Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 8

Čārlzs Beners sēdēja pie galda Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centrā un ēda vakariņas.

Atšķirībā no daudziem šīs iestādes iemītniekiem viņam nebija iebildumu te atrasties. Turp Čārlzu pārsūtīja Volavolas labošanas darbu iestāde Vašingtonas štatā. Pēc divdesmit trim cietumā pavadītiem gadiem viņš pats bija sev noteicis diagnozi – Alcheimera slimība agrīnā stadijā – un arī tās iespējamos iemeslus, proti, stress, ko radījuši atkārtoti mēģinājumi panākt viņa lietas pārtiesāšanu, uztraukums par meitiņu Elizabeti, kura bija pārdzīvojusi psiholoģisku traumu un kurai viņš bija nepieciešams, un atkārtotas galvas traumas, ko viņam sagādājuši citi ieslodzītie.

Štats stūrgalvīgi atteicās pārskatīt viņa lietu. Nepamatotās notiesāšanas pierādījumu izmeklēšana noteikti nevairotu tiesībsargājošo iestāžu slavu. Kas attiecas uz šīm iestādēm, tās bija uzvarējušas skaļā prāvā, un viņam bija jāpaliek apcietinājumā, ja vien kāds neiesniegtu pārliecinošus pierādījumus, ka spriedums Benera lietā ir nepamatots.

Gadu gaitā viņam bija izdevies piesaistīt daudz un dažādus advokātus, tomēr visi nonāca pie viena secinājuma – šajā lietā nav neviena pārliecinoša pierādījuma. Itin neviena.

Tas, kas notika ar Elizabeti, dzina viņu izmisumā. Meitene bija gudra, emocionāla un mīlēja savus vecākus, un mātes slepkavība, kurai viņa bija lieciniece, viņu sagrāva. Un tad notika visnežēlīgākais – viņa tika atrauta no tēva. Čārlzu Beneru uztrauca meitas iespējamās psiholoģiskās rētas; viņš centās sevi mierināt ar domu, ka Elizabetes mātesmāsa un tēvocis parūpēsies par viņu.

Bet Mistijas māsa un viņas vīrs bija vidusšķiras pārstāvji, lādzīgi cilvēki, kas darīja savu darbu, skatījās televīziju, apmeklēja baznīcu un nekad nepārkāpa savas mietpilsoniskās dzīves robežas.

Čārlzs zināja, ka Elizabete ir viņa meita un allaž uzdotu jautājumus. “Kāpēc mamma ir mirusi? Kāpēc es nevaru tikties ar tēti?”

Ko viņai atbildētu? “Ja vien man būtu kāda iespēja sazināties ar meitu…” Bet tas bija aizliegts.

Regulārā piekaušana cietumā… Čārlzs bija viegls mērķis. Pārējie ieslodzītie ņirgājās par viņu. Cietumsargi, sīksti puiši sarežģītā vidē, viņu ienīda. Viņš bija ne vien gudrāks par viņiem, bet arī neuzvarēja nevienā no piedzīvotajiem kautiņiem. Patiesībā pirms nonākšanas ieslodzījumā Čārlzs nekad nebija kāvies.

Un viņš arī nebija izvarots. Visam pienāk pirmā reize.

Pat prāta zudumam.

Kādu dienu viņš devās uz cietuma bibliotēku, lai iepazītos ar jaunāko ziņojumu par viņa veikto Vērtjūfolsas kanjona ģeoloģisko izpēti, un pamanīja piezīmes uz lappušu malām. Viņš atskārta, ka piezīmes ir ļoti precīzas un tas ir viņa rokraksts, bet viņš neatcerējās, ka būtu tās rakstījis.

Čārlzs nekavējoties devās pie cietuma ārsta.

Nebija nekāds brīnums, ka doktors Volters Fraunfelters uzklausīja viņa atklāsmes. Kad Čārlzs un Mistija dzīvoja Vērtjūfolsā, doktoram Fraunfelteram tur bija ārsta prakse. Kad viņš pievienojās cietuma mediķu korpusam, Čārlzs priecājās, ka ir vēl kāds zinātnieks, ar kuru aprunāties.

Bet šis fakts bija pretrunā ar paša noteikto diagnozi. Kāds no uzraugiem bija pamanījis viņu draudzīgās attiecības, liekot apšaubīt doktora Fraunfeltera spriedumu. Lai viņu pārvietotu uz sociālās aprūpes iestādi, Čārlzam nācās izturēt neskaitāmas psihiatriskās pārbaudes, turklāt ārstu komisijas sastāvs allaž mainījās. Tāpat viņam vajadzēja pārdzīvot pārrunas ar ļoti aizdomīgiem nosacītās atbrīvošanas komisijas locekļiem.

Visbeidzot kriminālistikas speciāliste pārbaudīja pierādījumus, kas tika izmantoti tiesas prāvā, un paziņoja, ka, ņemot vērā rezultātus, kas iegūti ar tobrīd pieejamām tiesu ekspertīzes metodēm, kādas nebija iespējamas pirms divdesmit trim gadiem, Čārlza vaina šajā noziegumā varbūt ir pamatoti apšaubāma. Viņa norādīja, ka Mistijas līķis tā arī netika atrasts, tātad pats slepkavības fakts nav droši pierādāms, savukārt Čārlza priekšzīmīgā uzvedība ieslodzījumā un progresējošā plānprātība padara viņu par iespējamu kandidātu pārvietošanai uz slēgtu psihoneiroloģisko iestādi vai aprūpes centru, kas spēj nodrošināt aprūpi bīstamiem pacientiem.

Tā nu štata varenie ar viņiem raksturīgo bezrūpību un tuvredzību nosūtīja Čārlzu uz Vērtjūfolsu – pilsētu, kurā viņš bija dzīvojis un kurā bija notikusi slepkavība.

Vērtjūfolsā viņš ieradās divus gadus pēc diagnozes noteikšanas. Slimība bija pietiekami progresējusi, un viņš neko daudz vairs neatcerējās par cietumā pavadītajiem gadiem. Viņš tikai apzinājās, ka aprūpes iestāde ir daudz jaukāka nekā tā, kurā viņš bijis. Te neviens viņu nesita. Neviens viņu negrūstīja. Nevienu neuztrauca tas, ka viņš lasa grāmatas un zinātniskus rakstus.

Iesākumā medicīnas māsas neļāva viņam satikties ar pārējiem pacientiem un naktīs aizslēdza viņa istabas durvis. Viņas bija ļoti tramīgas un apkopa viņu tikai tad, ja līdzās atradās spēcīgs un muskuļots sanitārs.

Tomēr jau pirmā gada laikā kaut kas mainījās – aprūpes centra personāls nosprieda, ka viņš ir gluži nekaitīgs. Medmāsas aizmirsa rekomendētā protokola prasības, pat ļāva viņam atrasties māsu postenī un klausījās viņa stāstus par ģeoloģiskās izpētes darbiem Vērtjūfolsā. Viņas neteica, ka Čārlzs ir apnicīgs; viņas apgalvoja, ka viņam ir patīkama balss, kas nomierina.

Lielākoties arī citiem pacientiem viņš likās patīkams, izņemot Džordžu Kuku, kas demences iespaidā bija kļuvis trokšņains un uzbrūkošs. Iespējams, ka slimība bija padarījusi vēl neciešamāku viņa jau tā riebīgo raksturu. Džordžs burtiski vajāja Čārlzu un vāvuļoja, kaut pats būtu iedomājies ar šķērēm nodurt savu sievu, lai kādu laiku varētu pasēdēt cietumā un tad uz štata rēķina zaļi dzīvot šajā greznajā aprūpes centrā.

Kad vien Džordžs bija tuvumā, visas aprūpes centra sievietes baidījās no Čārlza.

Kad vien Džordžs bija tuvumā, Čārlzs vēlējās, kaut būtu apguvis prasmes kauties, jo vajadzēja taču iemācīt Džordžam uzvedības normas.

Tomēr viņš ļoti labi apzinājās, ka to nespēj, tāpēc izlikās Džordžu nemanām.

Tobrīd Čārlzs mierīgi beidza ēst savu desertu, lai gan Džordžs stāvēja viņam tieši aiz muguras un uzstājīgi grūstīja viņa krēslu.

– Mister Kuk, būtu jauki, ja jūs apsēstos, – māsiņa Ivonna uztraukti aizrādīja, tomēr neuzdrīkstējās pieskarties Džordžam. Neviena no medicīnas māsām neriskēja mēģināt pašas spēkiem pārvietot šo vīru.

– Ko? Jums nepatīk klausīties, ka jūsu mīļākais pacients ir nogalinājis savu sievu? – Džordžs Kuks ieķiķinājās. – Ar šķērēm… nodūra viņu… sadalīja ķermeni gabalos… lai varētu atpūsties aiz restēm, kamēr es vergoju gaterī… līdz nolādētais ķīnietis pievāca mežu un es paliku bez darba…

– Lūdzu, apsēdieties. – Māsiņa Ivonna paaugstināja balsi.

Džordžam tas bija kā pīlei ūdens.

– Čārlzs Beners paķēra šķēres… lūk, tā… un pārgrieza viņai rīkli, jo viņa dauzījās apkārt ar citiem vīriem.

Kāda sieviete iešņukstējās un tvēra ar roku pie kakla.

– Ja viņš būtu īsts vīrs, tad viņai nebūtu jāguļ, ar ko pagadās, – Džordžs paziņoja un atsāka spārdīt krēslu, uz kura sēdēja Čārlzs. – Nodūra viņu, nodūra viņu, nodūra Mistiju, nodūra viņu, nodūra viņu…

Piepeši uzpeldēja atmiņu fragmenti. Čārlzs sastinga.

Viņš stāvēja mājā, vērās uz asinīm un nesaprata, kas noticis. Viņš palūkojās uz savām rokām – tās bija vienās asinīs. Uzmācās panika, un viņš meklēja Mistiju un Elizabeti…

Roka ar dakšiņu ietrīcējās.

– Mister Bener? – Māsiņas Ivonnas balsī ieskanējās uztraukums. – Vai jums viss kārtībā?

– Ai! Redziet! Viņš tūlīt durs man ar dakšiņu! Es baidos, ļoti baidos no sīkā ģeologa! – Džordžs ar spēku pagrūda krēslu, un Čārlzs atsitās pret galda malu. – Nu, kas ir, gļēvuli? Nāc! Cīnies ar mani! Dur!

Ēdamtelpā sākās jezga. Māsiņa Ivonna nospieda trauksmes pogu. Atsteidzās medicīnas personāls. Pacienti kliedza, bļāva un izskrēja laukā pa durvīm uz savām istabām.

Čārlza pulss izrādījās tik straujš, ka viņam aptrūkās elpa.

Sirds mežonīgi sitās.

“Asinis. Asinis. Mistija. Elizabete. Mistija.”

Atskanēja maiga sievietes balss:

– Čārlij, dārgais, man nepatīk tevi atraut no vakariņām, bet… vai tu nevarētu panākt šurp?

Sirds vienā mirklī norimās.

Visbrīnišķīgākais Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centrā bija tas, ka… viņu te apciemoja Mistija.

Kā jau allaž, sievu ieraugot, Čārlzam apbrīnā aizrāvās elpa. Arī tagad viņa bija skaista. Mistijas gaišie mati bija izlaisti, un zilajās acīs atmirdzēja smaids. Viņa stāvēja ēdamtelpas vienā malā un aicināja Čārlzu uz sienas pusi, prom no logiem.

Čārlzs piecēlās no krēsla un, pat nepaskatījies uz Džordžu, pārējiem pacientiem un personālu, tuvojās savai skaistajai sievai.

– Protams, mana mīļā. Kā es varu tev palīdzēt?

Viņa noglāstīja vīram roku.

– Paliec kādu mirkli pie manis. Tu būsi drošībā.

Tieši tāpēc, kad sākās zemestrīce un ēdamtelpas vidū iebruka griesti, Džordžs Kuks bezsamaņā palika guļam uz grīdas, bet Čārlzs Beners tika cauri sveikā bez nevienas skrambiņas.