Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 16

Kad iestājās tumsa, Elizabete bija tikusi līdz Vērtjūfolsas nomalei. Viņa apstājās un palūkojās apkārt.

Ļaudis ielās darbināja ģeneratorus, bija uzstādīti prožektori, kas izgaismoja sabrukušās ēkas un sadragātās automašīnas. Vīrieši un sievietes klaigāja, klusām raudāja vai stāvēja, rokas sakrustojuši uz krūtīm. Samiegojušies bērni berzēja acis un čīkstēja vai arī bailēs ieplestām acīm vērās apkārt, pārāk izbijušies, lai raudātu.

Saprotams. Elizabete zināja, ka zemestrīce nodarījusi postījumus. Viņa šo un to bija redzējusi, kad steidzās prom no pilsētas, un šerifs Fosters jau brīdināja, ka postījumi ir pamatīgi. Tomēr viņa nebija gaidījusi, ka šai nelaimei būs tik cilvēciska seja.

Viņa uzmeta skatienu savai pārsietajai plaukstai. Salīdzinot ar šo postažu, viņas ievainojums bija tikai nieks.

Īsti nezinādama, kurp doties, viņa klejoja pa ielām, kamēr nonāca pie Brenjona maiznīcas.

Divstāvu ēka tagad izskatījās kā pankūka. Ķieģeļi bija izbiruši pa ielu kā bērnu ”Lego” klucīši. Vīrieši un sievietes briesmīgā steigā tvēra ķieģeļus un meta tos tālāk no drupām. Viņa izdzirdēja kādu sakām:

– Mums nepieciešams suns. Misis Brenjonai te kaut kur jābūt, bet, tētīt, es nevaru viņu atrast.

Misis Brenjona bija cienījama vecuma sieviete, tonēja lūpas koši sarkanas, bet krāsa ieplūda rieviņās virs augšlūpas, lietoja vaigu sārtumu, kuru nekad neizpludināja, un smaržas tik bagātīgi, ka Elizabetei allaž bija jāšķauda. Šī patuklā, zem gadu nastas salīkusī sieviete atsacījās lietot dzirdes aparātu, tamdēļ vienmēr bija ļoti skaļa. Elizabete zināja, ko misis Brenjona par viņu domā. Lai gan meita mēģināja māti pieklusināt, sirmgalve izklāstīja savu viedokli pietiekami skaļi, lai Elizabete to dzirdētu.

– Ābols no ābeles tālu nekrīt. Elizabete vai nu kļūs par vieglas uzvedības sievieti, kāda bija viņas māte, vai arī par slepkavu kā tēvs. Bet varbūt sekos abu pēdās.

Elizabete izlikās, ka nav klausījusies. Tā bija vieglāk.

Tas allaž bija vieglākais ceļš.

Viņa noskatījās, kā potenciālie glābēji nemākulīgi pūlas atrast misis Brenjonu, to veco kluksti, kura, protams, nebija pelnījusi mirt tumsā, organismam atūdeņojoties, mokoties sāpēs un lēnām smokot.

Smagi nopūtusies, Elizabete devās uz gruvešiem, nometās četrrāpus un ošņāja gaisu. Jau pēc īsa mirkļa spēcīgs ziedu aromāts izraisīja šķavas; tam sekojot, viņa nonāca līdz vietai, kurā nebija neviena no glābējiem. Ar veselo roku viņa aizsvieda tālāk vairākus ķieģeļus.

– Misis Brenjona? – viņa iesaucās. – Te Elizabete Benere. Vai jūs tur esat? – Izdzirdējusi vārgu vaidu, viņa iekliedzās skaļāk: – Misis Brenjona?

Pārējie saausījās un palūkojās uz viņu.

Kaut kur no salauztu koka spraišļu un ģipškartona gabalu kaudzes dziļumiem atskanēja misis Brenjonas ķērkstošā balss:

– Dievs, apžēlojies! Tā briesmīgā Elizabete Benere. Vai tu mani nogalināsi, kamēr es te bezpalīdzīgi guļu?

Elizabete notupās, ievilka elpu un atkal nošķaudījās.

“Nu ko, patīkami uzzināt, ka misis Brenjonai nekas nekait.”

Pagriezusies viņa uzsauca pārējiem meklētājiem:

– Es dzirdēju viņu atsaucamies. Viņa ir zem šīs kaudzes.

Tad Elizabete izrāpās no gruvešiem un ļāva citiem turpināt darbu. “Man nemanz nav grūti palīdzēt, atrast vietu, kur gruveši aprakuši veco raganu, tomēr atrakt viņu no drupām būtu pārāk liela laipnība.”

Viņa notrausa no biksēm zemi un putekļus un nomākta devās uz dzīvokli, pa ceļam rāpjoties pāri vai apejot zemestrīces radītos šķēršļus.

Tik daudz sapostītu ēku. Tik daudz izbiedētu seju prožektoru gaismā. Šur un tur kāds sēdēja uz ietves apmales, šūpojās un balsī raudāja, un Elizabete sajuta bailes, kādas vēl nebija pieredzējusi.

Kāpēc? Dzīvoklis nebija viņas mājas. Neviena lieta viņai nebija dārga. Pirms daudziem gadiem viņa bija sapratusi, ka nekas nav mūžīgs – ne draugi, ne rotaļlietas, ne vecāki un, protams, arī ne Geriks.

Tomēr viņa bija pieķērusies Vērtjūfolsai – varbūt tāpēc, ka te atrada savu mūža darbu, vai arī tāpēc, ka viņas zemapziņa glabāja bērnības atmiņas.

Jo tuvāk bija dzīvoklis, jo straujāk sitās viņas sirds. Beidzot viņa stāvēja divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados celtās divstāvu ēkas priekšā. Gluži kā cukura glazūra no tortes ārsienas bija atdalījušās no ēkas un sabrukušas. Viņa stāvēja uz ielas un prožektoru gaismā varēja ielūkoties savā dzīvoklī otrajā stāvā. Gulta nebija saklāta, ledusskapja durvis atvērušās, atklājot skatienam saturu – nožēlojamu piena paku un mājas siera kastīti. Kumodes atvilktnes bija līdz galam vaļā, un visa apakšveļa bija izkaisīta pa grīdu. Turpat gulēja arī koši zaļos mākslīgās ādas vākos iesietais un rūpīgi kārtotais albums ar fotogrāfijām no Vašingtonas štatā pavadītās bērnības.

Viņa no krustmātes slepus bija paņēmusi ģimenes fotogrāfijas un zīmējumus, no laikrakstu arhīviem izkopējusi rakstus par mammas karjeru teātrī un tēva veikto zinātnisko darbu. Savukārt tos brīžus savā dzīvē, par kuriem viņai nebija atmiņu, Elizabete bija aizvietojusi ar slavenā vietējā gleznotāja Bredlija Hofa darbu izdrukām.

Tagad albums nokarājās pār grīdas malu – viena puse bija uz istabas grīdas, otra šūpojās virs ielas.

Elizabete bija iedomājusies, ka viņai nepieder nekas vērtīgs. Un tomēr, ja ēka sagrūtu, viņa zaudētu atmiņas. Kā tēvs viņa maldītos pasaulē viena, bez mīlestības…

“Ak Dievs! Man gan piemīt tieksme visu dramatizēt! Ja šeit būtu māsīcas un brālēns, mani nežēlīgi izsmietu. Skaties, uz kuru pusi gribi, ikviens Vērtjūfolsā kaut ko ir zaudējis.”

Soma noslīdēja no pleca un atsitās pret zemi. Elizabete lūkojās uz albumu tik dedzīgi, it kā tas būtu Svētais Grāls.

Kāds no pilsētas ugunsdzēsējiem apstājās līdzās. Jauns, pievilcīgs, plecīgs un putekļains, kā jau cilvēks, kas gruvešos meklējis pazudušos. Elizabete viņu nepazina. Šis vīrietis nekad nebija viņu uzrunājis. Turpretī viņš acīmredzot zināja pat to, kur Elizabete dzīvo.

– Mis Benere, jūs šonakt te nevarēsiet palikt, – viņš sacīja, – jums jādodas uz patversmi.

– Es nevaru atstāt savu albumu šeit, – viņa atbildēja un pamāja augšup. – Tas ir viss, kas man pieder. – Viņai aizrāvās elpa, balss iedrebējās. – Un viss, kas palicis no vecākiem. Lūdzu, man tas vajadzīgs.

Puisis tik tikko noturējās, lai pārsteigumā neizbolītu acis.

– Vai tad jums nav fotogrāfijas ciparu formātā?

– Fotogrāfijas ir. Bet mana mamma… dažas no tām ir uzņēmusi mana mamma. Tur ir arī viņas rakstītās vēstules krustmātei. Tās es neesmu nokopējusi. Vēl tur ir mans portrets, ko mamma uzzīmēja, kad man bija trīs vai četri gadiņi. Tajā jaušama viņas būtība.

Tas bija muļķīgi. Elizabete apjauta, ka izturas muļķīgi, neracionāli un… vienkārši stulbi, tomēr nespēja apvaldīties. Šāda izturēšanās bija viņas jūtu izpausme.

– Vai es jums liekos gana ķerts, lai riskētu ar savu dzīvību albuma dēļ? – ugunsdzēsējs vaicāja, manāmi aizskarts. – Tomēr, kad Elizabetes acīs sariesās asaras – ne jau viltus asaras, bet īstas, patiesas, nelaimīgas dvēseles asaras –, viņš nopūtās. – Lai notiek, mis Benere. Es ieiešu un atnesīšu, bet jūs man būsiet parādā dzērienu.

– Katrā laikā, – viņa atbildēja. Kā pārbiedēts, smagu dvēseles traumu pārdzīvojis bērns, kas attapies uz krustmātes nama lieveņa, Elizabete noskatījās, kā ugunsdzēsējs raušas pāri gruvešu kaudzēm, tiek augšā pa kāpnēm un ieiet viņas dzīvoklī.

Parādījās ziņkārīgie. Elizabete dzirdēja viņus sačukstamies:

– Ko viņš dara? Viņam nevajadzētu tur atrasties. Vai viņš glābj kaķi? Paveiksies, ja šodien nezaudēsim vienu no mūsu ugunsdzēsējiem.

Elizabete pavērās uz sievieti, kas tikko bija runājusi. Viņa stāvēja, šausmās piespiedusi plaukstu pie kakla, un vērās uz Elizabetes dzīvokli kā panikas pārņemts cilvēks, kurš todien jau pieredzējis gana sāpju un posta.

Viņa atkal palūkojās uz ēku, šoreiz ar skaidru, nevis emociju aizplīvurotu skatienu. Grīda bija ieliekusies, un vietā, kur reiz atradusies ārsiena, no tās bija atlūzuši gabali un sašķīduši uz ietves. “Ja… nē, kad nāks kārtējais pēcgrūdiens, visa ēka var sabrukt. Nevajadzēja puisi turp sūtīt.”

Ugunsdzēsējs nometās četrrāpus un piesardzīgi, sprīdi pa sprīdim līda pēc albuma.

Viņš kaut ko murmināja, pārbaudīdams grīdu gluži kā kaķis pārmēru tievu zaru. Elizabetei aizrāvās elpa. “Puisis jāsauc atpakaļ. Es sev nekad nepiedošu, ja puisis savainosies pāris vecu fotogrāfiju dēļ.”

– Stāvi! – viņa izdvesa, tad turpināja skaļāk: – Stāvi! Nevajag! Nav tā vērts!

Ugunsdzēsējs sastinga, pavērās uz Elizabeti, nosodoši pagrozīja galvu, it kā nespētu noticēt, ka viņa pēdējā brīdī zaudējusi drosmi. Izstiepies guļus uz vēdera, viņš pastiepa roku un ar pirkstu galiem aizsniedza albumu, pakustināja, satvēra, pārvilka pāri malai un pievilka sev klāt. Elizabete aizturēja elpu un vēroja, kā viņš to pasit padusē.

Zeme nodrebēja.