Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 5

– Vērtjūfolsas kūrortam ir jau vairāk nekā simts gadu.

– Ai! – tūristi noelsās.

– Elegantās četrstāvu kūrortviesnīcas ēku un spa terases uz klinšu kraujas Klusā okeāna krastā Džons Smits vecākais uzbūvēja tūkstoš deviņsimt trīspadsmitajā gadā, un tas bija ienesīgs papildinājums Smitu ģimenes nekustamajiem īpašumiem, piemēram, tūkstoš akriem meža, kokzāģētavai un lielajai savrupmājai kalna virsotnē, kurā dzīvoja ģimene. – Mārgarita atspiedās uz spieķa un noklausījās, kā ducis nesen ieradušos viesu izdveš kārtējo: “Ak!”

Viņi atradās kūrortviesnīcas lielajā zālē, kas bija apskates priekšpēdējais objekts. Jādomā, ka Mārgarita vismaz piectūkstoš reižu bija klāstījusi šo nostāstu viesnīcas apmeklētājiem, un tas viņai patika. Kā jau īriete, viņa bija lieliska stāstītāja, turklāt viņai ļoti patika darbs ar cilvēkiem.

Viņa neiebilda, ja viesi snaikstīja kaklus, lai aplūkotu no Duglasa egles darinātās masīvās sijas, kas balstīja augstos priedes dēļu griestus ar izteiktām zaru vietām, vai glāstīja restaurētās divdesmitā gadsimta sākuma mēbeles. Vairāk par visu viņa vēlējās, lai viesi justos kā daļa no Smitu ģimenes.

Ja tā būs, viņi atgriezīsies. Šajā grupā viens no pāriem viņai jau bija pazīstams – misters un misis Tērneri pirmoreiz te ieradās kā jaunlaulātie. Tagad viņi bija ieradušies kopā ar pusaugu dēlu.

Mārgarita uzskatīja, ka tā bija jauka sakarība.

– Diemžēl Smitu vecāko dēlu paņēma Pirmais pasaules karš, – viņa turpināja stāstu, – viņš krita kaujas laukā Francijā. Zaudējuma sāpes nogalināja tēvu. Misis Ida Smita ar dēlu Džoniju nebija raduši pie saimniekošanas, bet Lielās depresijas laikā izdzīvošana prasīja vairāk prasmju, nekā viņiem bija. Kad tūkstoš deviņsimt trīsdesmit astotajā gadā Ida Smita devās uz Īriju, Smitu ģimenes bagātība bija krietni sadilusi. Par laimi, misis Smita satika mani. – Klausītāji iesmējās, bet Mārgarita lepni palocīja galvu. – Man tolaik bija sešpadsmit gadu. – Tie, protams, bija meli, jo viņai bija tikai piecpadsmit, tomēr Mārgarita mierīgi turpināja stāstu. – Un viņa pieņēma mani darbā un atveda sev līdzi. Galu galā es apprecējos ar viņas dēlu Džoniju – mēs bijām brīnišķīga komanda.

Tomēr Mārgarita noklusēja, ka Džonijam nebija izvēles iespēju un faktiski trīs mēnešu laikā viņam nācās Mārgaritu apprecēt.

– Cik ilgi jūs bijāt precējušies? – ievaicājās Aurora Tomsone, pusmūža sieviete ar neiesauļotu līniju uz zeltneša, uz kura acīmredzot bija valkājusi laulības gredzenu. Viņa te atpūtās viena.

Mārgarita secināja, ka nabaga sieviete nesen izšķīrusies un joprojām nododas sevis žēlošanai.

– Gandrīz trīs gadu desmitus, – viņa atbildēja. – Bet nevienam vīrietim nav izdevies mani iekārdināt tik ļoti, lai es atgrieztos precētas sievas kārtā.

– Droši vien daudzi mēģināja, – ierunājās Džošva Toress, skaists kā pats nelabais, apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis ar dzirkstoši brūnām acīm.

– Ak, jūs protat glaimot! – Mārgarita viņam uzsmaidīja un palūkojās, vai viņam pirkstā ir gredzens. “Precējies. Kur tad ir viņa sieva? Kāpēc viņš ir šeit? Vai viņš ir viens no tiem donžuāniem, kurus es nicinu?”

– Vai vēlaties pieteikties darbā?

– Ja vien nebūtu precējies… – Viņš teatrāli nopūtās. – Rīt atbrauks mana sieva.

– Ak, jūs salauzāt manu sirdi! – piespiedusi plaukstu pie sirds, Mārgarita uzspēlētā īru izloksnē paziņoja, tad iztaisnoja muguru, pievērsās Aurorai un sacīja: – Patiesībā dzīve bez vīrieša man liekas visnotaļ patīkama. Turklāt es esmu stūrgalvīga veca sieviete, kura dara to, ko vēlas, savukārt laulībā allaž jābūt gatavai uz kompromisiem, jāspēj dot.

Aurora pamāja, un rūpju rieva viņas pierē izlīdzinājās.

“Jā, atceries laulības laikā piedzīvotos sliktos brīžus un padomā, kādu vari veidot savu dzīvi tagad. Tu būsi laimīgāka.” Mārgarita jutās apmierināta, ka spējusi sniegt pamestajai sievai vielu pārdomām, un turpināja:

– Kad es ierados Vērtjūfolsā, Smitu meži un kokzāģētava jau bija zuduši, toties mums izdevās padarīt kūrortviesnīcu slavenu visā pasaulē. Tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītajā gadā, astoņdesmit astoņu gadu vecumā dodoties aizsaulē, misis Smita zināja, ka mums ir izdevies glābt ģimenes bagātības. Gadu agrāk es jau biju zaudējusi savu mīļoto Džoniju, mūsu bērni bija pieauguši un pametuši ģimenes ligzdu, tāpēc es dzimtas savrupmāju, kas šobrīd ir vēsturiskas nozīmes ēka, atdāvināju Vašingtona štatam un pārcēlos uz dzīvi šeit. No maniem apartamentiem paveras skats uz okeānu. Ļoti gleznaina ainava, bet, kā jau būsiet pamanījuši, no ikviena Vērtjūfolsas kūrortviesnīcas loga paveras pasakaini skati. – Viesi piekrītoši nomurdēja un māja ar galvu. – Pirms dosimies uz Vērtjūfolsas viesnīcas terasi, kas ir mūsu pēdējais objekts un kur mums būs iespēja nobaudīt glāzi vīna, varbūt jums ir kādi jautājumi?

Šajā gadalaikā brauciens gar okeāna piekrasti bija īsts baudījums, tāpēc kāds padzīvojis pāris neskopojās ar komplimentiem gan viesnīcai, gan burvīgajiem dabas skatiem. Arī tagad ieskanējās misis Denjelsas siltā, patīkamā balss:

– Šur tur pie sienām es ievēroju gleznu kopijas, kas atgādina Bredlija Hofa darbus. Viņš allaž ir apgalvojis, ka Vērtjūfolsa viņu iedvesmo. Vai esat ar viņu tikusies?

– Ne tikai tikusies, – Mārgarita atbildēja. – Viņš te neskaitāmas reizes ir ieturējis vakariņas. Turklāt tās nav kopijas, bet oriģināli.

Misis Denjelsa pagriezās pret vīru un paziņoja:

– Lūk, es taču tev sacīju.

– Protams, protams, tev ir taisnība. Un tomēr es nevēlos birojā kādu no šīm duļķainajām gleznām. – Viņš nopūtās un piepeši atskārta, ka viņa teiktais varētu aizskart Mārgaritu. – Ceru, ka mans viedoklis jūs neaizvaino, kundze.

– Nepavisam. Kas attiecas uz mākslu, viss atkarīgs no gaumes. Jāatzīst, ka kritiķu atsauksmes arī nav sevišķi vēlīgas. Bet… kā jau Bredlijs allaž sacījis, es dodos pie okeāna, lai izraudātos.

Visi iesmējās, pat misis Denjelsa.

– Vai viņš dzīvē ir tikpat patīkams kā televīzijā? – misis Tērnere ievaicājās.

– Gan viņš, gan viņa sieva Viviana ir ļoti patīkami cilvēki, – Mārgarita atbildēja, lai gan, viņasprāt, Viviana bija nepatīkama un paskarba, gluži kā mērce, kurai pievienots par daudz etiķa. Tomēr Bredlijs šķita Vivianai uzticīgs, un Mārgarita bija pārliecināta, ka ikvienam podiņam ir savs vāciņš. – Viviana ir viņa menedžere un ļoti aizbildnieciska. Viņa ir noteicēja pār viņa laiku un talantu, citādi Bredlijs visu laiku sēdētu pie molberta. Viņi ir ideāls pāris.

– Viņi nesen piedalījās Atlantas rīta šovā, – misis Denjelsa sacīja, – un Viviana apgalvoja, ka Bredlijs Hofs daudz ieguldījis Vērtjūfolsā.

– Tā ir. Varbūt esat dzirdējuši, ka viņš savāca naudu vidusskolas sporta zāles atjaunošanai, kad to bija nopostījis ugunsgrēks. Tagad tā nosaukta par godu Bredlijam Hofam.

Mārgaritai tas pamatīgi krimta, jo gadu gaitā viņa bija ziedojusi teju veselu bagātību dažādiem mērķiem un Vērtjūfolsas labdarības fondiem. Arī tagad viņa finansiāli atbalstīja mazo publisko bibliotēku, tomēr neviens nebija ierosinājis kaut ķieģeli nosaukt viņas vārdā.

Tomēr tā nebija Bredlija vaina, ka viņš guva slavu kā dabas mākslinieks, atmaksājot pateicīgajiem pielūdzējiem ar skaistām gleznām. Savukārt Mārgarita bija tikai untumaina veca viesnīcniece. Turklāt nepateicīga, jo…

– Šo Bredlijs radīja uz mūsu terases. – Viņa norādīja uz lielu gleznu, kas atradās viesiem aiz muguras. – Šī glezna bija pārsteigums manā astoņdesmit piektajā dzimšanas dienā. Viņš to bija ierāmējis un piekāris. Man ļoti patīk, kā okeāns saplūst ar debesīm, it kā nebūtu apvāršņa.

– Te ir tik daudz vērtīgu lietu! Jums noteikti ir ļoti laba drošības sistēma, – Aurora secināja.

– Jā, – Mārgarita strupi atbildēja. – Vai ir vēl kādi jautājumi? – Es vēlētos aplūkot mistera Hofa darbnīcu. Vai viņš ir pilsētā? – misis Denjelsa vaicāja.

Misters Denjelss pagalam saduga.

– Man liekas, ka pašlaik notiek viņa jaunāko darbu ceļojošā izstāde un viņš ir aizbraucis. Jebkurā gadījumā vienīgais cilvēks, kam atļauts ieiet viņa darbnīcā, ir viņa sieva. – Mārgarita pasmaidīja, manījusi misteru Denjelsu izslejamies. – Bredlijs ir jauks cilvēks, tomēr viņam kā jau māksliniekam ir zināmi untumi.

Gaisā izslējās un tika vēcināta roka.

Mārgarita atbildēja ar mājienu un uzrunāja pusaudzi:

– Jā, jaunais cilvēk?

– Cik jums gadu?

– Meison Jūdžīn Tērner! – šokētā māte apsauca atvasi, tomēr likās, ka arī viņa labprāt dzirdētu Mārgaritas atbildi.

– Ir jau labi, – Mārgarita mierinoši atbildēja. – Es esmu nodzīvojusi garu dzīvi un mierīgi varu atklāt savu vecumu. Man ir deviņdesmit viens gads.

– Oho! – jauneklis noelsās. – Superīgi!

Viesi iesmējās.

– Paldies, man arī tā liekas. Citādi nemaz nevar būt, – Mārgarita attrauca. – Vai ir vēl kādi jautājumi?

– Kāpēc misis Smita atveda jūs no Īrijas? Manuprāt, tas bija ļoti piemērots brīdis, tuvojās Otrais pasaules karš un tā tālāk, – ierunājās sieviete, kurai varētu būt nedaudz pāri četrdesmit un kura viesnīcā uzturējās viena un izskatījās pēc rakstnieces iesācējas.

Mārgarita nosprieda, ka no šīs sievietes labāk būtu izvairīties, jo rakstnieki nebeidzami melš niekus par darba sižetu.

– Jā, ļoti labs brīdis. Misis Smita paņēma mani līdzi, jo es izdarīju viņai pakalpojumu, – Mārgarita atbildēja un, pirms sieviete paspēja atvērt muti un pavaicāt, kas tas bija par pakalpojumu, pamāja apkalpotājiem, lai atver visas trīs stikla durvis.

Telpā iebrāzās Klusā okeāna vējš un izdzenāja visus jautājumus, kas vēl slēpās klausītāju prātu dzīlēs.

– Svaigā gaisā jūsu acis būs redzīgākas un vaigi uzziedēs kā rozes, – Mārgarita apmierināti noteica.

Visi izgāja uz terases un apbrīnā slavēja skaisto skatu, kas pavērās viņu priekšā. Gados jaunākie piesteidzās pie margām, lai pavērtos, kā piecdesmit pēdas zemāk pret klintīm triecas okeāna viļņi. Savukārt gados vecākie pieņēma apkalpotāju sniegtos vilnas pledus.

Viesi, kas šeit uzturējās jau vairākas dienas, ieradās, lai iepazītos un papļāpātu ar jaunpienācējiem un nobaudītu bezmaksas dzērienus – Vašingtonas apgabala vīnus, vietējo alu vai ūdeni.

Kā jau ierasts, Mārgarita izmantoja mirkli un ieklausījās okeānā.

“Jā, mazajai Megijai O’Braienai no Dublinas Īrijā bijusi laba dzīve. Patiešām ļoti laba dzīve.”

Viņa pastiepa roku un klusītēm paklaudzināja pa terases koka margām.

“Piesit pie koka.”

Mārgarita zināja, ka likteni nedrīkst izaicināt.