Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 13

Elizabete skriešus paveica visu ceļu no kafejnīcas “Skats uz okeānu” pilsētas centrā līdz Vērtjūfolsas kanjona malai. Viņa lūkojās un lūkojās visapkārt un gluži kā lūgšanā skandēja:

– Ak Dievs! Ak Dievs! Ak Dievs!

Viņa paguva laikā. Pirmais vilnis vēl nebija sasniedzis krastu.

Satraukumā trīcēdama, viņa nolika somu uz zemes.

Varbūt tas bija nevis satraukums, bet šoka sekas?

Tieši viņai pie kājām atlūza zemes gabals un ievēlās kanjona dziļumos.

Viņa nedaudz atkāpās no kanjona malas. “Tas ir mans pienākums, man tas jādara ģeoloģijas, komandas un tēva atstātā zinātniskā mantojuma dēļ.”

Šis bija mirklis, kas vienoja divus lielākos ar zinātnisko izpēti saistītos piedzīvojumus viņas dzīvē – varenu zemestrīci un tai sekojošu cunami.

Kad viņa izņēma no somas videokameru, par sevi atgādināja ievainojums, novēršot Elizabetes uzmanību no neatlaidīgās, nesaudzīgās zemestrīces. Viņa aplūkoja Dardedzes uzlikto improvizēto pārsēju, ko asinis bija iekrāsojušas sarkanu.

Vispārīgos vilcienos spriežot, pārgriezta plauksta ir uzskatāma par nenozīmīgu ievainojumu, tomēr Elizabete piesardzīgi noņēma objektīva vāciņu un dziļi ieelpoja, lai nomierinātos.

Šis bija nozīmīgākais brīdis viņas dzīvē. Nevienam nav jāzina, ka viņa tikko noskrējusi vienu, komats, sešas jūdzes un ir aizelsusies. Nevienam nav jāzina, ka viņa ir pārgriezusi plaukstu un, asinis ieraugot, viņai nāk ģībonis. Viņai jāsakopo domas un jānostāda balss.

Pavērsusi kameru pret austrumiem, pret straumi, viņa sāka filmēt.

– Elizabete Benere, Benera Ìeoloģiskās izpētes grupa, Vērtjūfolsā Vašingtonas štatā. Piecpadsmitais augusts pulksten septiņos un trīsdesmit astoņās minūtēs vakarā. Ir pagājušas aptuveni divdesmit piecas minūtes kopš brīža, kad beidzās zemestrīce, un es atrodos kanjona malā, lai dokumentētu tās ietekmi uz skarto teritoriju un novērotu cunami tuvošanos. Ja palūkojamies uz austrumiem, mēs redzam četrdesmit pēdas augstu granīta masīvu, Vērtjūfolsas ūdenskritumu, no kura upe ieplūst Vērtjūfolsas kanjonā. Septiņas jūdzes tālāk upe ietek Klusajā okeānā, – viņa komentēja, lēnām pagriežot kameru no austrumiem uz rietumiem okeāna virzienā.

Okeāns joprojām šķita tāds pat kā parasti – mežonīgs, putās sakults. Ja viss izpētes gaitā atklātais izrādīsies taisnība, tad pavisam drīz parādīsies cunami. Cik ilgi jāgaida, tas atkarīgs no tā, kur izveidojies nomats un cik tālu no krasta tas atrodas.

– Es esmu plaši pētījusi šo apgabalu, arī fotogrāfijas, kuras Čārlzs Beners uzņēmis pirmajā kanjona izpētes dienā, un tās, kuras uzņemtas turpmāko divdesmit piecu gadu laikā. Pēdējos desmit mēnešus es personīgi esmu piedalījusies izpētes darbā un izstaigājusi visas takas, rāpojusi dubļos, pētījusi ģeoloģiskos slāņus. Kā jūs redzat, pat pēc tik spēcīgas zemestrīces šajā apvidū gandrīz nekas nav mainījies. Upe joprojām mutuļo pāri nogāzei, – filmējot upes gultni, viņa turpināja. – Koku un krūmāju saknes stingri turas kanjona sienā, – viņa komentēja, pavēršot kameru pret kanjona pretējo malu, – tomēr pievērsiet uzmanību! Iežu noslīdējumi iznīcinājuši veģetāciju uz kanjona sienām, atsedzot jaunus ģeoloģiskos slāņus. Tas ir svarīgi, jo, ja palūkojamies uz rietumiem, varam redzēt, ka šis kanjons paplašinās, – Elizabete skaidroja un lēnām devās uz kanjona augstāko malu, kas atradās rietumu pusē.

Bija aizritējušas tikai dažas minūtes, kopš viņa pēdējo reizi bija palūkojusies uz okeānu. Tas izrādījās mainījies.

Satraukumā Elizabetei uz mirkli aizrāvās elpa. Tomēr viņa saņēmās un turpināja nosvērtā, lietišķā balsī komentēt notiekošo:

– Nepatikšanas briest vietā, kur upe tiekas ar Kluso okeānu. Vairumā gadījumu pirms cunami okeāns atkāpjas, atklājot klintis, smilšu sēkļus upes grīvā, arī gultni, atstājot zivis, augus un citas ūdens radības sausumā, – viņa stāstīja un lēnām filmēja apkārtni.

Elizabete bija uzklausījusi daudz stāstu par to, kā sākas cunami, noskatījusies aculiecinieku uzņemtos videomateriālus, mēģinājusi iztēloties, kā tas būs, kad viņa to redzēs savām acīm. Šī diena bija pienākusi, turklāt viņa bija vienīgā no izpētes grupas, kurai laimējās kļūt par kataklizmas liecinieci.

Viņa daudz lika uz spēles – ne tikai zināšanas, kuras daudzi zinātnieki līdz pēdējam sīkumam pētīs un pārrunās lekcijās un konferencēs. Tūkstošiem cilvēku televizoros redzēs viņas nofilmēto videomateriālu. “Man arī jāceļ sava reputācija, kas lielākoties ir nevis pašas, bet vecāku paveiktā nopelns. Ir jāpierāda, ka es neesmu skaista un vieglprātīga sieviete kā Mistija vai ar slepkavnieciskām tieksmēm kā Čārlzs. Ja es saglabāšu vēsu prātu, tad neviens nekad vairs aizdomīgi nepētīs mani un neaprunās aiz muguras.”

Geriks, visticamāk, sacītu, ka viņa māna sevi, un viņam varētu būt taisnība.

“Hei, Gerik! Varbūt es vēlos pati sev kaut ko pierādīt!”

Labi nostādītā lektores balsī viņa turpināja runāt aizkadrā:

– Šeit mēs varam pārliecināties par šī apgalvojuma patiesumu, tāpat varam secināt, ka visi Vērtjūfolsas kanjona ģeoloģiskie rādītāji liecina par spēcīgiem cunami, kas agrākos laikos pārplūdinājuši upes gultni, piepildījuši kanjonu kā vannu un… uzgaidiet. Paverieties uz okeānu! Vai ūdens līmenis nav pacēlies?

Sirds sitās tik spēcīgi, tās puksti atbalsojās smadzenēs.

Tikai viļņošanās. Citureiz viņa tam pat nepievērstu uzmanību.

Tomēr vilnis bija garš, tas pletās no ziemeļiem uz dienvidiem, cik tālu vien sniedzas skatiens, un strauji pārvietojās. Viņa izstiepa rokas, atrāvās no ekrāna un raudzījās pāri kamerai, kā vilnis tuvojas, pieaug un kļūst aizvien augstāks un augstāks un traucas viņai pretim.

Satraukums pieņēmās spēkā, bet viņa atsāka stāstījumu:

– Šobrīd jūs esat liecinieki tam, ka mūsu izvirzītā teorija ir patiesa, proti, okeāna seklā gultne pie ieejas Vērtjūfolsas kanjonā veicina neparasti augstu cunami viļņu veidošanos.

Vilnis sakūlās putās un ar neiedomājamu troksni gāzās krastā, pārplūdinot upi, raujot ārā no zemes kokus ar visām saknēm un metot tos gaisā. Straume izskaloja augsni kanjona augšmalā, milzu akmens bluķi vēlās kā marmora bumbiņas nebēdnīga puišeļa plaukstā. Viļņa spēks sakūla ūdeni vispirms brūnganu, bet pēcāk tas kļuva melns.

– Zeme dun un dreb zem kājām, un es nezinu, vai to radījis spēcīgais cunami vilnis, vai tie ir jauni grūdieni. Lai arī es atrodos iespējami augstākajā punktā, kuru ūdens līmenis nav sasniedzis nevienā ģeoloģiskajā laikmetā, šīs ir reālas briesmas, jo visam pienāk pirmā reize.

Tas tiešām bija bīstami, jo ūdens varēja izgrauzt ceļu arī uz šo pusi un aizraut viņu sev līdzi. Viņas līķis pazustu bez vēsts. Tomēr viņa ne par kādu cenu neizkustēsies no vietas. Viņai bija lemts kļūt par šī brīža aculiecinieci. Viņa par to bija sapņojusi, cerējusi, ka tas notiks, iztēlojusies. Viņa atminējās tēva stāstu par sen notikušu dabas stihiju…

Čārlzs sēdēja viņai blakus uz saules sasildīta klints bluķa, norādīja uz jūru un, izteiksmīgi žestikulēdams, stāstīja mazajai Elizabetei par nemierīgo zemi. Par to, kā šķietami nemainīgā zeme var vienā acumirklī pārvērsties, iekvēloties sārta kā uguns, zalgot zila kā ledus, drebēt un lūzt.

Elizabete klausījās apbrīnā un satraukumā ieplestām acīm, līdz mamma apvija rokas tētim ap kaklu, noskūpstīja viņu uz vaiga un sacīja:

– Būs jau gana, Čārlz. Viņai rādīsies slikti sapņi. – Nerādīsies, vai ne, Elizabet? – tētis apvaicājās.

– Nē! – meitene braši atbildēja.

Tētis palūkojās uz mammu un sacīja:

– Redzi? Viņa caurcaurēm ir mana meita. Kaut gan skaistums viņai ir no tevis.

Tētis – slaids, garš, saulē iededzis vīrietis ar pašķidriem matiem un vārnu kājiņām acu kaktiņos – viņai uzmundrinoši uzsmaidīja.

Mamma noskūpstīja viņu. Elizabete pamanīja, ka mamma sažņaudza plaukstā tēta golfa krekla apkaklīti tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Pagriezusi galvu, viņa uzsmaidīja savai mazulītei.

– Kad Elizabete izaugs, viņa būs skaistāka par mani. Bet tagad laiks ēst.

Tētis negribīgi atlaida rokas un veltīja sievai mīlestības pilnu skatienu. Elizabete jutās labi. Drošībā.

Tomēr mammai viņa neticēja. Mammīte bija skaista – gaiši zeltainie mati zaigoja kā oreols ap viņas galvu, bet lielās acis mirdzēja tumši zilas. Elizabetei mamma likās visskaistākā.

Mammīte…”

Dunoņa mitējās.

Elizabete atviegloti uzelpoja.

Tas bija vareni un biedējoši, un tā bija pagātne.

Tagadnē uzglūnēja pavisam jaunas briesmas.

Garais, milzīgais, putojošais vilnis pārvērtās atvarā. Tas griezās, rēkdams kā izsalcis nezvērs. Tas pamazām aprija kanjona malas, rāpdamies augstāk un augstāk. Elizabete pirmo reizi sajuta īstas bailes.

“Skrien, Elizabet, skrien!”

Un tad ūdens kanjona centrā devās atceļā uz nepielūdzamo okeānu, raujot sev līdzi pārējo ūdens masu un izmirkušo zemi. Elizabete pakāpās tālāk no malas. Viņa mēģināja sev iestāstīt, ka šīs bailes, lai arī dabiskas, tomēr ir sīkums, un atsāka stāstījumu aizkadrā:

– Pirmais cunami vilnis atkāpjas, tomēr, ņemot vērā zemestrīces stiprumu, es domāju, ka būs vismaz trīs viļņi.

Tagad viņa zināja, ka veidojas ūdens virpulis. Kad nākamais vilnis būs klāt, viņa laikus atkāpsies, iekams tas viņu nobiedējis.

Geriks allaž apgalvoja, ka briesmu gadījumā Elizabete zaudē veselo saprātu.

Var jau būt. Nav pirmā reize. Tomēr viņa mācījās no savām kļūdām.

Par Geriku gan to nevarēja sacīt.