Читать книгу Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos - Kristīna Doda - Страница 24

Tikmēr Denverā, Kolorādo štatā, Bredlijs Hofs stāvēja viesnīcas “Westin” augšstāva apartamentos un vēlējās, kaut spētu atcerēties, kādēļ savulaik sieva viņam likusies pievilcīga.

Viviana bija gara. Viņas garie, tumšie mati bija saņemti akurātā mezglā. Pēdējo pāris gadu laikā viņa bija pārvērtusies par izdēdējušu vecu sievieti ar tukšu skatienu, tomēr joprojām šķita glīta. Kā Bredlija aģente viņa joprojām nenogurstoši rūpējās par viņa karjeru, un viņš nespēja iztēloties nevienu citu, kurš tik veikli spētu nokārtot visas ar publicitāti saistītās lietas.

Bet tobrīd viņa stāvēja, rokas iespiedusi sānos un izstiepusi kaklu, un iecirtīgi paziņoja:

– Es neatgriezīšos Vērtjūfolsā.

Bredlijs bija gatavs viņu nožņaugt.

Viņam nepaveicās, jo Viviana nebija no tām sievietēm, kuras kāds vīrietis uzdrošinātos iebiedēt.

Acis viņai bija lielas, brūnas un saltas kā ledus. Viņa prata izteikties visnežēlīgākajiem vārdiem un allaž juta, kura ir vīrieša patmīlības vājākā vieta. Trieciens tika mērķēts tieši tur. Tāpēc Bredlijs apvaldīja dusmas un ierunājās pieklusinātā balsī:

– Mums jāatgriežas Vērtjūfolsā. Pilsētai nepieciešama uzmanība, un mēs to varam sniegt.

– Tur nav elektrības. Nav ūdens. Mēs pat nezinām, kādā stāvoklī ir mūsu nams. Es pat nepapūlēšos to noskaidrot, jo tur tāpat nav neviena, kas kaut ko varētu salabot. – Viviana piecirta kāju. – Denvera ir vismaz kaut cik civilizēta vieta, tāpēc es šodien negrasos atgriezties Vērtjūfolsā.

– Mums nav jāpaliek mūsu namā. Studija ir celta tā, lai izturētu zemestrīces. Tuvumā nav koku, kas varētu uzgāzties uz jumta, – viņš skaidroja un pieglauda savus mākslinieciski ieveidotos un rūpīgi krāsotos melnos matus. – Mēs varētu palikt tur.

– Es negrasos palikt tavā studijā. Tur ir tikai viena gulta. Tur ož pēc krāsām un terpentīna. Un… – Teikums netika pabeigts.

– Un kas?

Viviana palika sev uzticīga un metās uzbrukumā.

– Man tur nepatīk. Tā ir tava vieta.

“Man jāuzvar šajā cīņā. Man jāatgriežas Vērtjūfolsā,” Bredlijs klusībā atkārtoja.

Tāpēc viņš izspēlēja spēcīgāko kārti, uzspieda uz Vivianas vājākās vietas – alkatības.

– Tevi nemaz neuztrauc tas, kas noticis ar manām gleznām? Tas ir pārāk liels ieguldījums, lai tā vienkārši to norakstītu.

Likās acīmredzams, ka doma par zaudētiem darbiem sievu ir aizskārusi. Tomēr viņa bija arī caurcaurēm praktiska.

– Kā jau sacīji, studija ir būvēta tā, lai izturētu zemestrīces, tātad vienīgie postījumi būs nokritušas gleznas un izbirušas krāsu tūbiņas. Starp citu, es tās nenorakstu, tomēr, kas noticis, tas noticis. Un pagājis. Beidzies.

– Es varu glābt savus darbus. Dieva dēļ, Viviana, izrādi kaut nedaudz cieņas manai daiļradei!

– Tavai daiļradei. – “Dabas mākslinieks,” viņa pie sevis iespurdzās. – Pat nemēģini izspēlēt šo kārti. Cik gadu es esmu nodzīvojusi ar tevi kopā? Gandrīz divdesmit četrus? Es tevi pazīstu labāk, nekā tev liekas. Es zinu, ko tu domā par savu daiļradi.

– Neko tu nezini.

Neviens nezināja, kāpēc un ko viņš domāja par savu daiļradi.

Piegājusi pie skapja, Viviana noņēma no pleciņiem plānu džemperīti.

– Man ir tikšanās ar draugiem. Atgriezīšos no rīta. Tev es ieteiktu doties lejā uz bāru un piedzerties. Vari kādu savākt pie sevis un izklaidēties. Droši varat to darīt šajā gultā, jo, Dievs ir mans liecinieks, mums vairs nav seksa.

Reizēm Vivianas klātbūtnē Bredlijs jutās tik nelāgi, it kā sieva mērķtiecīgi grauztu viņu gabalu pa gabalam. Kādu dienu no viņa vairs nekas nebūs palicis pāri. Viņš gluži vienkārši pazudīs.

– Man nepatīk, kad tu tā runā.

– Par seksu? Vai par to, ka tev nestāv?

Bredlijs satvēra sievu aiz pleca.

Viņa ietrieca elkoni vīram saules pinumā.

Elpa aizrāvās, viņš saliecās un manīja krāsainu apļus sagriežamies acu priekšā.

– Nepieskaries man! – Viviana sagrāba viņu aiz matiem un pavērsa augšup viņa seju, tad pati pieliecās un nošņācās: – Ja vien nevēlies šķiršanos.

Viņam izdevās ievilkt elpu, lai izdvestu:

– Tu to nedarīsi.

– Nē, tev taisnība. Tu esi vista, kas dēj zelta olas, – viņa sacīja, atlaida vīra matus, atliecās, devās pie durvīm un atvēra tās.

– Tad es braukšu viens, – Bredlijs paziņoja. Viviana apstājās, apcirtās uz papēža un palūkojās uz viņu. Acis nepacietīgi iegailējās. – Es braukšu viens, – viņš atkārtoja un lēnām iztaisnojās, plaukstu piespiedis pie krūtīm.

– Tiešām? Brauksi viens? Tu taču nespēj tikt galā ar sevi. Es maksāju tavus rēķinus, rūpējos par publicitāti, interneta vietni un kontiem sociālajos tīklos. Un, cik zinu, es organizēju arī tavus braucienus un rūpējos par biļetēm. Kā gan tu iedomājies kaut kur nokļūt, ja lidmašīnas nelido un ceļi ir izpostīti?

– Gan jau izdomāšu. Es braukšu. Viviana, Vērtjūfolsā ir mani cilvēki. Manas gleznas, – viņš neatlaidās. – Mani cilvēki.

Viviana dziļi ieelpoja.

– Piedod, Bredlij. Es zaudēju savaldīšanos. Tev taisnība. Tev jāuztur savs tēls. Jau rīt es ķeršos pie darba, lai varētu atgriezties Vērtjūfolsā. Bet, lūdzu, sāc vienreiz domāt kā darījumu cilvēks! Mums tas jāpadara par notikumu.

– Man tur jānokļūst pēc iespējas ātrāk. – Viņš nespēja nomierināties, jo nezināja, kas viņu sagaidīs Vērtjūfolsā.

– Kāpēc tāda steiga? – Viviana ļauni pasmīnēja. – Tu vēlies apraudzīt savu draudzeni?

– Kopš apprecēšanās ar tevi es neesmu gulējis ne ar vienu citu sievieti, – viņš dievojās.

– Tad tā ir tava problēma, – Viviana atcirta.

– Kā tu nesaproti? – Bredlijs salika plaukstas kā lūgšanā.

– Nav runa par seksu vai naudu, bet gan…

– Jā, jā, zinu. Esmu to jau dzirdējusi. Tai pilsētai pieder tava sirds, tā ir tava mūza. – Viviana to nekad nebija sapratusi un nesapratīs. – Es apsolu, ka jau rīt no rīta ķeršos pie darba. Noskaidrošu, kas viņiem nepieciešams…

– Kā? Mēs nevaram sazināties!

– Es palūgšu Sarkanajam Krustam sarakstu ar lietām, kas nepieciešamas zemestrīces skartajās vietās, un mēs kaut ko aizvedīsim. Mēs varam glābt Vērtjūfolsu un vienlaikus celt tavu publicitāti. Pats redzēsi. – Viņa tuvojās Bredlijam un papliķēja viņam vaigu. – Es centīšos to izdarīt, cik ātri vien spēju. Bet pagaidām ej un nolaid tvaiku. Es arī tā darīšu.