ekrāniem. “Velns viņus rāvis!”

Tikko bija izskanējuši pašķidrie aplausi, un tas Endrū atgrieza īstenībā.

– Vai ir kādi jautājumi? – viņš ievaicājās.

Gaisā uzšāvās vismaz pusducis roku.

Endrū pievērsās jaunai gaišmatei, kurai bija garas jo garas kājas un īsi jo īsi svārciņi.

– Jā, mis…

Tomēr zāles dziļumā ierunājās ģeologs:

– Kādas, jūsuprāt, būs zemestrīces radītās sekas reģionā?

– Kā jau iepriekš minēju, es nevaru droši prognozēt sekas, tomēr domāju, ka cunami ietekme Vērtjūfolsas kanjonā noteikti pierādīs manis šovakar izklāstīto teoriju patiesumu, – viņš atbildēja un atkal norādīja uz jauno sievieti.

– Tātad jūs esat pārliecināts, ka cunami bija spēcīgs? – jautātājs nerimās.

– Nešaubīgi, – Endrū sausi atbildēja. – Vai tad neklausījāties prezentāciju?

– Nē, es nokavēju, – skanēja atbilde, un no zāles dziļuma tuvojās jauns, izskatīgs, apņēmīgs vīrietis. – Es lasīju, ka esat stihijas skartās Vašingtonas štata piekrastes vadošais ģeologs. Lūks Beikers, Endrū labā roka, beidzot nosprieda, ka pienācis laiks iejaukties.

– Tā ir taisnība, – viņš iesaucās.

Students pat nepaskatījās uz Lūku un neatlaidīgi vērās uz Endrū.

– Tātad jūs esat liels eksperts, tomēr nespējāt prognozēt zemestrīci? Tad kāda jēga ir ģeoloģijai kā zinātnei, ja mēs nespējam prognozēt tuvojošos stihiju un sagatavoties?

Diskusijā iesaistījās Džo Kruss.

– Jūs esat slikti informēts. Zemestrīces nav prognozējamas.

Jauneklis pagriezās pret zāli.

– Un kas jūs esat? – viņš uzrunāja trīs līdzās sēdošos vīriešus.

– Iepazīstieties ar manu izpētes komandu, – Endrū sacīja.

– Lūks Beikers, Džo Kruss un Bendžamins Ričardsons.

Puisis tik pavēcināja roku, pievērsās Endrū un stādījās priekšā:

– Noa Grifins, vietējā laikraksta korespondents. Korespondents. Endrū tik tikko apvaldīja vaidu.

Noa pieglauda brūnos, šķipsnās balinātos matus un turpināja:

– Laikraksts mani deleģēja uzrakstīt reportāžu par šo pasākumu…

Meitene īsajos svārciņos ieķiķinājās, koķeti samirkšķināja plakstiņus un jautāja:

– Par ko jums tāds sods? Nokaitinājāt kādu?

Puisis palūkojās uz meiteni un valdzinoši uzsmaidīja.

– Tieši tā. Iespējas ir visur. Zemestrīce arī šo pasākumu ir padarījusi par lielu iespēju. – Pievērsies Endrū, viņš turpināja: – Tātad jūs un jūsu komanda ir šeit… un jūs palaidāt garām zemestrīci?

Izklausījās gluži vai pēc apsūdzības apzinātā bēgšanā.

– Viens no komandas joprojām ir Vērtjūfolsā, – Endrū atbildēja.

– Kurš? – Noa tincināja.

– Izcilā ģeoloģe Elizabete Benere, – Džo lepni attrauca.

Lūks iegrūda viņam dunku sānos.

Par vēlu.

– Elizabete Benere? – Noa ielūkojās mobilā telefona ekrānā. – Viņa ir Benera izpētes grupas locekle? Vai radiniece Čārlzam Beneram, kurš uzsāka izpētes darbu un vēlāk ar šķērēm nodūra sievu?

Endrū pievērsa Džo iznīcinošu skatienu.

– Viņa meita.

– Oho! – Noa izsaucās, tomēr skatienu no telefona neatrāva.

Izlietu ūdeni nesasmelsi, tomēr Endrū darīja, ko spēja.

– Varu jums apliecināt, ka viņa tika izvēlēta kā izcila speciāliste, nevis šo seno ģimenes saišu dēļ.

– Labi, – Noa attrauca, ieslidināja telefonu kabatā un viltīgi pasmīnēja. – Pateicos par informāciju, Marero kungs. Ja man vēl būs kādi jautājumi, es ar jums sazināšos.

– Katrā ziņā. – Endrū nokāpa no paaugstinājuma, vēlēdamies izbēgt no profesionālas sakāves.

Viņš jau stāvēja līdzās īssvārcei, kad reportieris apcirtās un atkal ierunājās:

– Vēl viens jautājums… Čārlzs Beners ir vispāratzīts ģēnijs jūsu jomā; ģēnijs, kuru neviens vēl nav pārspējis. Kāpēc jūs pieņēmāt darbā šī cilvēka meitu?

Endrū nācās saņemties un atbildēt uz jautājumu.

– Kā jau sacīju, no visiem pretendentiem tieši Elizabetei bija vislabākās atsauksmes, – viņš atbildēja, nogaidīja, līdz jauneklis būs ticis līdz zāles galam un atvēris durvis, un tikai tad pievērsās meitenei īsajos svārciņos.

Klausītāji jau bija pielēkuši kājās un virzījās uz izeju.

– Mirklīti! – Noa uzsauca. – Vēl viens jautājums! Kāpēc Elizabete Benere vēlējās atgriezties vietā, kur pastrādāts tik baiss noziegums… noziegums, kuram viņa bija lieciniece?

Endrū vairs nebija nekā, ko atbildēt.

Toties Džo Krusam vārdi nebija kabatā jāmeklē:

– Viņas tēvs vairs nav cietumā un atrodas garīgās veselības aprūpes centrā netālu no pilsētas.

– Oho! – Noa kārtējo reizi novilka, un durvis beidzot aizcirtās viņam aiz muguras.

– Kā jūs tagad rīkosieties, profesor? – Lūks vaicāja. Šo uzrunu viņš izmantoja tikai tad, kad Endrū, viņaprāt, bija dusmīgs.

Un šoreiz viņš nebija maldījies. Endrū bija ļoti, ļoti, ļoti dusmīgs.

– Nekā, – viņš atcirta. – Nedomāju, ka viņa birojs, redakcija vai kas cits apmaksās viņam ceļu uz Vērtjūfolsu, lai tiktu pie ekskluzīvas reportāžas.

Bendžamins Ričardsons, slaids, gudrs un mazrunīgs, piecēlās kājās un paziņoja:

– Nebrīnīšos, ja viņš izrādīsies ārštatnieks, savā ziņā pat paparaci.

– Paparaci ģeoloģijas konferencē? – Džo iespurdzās un arī piecēlās kājās.

– Taho ir daudz paparaci, – Bendžamins sacīja. – Ja aizies reportāža par lielāko zemestrīci, vienmēr atradīsies izdevība publicēt stāstu par ģeoloģiju kā nekam nederīgu zinātni, ja tā nedod iespēju paredzēt zemestrīci.

– Viņš vēlējās stāstu un to arī dabūja, – Lūks domīgi noteica. – Varbūt ne to, pēc kā ieradās, tomēr stāsts par Elizabeti un viņas tēvu būs viņa pūliņu vērts.

Īssvārce ar lielu interesi vēroja trijotni. Endrū pievienojās viņiem un paziņoja:

– Vai nav vienalga? Nokļūt Vērtjūfolsā nav iespējams. Ja būtu, vai es te tupētu?

– Dabiski, profesor, – Lūks piebalsoja un, nojautis Endrū nolūkus, pabīdīja abus pārējos uz durvju pusi. – Jūs nekad nepamestu nabaga Elizabeti Beneru tādās briesmās. Jums ir liela atbildība.

Beidzot īssvārce pievērsa uzmanību Endrū.

Viņš veltīja daiļavai ļoti romantisku skatienu un piedāvāja elkoni.

Aiz muguras viņš izdzirdēja Džo purpinām:

– Ja pienācīgi papūlas, tad vienmēr var rast risinājumu.

Gerika Džeikobsena automašīna ar ātrumu simt divdesmit jūdžu stundā traucās cauri Nevadas tuksnesim. Viņš bēga no pagātnes, kam bija pistoles stobra garša, steidzās uz nelaimes vietu, kur bija viņa audžumāte un bijusī sieva, un cerēja, ka nonāks tur pietiekami ātri, lai izglābtu abas sievietes un pats sevi.