Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 9

Dardedze nolika uz galda šķīvi ar melleņu kūkas šķēli; Elizabete Benere atrāva skatienu no piezīmēm, lai paziņotu:

– Es apēdu lielāko daļu kartupeļu.

– Hmm. – Dardedze nopētīja šķīvi. – Es tiešām nesaprotu, kā tu vispār spēj ik dienu aizvilkt savu kaulaino pēcpusi līdz upei.

– Tas nav tālu.

Dardedze novāca burgera atliekas un piemetināja:

– Divas jūdzes.

– Pēc mana pedometra tikai viena, komats, sešas jūdzes, – Elizabete izlaboja. – Nevajag pārspīlēt. – Dardedze uzmeta viņai nicinošu skatienu.

Saruna nevedās. Elizabetei labāk vajadzēja klusēt. Klusēšana viņai allaž padevās.

Pēc mammas slepkavības viņa nebija runājusi pusotru gadu un atklājusi, ka nerunājošu bērnu pieaugušie uzskata arī par kurlu, tāpēc brīvi savā starpā mēdz diskutēt par viņu, notikušo slepkavību un pārciesto traumu. Tāpat viņi apsprieda arī slepkavības iemeslus un allaž nonāca pie viena un tā paša secinājuma – Mistijai Benerei bijis romāns.

Un tas bija iemesls, kāpēc Čārlzs Beners viņu nogalināja. Viņš bija licies tik jauks vīrietis, tomēr klusie ūdeņi ir tie dziļākie un greizsirdība aptumšo prātu. Visa māja bija vienās asinīs, asinīm notraipījies arī pats un četrus gadus vecā meitiņa Elizabete.

Sešu gadu vecumā Elizabete bija dzirdējusi šīs ainas aprakstu tik daudz reižu, ka, aplūkojot nozieguma vietas fotogrāfijas, viņai likās, ka patiesi to atceras.

Tomēr viņa neatcerējās. Psihologi (pēc slepkavības viņu vazāja no viena psihologa pie otra) to dēvēja par bērnības amnēziju un iegalvoja mātesmāsai, ka tas ir tikai normāli. Cilvēki lielākoties atceroties sevi no piecu gadu vecuma, tāpēc Elizabetes nespēja atcerēties notikušo nevienu nepārsteidza.

Nevienu, izņemot mātesmāsu.

Cilvēka pirmās atmiņas parasti saistās ar kādu traumatisku notikumu – noklīšanu veikalā, pirksta ievēršanu durvīs, sāpēm, kad iekodis kaimiņu bērns, – un visbiežāk tas noticis pirms piektā dzīves gada.

Krustmāte Sendija vēlējās, kaut Elizabete atcerētos, jo Mistijas līķis bija pazudis, bet viņa gribēja apbedīt savu māsu.

Pēc pusotra gada klusēšanas Elizabetes pirmais atbildes vārds mātesmāsai Sendijai, kura neatlaidīgi uzstāja, ka meitenei vajadzētu atcerēties slepkavību, bija: “Nē!”

Sendija bija tik pārsteigta, ka pārtrauca apgrūtināt meiteni un aizveda uz pārbaudi pie kārtējā tiesas ieceltā psihiatra. Pat tagad, iztēlojoties sarunu ar svešinieku un zinot, ka viņas gadījums tiks aprakstīts prestižā medicīnas žurnālā, Elizabetei uzmetās zosāda. Geriks bija vienīgais cilvēks visā pasaulē, ar kuru viņa sarunājoties jutās komfortabli. Jo viņa nojauta, ka arī Gerikam ir savas rētas.

Bet – kas zina? Viņš noteikti nekad viņai to neatklātu. Viņš nekad nebija viņai uzticējies.

Elizabetei labāk patika sēdēt vienai kafejnīcā pilsētiņā, kurā visi viņu uzskatīja par dīvaini, nekā sēdēt pie viena galda ar Geriku… un justies vientuļai.

Dardedze pieskārās viņas plecam un pamāja uz loga pusi, klusi un iecietīgi piebilstot:

– Paskaties uz to skaisto puiku! Tas ir Keno, misis Mannas suns. Tam gan ir pašapziņa!

Tobrīd Elizabete pavērās pa logu. Pāri ielai gāja skotu terjers. Īsts skaistulis ar pelēkmelnu kažoku; gaita bija tik lepna, pašpietiekama, ka šoferi apturēja automašīnas un bez iebildumiem nogaidīja, līdz suns būs šķērsojis braucamo daļu.

Un tad lepnība pagaisa. Dzīvnieks ierējās – tikai vienu reizi, skaļi un satraukti. Un apsēdās. Gluži vienkārši apsēdās. Un saspringa.

– Kā tev šķiet, kas kaiš tam… – Dardedze iesāka un aprāvās. Zeme negaidīti spēcīgi sašūpojās, melleņu kūkas gabals trāpīja Elizabetei sejā.

Tūristi iekliedzās.

Ēka čīkstēja, zemei trīcot. Elizabetes krēsls sašūpojās. Viņa pielēca kājās un saspringa gluži kā suns. Zeme pamatīgi viļņojās kā jūra.

Viņas pirmā doma bija: “Beidzot!”

Zemestrīce, ko viņa bija gaidījusi visu savu mūžu. Un viņa ir te, lai to redzētu, izjustu, izdzīvotu.

Tad sekoja otrā doma: “Man jāsavāc mantas.”

Viņa paķēra somu un pastiepa roku, lai paņemtu datoru.

– Nē, mīļā, tu to nedarīsi, – Dardedze noteica un vilka viņu tālāk no logiem ēdnīcas dziļumā.

Milzu vilnis notrieca Elizabeti no kājām, viņa nokrita uz ceļiem. Uzkārusi somu kaklā, viņa rāpoja uz letes pusi, tuvāk stiprākajai konstrukcijai šajā nestabilajā pasaulē.

Ar lāpstiņu rokā no virtuves izskrēja pavārs un palika stāvam ieplestu muti.

Elizabete redzēja saulē iedegušos tūristus apaļām acīm kratāmies uz bāra krēsliem, it kā šis būtu trakākais brauciens gadatirgus karuselī.

Iečīkstējās sienas. No ģipškartona izbira naglas. Elizabetei aiz muguras cita pēc citas saplīsa un izbira logu rūtis. Neplīstošā stikla lauskas pašķīda pa visu ēdnīcu.

“Vismaz astoņas magnitūdas pēc Rihtera skalas.” Elizabetes sajūsma pieauga. “Varbūt astoņas ar pusi. Nav pati spēcīgākā zemestrīce… tomēr tā nerimstas. Tā vēl nav beigusies.”

Zeme piekrastē šūpojās ritmā, viļņi vēlās ar pieaugošu, varenu spēku.

Plaukti aiz letes sasvērās, glāzes saslīdēja dziļumā, tad atkal tuvojās malai, lai izbirtu un aizripotu pa grīdu kā Disneja studijas animācijas filmās. Kafijas kanna nolēca no sildķermeņa un, karsta ūdens šaltīm šļācoties visapkārt, izdarīja pašnāvību. Tās piemēram sekoja porcelāna krūzītes.

Elizabete izjuta godbijību. Grīda meta divas pēdas augstus viļņus. Protams, viņa bija lasījusi par tik spēcīgām zemestrīcēm, tomēr nekad neiedomājās, ka viņai paveiksies tādu pieredzēt. Spogulis otrpus bāra letei krakšķēdams sasprāga garās šķēpelēs. Stikls stūrgalvīgi turējās zeltītajā rāmī, tomēr beigās padevās un pa vienai lauskai izbira uz grīdas.

Dardedze kaut ko nesaprotamu uzkliedza, satvēra Elizabeti ap vidukli, pierāva kājās un pavilka aiz letes. Viņa nokrita četrrāpus un pamatīgi sasitās. Sāpes caururba plaukstu. Dardedze no visa spēka ar ķermeni spieda viņu pie letes, pasargājot no trakojošās zemes dusmām.

Elizabete lēnām pacēla roku un aplūkoja plaukstu.

Liela stikla lauska. Viņa vērās, kā no brūces izplūst asinis. Plauksta sāpēja, bet Elizabete prātoja, kā gan tik nenozīmīgs ievainojums spēj saistīt viņas uzmanību brīdī, kad pasaule iet bojā.

Tikmēr Dardedze stūma viņu dziļāk zem letes, satvērusi kā aizsargs futbolbumbu. Elizabete nespēja pilnībā pievērsties zemestrīcei kā fenomenam, jo ievainojums joprojām saistīja uzmanību. Viņa izvilka lausku, un no brūces izšļācās koši sarkana asins straume.

Zeme atkal sašūpojās, tikai šoreiz tā vairs nebija zemestrīce. Tā bija Elizabetes reakcija uz asinīm. Uz pieres izspiedās aukstu sviedru lāses. Viņa juta, ka nobāl. Atspiedusi galvu pret bāra leti, viņa vairākas reizes dziļi ievilka elpu, lai apspiestu nelabumu.

Dardedze to pamanīja.

– Sasodīts, – viņa izdvesa, paķēra kaudzi salvešu no turētāja, kas mētājās netālu uz grīdas, un piespieda brūcei. – Kā tev tas gadījās? Neuztraucies. Tev būs jāuzliek šuves.

Elizabete palūkojās apkārt.

– Es nezinu, kur meklēt ārstu, – viņa bilda, tad apķērās, cik muļķīgi tas skan, un jau možākā balsī piemetināja: – Kad beigsies zemestrīce, ārstiem būs darba pilnas rokas, aprūpējot smagi ievainotos.

– Jā, – Dardedze norūca un, zvārodamās kā piedzēries jūrnieks, aizrāpoja līdz plastikāta skapītim un pavēra atvilktni. Tā izlēca no vadīklām un nokrita uz grīdas. Saraukusi pieri, Dardedze pārbaudīja tās saturu.

Zeme joprojām nerima šūpoties. No griestiem pār viņām kā sniegs nobira izolācijas putas. Tūristi spalgi iekliedzās, dažas sievietes pārbīlī nemitīgi spiedza.

Tomēr nē. Tas izrādījās pavārs. Kurš varēja iedomāties, ka Dekss Bleks spēj izdvest tik spalgas skaņas?

Dardedze atgriezās ar tīru virtuves dvieli un sauju plāksteru. Viņa norāva brūcei piespiestās salvetes.

Atkal izšļācās asinis.

Elizabete novērsās.

– Tev ir nelabi? – Viesmīle norūca. – Šobrīd? Kad mums draud droša nāve?

– Patiesībā vairums cilvēku pārdzīvo zemestrīces, pat tik spēcīgas kā šī, – Elizabete saprātīgi paziņoja. Arī brīžos, kad viņai nāca vēmiens, tuvojās ģībonis vai arī viņa droši zināja, ka ir pakļauta traumām vai nāves briesmām, viņa allaž centās runāt saprātīgi.

Kāds tur brīnums, ka viņa spēja izvest no pacietības Geriku. Dardedze notīrīja ādu apkārt brūcei, uzlīmēja plāksteri, lai savilktu kopā griezuma vietas, aptina plaukstu ar dvieli un cieši sasēja.

Plauksta sāpēja. Ak, kā tā sāpēja! Bet Dardedze rīkojās ātri, prasmīgi un, nosaitējusi asiņojošo brūci, sāka Elizabeti mierināt.

– Tā, – viņa apmierināta paziņoja, – ar to pagaidām pietiks, kamēr uzmeklēsim ārstu.

– Jā, – Elizabete iečukstējās un piebilda jau skaļākā balsī:

– Jā, paldies!

Sārtie riņķi pakāpeniski mitējās virpuļot acu priekšā. Viņa atkal spēja saskatīt apkārtni, vērot notiekošo, pierakstīt…

Zeme pierima viļņoties. Kaut uz īsu mirkli, tomēr pierima. Un tad atsāka ar jaunu spēku, aizvien spēcīgāk. Un atkal pierima.

– Nu jau viss gandrīz ir garām, – Dardedze atviegloti noteica.

Elizabete vēlējās iekliegties: “Nē! Ne tik ātri!” Nelabuma mocīta, viņa gandrīz visu bija palaidusi garām. “Vai tiešām tā ir beigusies?”

Pavārs vairs nespiedza, vien smilkstēja.

– Paldies Dievam! Paldies Dievam! – kāds skaļā balsī noteica un sāka skaitīt lūgšanu.

Dardedze piesardzīgi piecēlās kājās.

Elizabete sekoja viņas piemēram. Pieķērušies joprojām drebošajai letei, kājās pietrausās arī tūristi. Elizabete palūkojās apkārt.

Zemestrīce bija pamatīgi sakratījusi ēku. Ēdnīcā valdīja haoss, uz grīdas gulēja ģipškartona gabali, no griestiem nokarājās vēdcaurules un elektrības vadi. Paveroties cauri tukšajiem loga rāmjiem, bija skaidrs, ka pilsētiņa ir pamatīgi izpostīta.

Tomēr Elizabetes uzmanību piesaistīja cilvēki ēdnīcā un uz ielas. Visi kā viens bija pārbijušies, bailēs ieplestām acīm, viņu lūpas kustējās, bet pār tām nenāca ne skaņa… it kā viņiem būtu artikulācijas problēmas, it kā būtu traucēta smadzeņu darbība.

Elizabete viņus ļoti labi saprata. Viņu dzīve ritēja drošībā un pārliecībā, ka zeme ir stabila, nemainīga un mūžīga.

Tagad neviens nevarēja uzticēties zemei zem kājām.

Jā, zemestrīce nes iznīcību ne tikai priekšmetiem. Zemestrīce spēj sagraut drošības izjūtu. Izgaisināt bezrūpību. Mainīt cilvēkus, kas to pārdzīvojuši.

Saule spīdēja tikpat spoža kā pirms tam, atmirdzot pa grīdu izkaisītajos galda piederumos, izgaismojot apkritušos galdus un krēslus.

Kāda no tūristēm pilnā balsī iesmējās:

– Paskatieties uz Bērtu. Viņš ir noķēpājies ar kūku!

Sieviete smējās un smējās, un viņas jautrība pamazām pārtapa histērijā.

Bērts notrausa no krekla kūkas atliekas un paziņoja:

– Es ļoti ceru, ka pludmalē neviena nav. Ja nu nāk cunami… – Jā! – Elizabete strauji ievilka elpu un satvēra somu, kas brīnumainā kārtā joprojām karājās viņai plecā. – Cunami!

– Pat nedomā! – Dardedze brīdināja un sagrāba viņu aiz rokas.

Tomēr Elizabete izrāvās no viesmīles tvēriena un izskrēja pa durvīm.

“Kā gan es to varēju aizmirst? Kā varēju kaut uz brīdi aizmirst? Cunami tuvojas. Tas jau ir ceļā. Un man jāpaspēj nokļūt pie Vērtjūfolsas kanjona.”

Viņas jaunās “Tory Burch” sandales bija sabojātas.