Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 10

Nākamajā vakarā Džuljeta ar Koko pie sāniem iepeldēja pa Blekberijkortas mājas durvīm. Viņa bija pavadījusi pēdējo stundu Pīrsa Vinstenlija-Bleka tiešā tuvumā un viņa dārgā pēcskūšanās līdzekļa mākonī. Džuljeta jutās pārliecināta par to, ka Pīrsa acu zīlītes bija iepletušās, viņiem abiem pārliecoties pār aktu vākiem “Bounlija pret Goldmenu”. Tā nebija viņas iztēle, viņš tuvojās izmestajam tīklam, Džuljeta to sajuta. Taču, tāpat kā pacietīgs makšķernieks, viņa gaidīs, līdz forele piepeldēs pietiekami tuvu, lai to saķertu.

Un piedevām vēl šajā izcilajā dienā, atgrūžot dzīvokļa durvis, Džuljetas nāsis sāka kutināt burvīgs sautējuma aromāts.

– Ak mans dievs. Kas tā par burvīgu smaržu?

– Liellopu gaļas sautējums ar mīklas pīrādziņiem, – atbildēja Flosa, kura sēdēja pie pusdienu galda un kaut ko kricelēja. – Esmu pagatavojusi vairākas porcijas, ja tas jūs interesē.

– Ak, tu esi debešķīgs radījums, – noteica Koko, noaudams kurpes. – Līdz ar to es palikšu uz vakariņām. Pa visu dienu esmu apēdis tikai pāris jogurtus. Vai mēs pēc tam ēdīsim kūku? Man vajadzētu visu laiku turēt pie rokas kādu desertu cukura līmeņa uzlabošanai. Marlēna ir saslimusi, un mums bija liela steiga, tāpēc es pat nevarēju aizskriet līdz Greggs ātro uzkodu kioskam.

– Es zināju, ka tu būsi ideāla dzīvokļa biedrene, Flosa, – Džuljeta pasmaidīja, novilkdama savas augstpapēžu kurpes un izkustinādama kāju pirkstus. Un tā arī bija patiesība. Šis bija tikai Flosas septītais vakars Blekberijkortā, taču tā vien likās, ka viņa te dzīvojusi mūžīgi. Dzīvoklis likās siltāks, un bija tik patīkami atgriezties mājās, kur dega gaisma un bija sabiedrība, un valdīja tādas smaržas kā šī.

– Es nodomāju, ka iegriezies Gajs un atnesis mums vakariņas, – noteica Džuljeta. Flosa viegli papurināja galvu, kad Džuljeta pieminēja brāļa vārdu, un viņa pabrīnījās, kāpēc abi ir sajutuši tādu acumirklīgu nepatiku viens pret otru. Džuljeta negaidīja, ka viņi sāks bučoties pirmajā tikšanās reizē, taču negaidīja arī, ka tas, kas bija noticis, abiem pirmoreiz satiekoties, izbiedēs viņus līdz nāvei.

Kad Flosa ieminējās, ka Gajs esot iegriezies pirmdienas vakarā, viņa nebija pateikusi vairāk par to, ka viņš esot aizmirsis par dzīvokļa biedrenes ievākšanos un juties samulsis. Nē, viņš nebija kārtīgi stādījies priekšā, patiesībā viņš bija iegriezies tikai uz mirkli un atkal aizskrējis. Jā, Flosa pēc viņa izskata pieņēmusi, ka viņš ir Džuljetas dvīņubrālis, nevis kāds laupītājs, kurš nejaušā kārtā ticis pie atslēgas. Džuljeta ievēroja, cik aprauti Flosa to visu pārstāsta. Nez kāda iemesla dēļ Gajs nebija uz viņu atstājis iespaidu. Džuljeta prātoja, vai viņš satiekoties bija bruņojies ar savu biedējošo Hītklifa sejas izteiksmi.

Tā kā Džuljeta bija Džuljeta, viņa bija piezvanījusi Gajam uz mobilo un noprasījusi, kāpēc viņš nav neko teicis par to, ka ir iegriezies un saticis viņas jauno dzīvokļa biedreni.

– Es biju pārāk aizņemts! – viņš atcirta.

– Ar ko – palīdzot Stīvam Fīstam viņa stulbajā cīkstiņā? – Džuljeta iespurdzās. Viņa izrunāja brāļa labākā drauga vārdu īpašā tonī, kas pauda nepatiku un nicinājumu, kam piejaucās neliela negribīga pateicība par to, ko viņš bija darījis Gaja labā viņa dzīves drūmākajā posmā.

– Nu, un ko tu nodomāji? – viņa turpināja.

– Nodomāju par ko? – Gajs aizstāvējās, nevēlēdamies tikt iesaistīts verdiktu izteikšanā.

– Flosa – ko tu par viņu nodomāji?

– Es neko par viņu nenodomāju, – sacīja Gajs. – Kad es iebrāzos iekšā, viņa nebija kārtīgi apģērbusies, tāpēc es atvainojos un aizgāju.

Un viņš atteicās ielaisties sīkākos paskaidrojumos. No tā Džuljeta sprieda, ka arī Flosa nav atstājusi iespaidu uz viņas brāli. To atlika tikai nožēlot, jo viņš bija pārāk jauks, lai būtu vientuļš, un viņiem abiem nāktu par labu savstarpēja pievilkšanās. Lai arī Gajs bija puika, kuru viņa savulaik mēdza iekaustīt ar savu lelli un ar kuru bija cīnījusies par abu kopīgo Stylophone klaviatūru. (Džuljeta vienmēr uzvarēja, pat neskatoties uz augumu atšķirībām, jo Gaja DNS bija iekalts: “Tev vienmēr būs izturēties iecietīgi pret vājo dzimumu”.)

Bija tik daudz ārišķīgu puišu, kuri prata savaldzināt sievietes, un arī geji – Džuljeta to bija redzējusi pēc Koko katastrofālās personiskās dzīves –, kas tika pie kārotā ar melīgiem, bet skaistiem solījumiem, ka Gajs un viņa neuzkrītošā uzticamība palika neievērota. Protams, pateicoties savam garumam un muskuļiem, viņš allaž piesaistīja pirmo skatienu, taču nekad nespēja tikt līdz otrajam – un tas bija vissvarīgākais.

Džuljeta izrāva korķi no Cabernet Savignon pudeles un iešļāca pamatīgu devu trijās glāzēs.

– Tā, beidz strādāt un ieķer kādu graķīti, – viņa noteica, palūkodamās pāri Flosas plecam. – Ko tu tur raksti?

– Valentīndienas kartītes, – Flosa atbildēja. – Piedauzīgās, firmai “Status Kwo”.

– “Es mīlu tevi bezgalīgi un neskūpstu, kā skūpsta krupi, tu esi ļoti pievilcīga, un tev ir superīgi pupi”, – Koko lasīja pāri viņas otram plecam. – Tev nu gan izcils darbs, Flosa.

– Nav nekāds Kītss, vai ne? – viņa pasmaidīja par atbildi.

– Uz mani tas iedarbotos, – Džuljeta prātoja. – Katrā ziņā, ja to atsūtītu Pīrss Vinstenlijs-Bleks.

– Kas ir Pīrss Vinstenlijs-Bleks? – Flosa jautāja.

– Tu viņai vēl neesi pastāstījusi par Pīrsu Vinstenliju-Bleku? – Koko tēloja, ka ģībst. – Tad tu esi vienīgais cilvēks izplatījumā, kurš nav dzirdējis viņa vārdu.

– Nepievērs viņam uzmanību. Pīrss ir vislieliskākais vīrietis izplatījumā, – Džuljeta atbildēja ar meitenīgu nopūtu. – Advokāts, trīsdesmit deviņus brīnišķīgus gadus vecs, ar acīm Karību jūras krāsā un lūpām, kas atgādina sarkanus spilvenus.

– Au, – noteica Koko. – Tev labi sanāca, līdz tu tiki līdz lūpām, Džū.

– Neprecēts? – apvaicājās Flosa.

– Pilnīgi, – Džuljeta aizrautīgi atbildēja. – Es neiekāroju aizņemtu īpašumu. Katrā ziņā ne pēc tā, kas notika ar mani.

– Un kas ar tevi notika, Džuljeta?

– Tu neesi viņai izstāstījusi arī to! – noelsās Koko. Viņš atslīga uz dīvāna un sagatavojās izrādei.

– Ar ko lai sāk? – iesmējās Džuljeta, iebāzdama roku atvilktnē sev aiz muguras un izvilkdama pusizēstu šokolādes asortu konfekšu kārbu, kuru pasniedza Flosai, lai viņa izvēlētos pirmā. Pat šajā ziņā viņām saskanēja – Džuljeta deva priekšroku tām ar pralinē pildījumu, Flosa ne. Ideāla saderība.

– Nu, es biju precējusies ar Rodžeru sešus gadus, – Džuljeta iesāka. – Pagājušā gada jūlijā – divas nedēļas pēc mūsu kāzu jubilejas, kad viņš mani izdrāza ikvienā mūsu jaunās trīsistabu mājas istabā, es agrāk pārnācu mājās no darba un atradu viņu visai galanti saiņojam manu koferi.

Flosai aiz pārsteiguma atvērās mute.

– Mūsu laulība acīmredzami bija beigusies. Un tā bija tikai mana vaina. – Iestājās īss pārtraukums, kura laikā Džuljeta paķēra pāris konfekšu, un Flosas mute pavērās vēl platāk. – Rodžers paskaidroja, ka visi sīkumiņi, kas reiz viņu man piesaistījuši, kļuvuši par sliktumiņiem, kas viņu atgrūž. Kādā brīdī es biju pārstājusi viņu izklaidēt un esot kļuvusi prasta. Pārstājusi būt sulīga un kļuvusi vulgāra. Es vairs nebiju kārdinoša dieviete, bet resna govs. Viņš teica, ka šī iemesla dēļ esot uzsācis dēku ar manu labāko draudzeni Hetiju.

– Ar mūsu labāko draudzeni, – izlaboja Koko. – Mēs visi kopā mācījāmies jau kopš bērnudārza laikiem. Nespēju noticēt, ka nebiju to pamanījis. Mana intuīcija parasti ir tikpat asa kā Sindbada jūrasbraucēja mačete.

– Ārprāts, – noteica Flosa, neatrazdama labāku sakāmo. – Un ko tu darīji? – Viņai nebūtu gribējies atrasties “labākās draudzenes” ādā pēc tam, kad Džuljeta visu bija uzzinājusi.

– Protams, es ļāvu viņam izteikties, – Džuljeta nomurrāja gluži kā Fenella Fīldinga filmā “Turpināt kliegt”. – Tad es viņu sagrābu aiz apkakles un izmetu kopā ar tukšu koferi ārā pa durvīm. Tad es izmetu viņa skapja saturu ārā pa guļamistabas logu, lai viņš varētu sakravāt savu koferi, nevis manējo. Un tad es piezvanīju vienai advokātei, ar ko mēs kopā strādājam.

Kārena Bruksaida bija ellišķīga būtne. Viņa sagādāja savām klientēm (tikai sievietēm) ne vien asinis vien, viņa tika pie vēnām, artērijām, visiem iekšējiem orgāniem un abiem sēkliniekiem. Tad viņa tos pasniedza uz zelta šķīvja kopā ar izsmalcinātu tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada Château Pétrus vīnu. Kārena Bruksaida lika Hanibālam Lekteram izskatīties pēc Annas no “Zaļajiem jumtiem”.

– Rodžera pauti atradās viņa makā, tāpēc tā bija labākā vieta, kur spert, – sacīja Džuljeta, kurai, šķiet, patika stāsts par pašas šķiršanos. – Mēnesi pēc tam, kad Kārena viņu bija apstrādājusi, viņš man lūdzās, lai es ņemtu viņu atpakaļ un piedotu visu.

– Taču tu to nedarīji?

– Nē, nedarīju gan, – atbildēja Džuljeta, sašutusi par to, ka Flosa vispār pieļāvusi tādu domu. Atšķirībā no brāļa Džuljetai allaž bija piemitusi liela pašvērtības apziņa, un viņa nolādēja katru, kurš mēģināja ar viņu spēlēt spēlītes.

Džuljeta bija pieļāvusi dažas kļūdas ar vīriešiem agrāk, taču, sapratusi, ka neatrodas viņu vērtību skalas augšgalā, viņa bija visu izbeigusi un bēgusi. Viņas pirmais puisis Pīts bija gana jauks, taču, kad Džuljeta saprata, ka viņi sēž mājās tikai tāpēc, ka viņš nevēlas, lai draugi redzētu, ka viņš satiekas ar visai raženu meiču, Pīts kļuva par vēsturi. Pēc tam nāca Gerijs, kurš allaž nesa konfektes un iztērēja veselu bagātību par restorāniem, uzstājot, ka viņai jāēd saldais. Džuljetai likās, ka viņa ir izvilkusi lielo laimestu, atrodot vīrieti, kurš tik aizrautīgi jūsmo par viņas apaļumiem. Tad viņa atklāja Gerija slēpto amerikāņu videofilmu krājumu: milzīgas vaļveidīgas sievietes, kuras tiek barotas ar krēma kūkām, lai viņas nespētu pakustēties un kļūtu pilnībā atkarīgas no sava barotāja. Pēc attiecību izbeigšanas Džuljetai vajadzēja divas nedēļas, lai viņa atkal spētu paskatīties uz eklēriem.

– Un kā ir ar tevi, Flosa? – Koko apjautājās. – Kāda bijusi tava personiskā dzīve?

Flosa jutās mazliet sakautrējusies par to, ka uzmanība nu pievērsta viņai.

– Pāris puišu pusaudzes gados, bet nekā nopietna, desmit gadus ilga laulība ar Krisu. Pirms trim gadiem mēs pašķīrāmies un aizgājām katrs uz savu pusi.

Tas bija mazliet garlaicīgi, nodomāja Džuljeta un Koko, kuri bija cerējuši uz kompromitējošāku informāciju. Koko nelikās mierā.

– Kā jūs tā pašķīrāties?

– Es nezinu. Gluži vienkārši pārstājām viens otru mīlēt. – Flosa viegli paraustīja plecus.

– Un kopš tā laika neviena cita? – Džuljeta tirdīja.

– Neviena, – Flosa atbildēja pārāk ātri. – Un tev? Neviena cita kopš Rodžera?

– Nē, – Džuljeta strupi noteica. – Nē, neviena kopš viņa – es taupos Pīrsam Vinstenlijam-Blekam. Tomēr gads ir pārāk ilgs laiks, lai iztiktu bez seksa. Ja mēs kādreiz saiesim kopā, viņš redzēs, ka mana vāverīte ir pārklājusies ar zirnekļu tīkliem, – viņa iesmējās, liekot Koko nepatikā noskurināties. – Nesaprotu, kā tu esi izturējusi trīs gadus celibātā, Flosa.

– Es esmu izturējis vienu mēnesi, – sacīja Koko. – Un tas jau ir bijis pietiekami ļauni.

– Kāds ir tavs stāsts, Koko? – apjautājās Flosa. – Vai tas ir tavs īstais vārds?

– Tagad ir, – viņš pamāja. – Vari viņai pastāstīt, ja gribi, Džū.

Koko aizklāja ausis, kamēr Džuljeta pieliecās Flosai tuvāk un nočukstēja: – Viņa īstais vārds ir Reimonds, taču viņš to ienīst. Visiem vajag viņu uzrunāt tikai par Koko.

– Ak, es saprotu, – noteica Flosa, kura nespēja iedomāties cilvēku, kurš vēl mazāk izskatītos pēc Reimonda. Varbūt tāpēc, ka tā sauca vienu no viņas skolu direktoriem, un viņš bija milzīgs, stūrains vīrs, kas runāja Lī Mārvina balsī. – Vai tas tāpēc, ka tev ir acis kakao krāsā?

– Flosa, es esmu tevī iemīlējies, – noteica Koko, priekā sasizdams plaukstas. – Cik burvīga piezīme!

– Nē, tas tāpēc, ka viņš grib kļūt par Koko Šaneli, – sacīja Džuljeta. – Viņa veikals ir pilns ar viņas bildēm. Turklāt tās ir viņa iemīļotākās smaržas.

– Lai vai kā, mana personiskā dzīve ir briesmīga. – Koko paķēra papīra mutautiņu no kārbas.

– Viņš iemīlas vienā mirklī. Bet viņi visi ir disfunkcionāli nelieši, – Džuljeta iejaucās. – Viņš nespētu izvēlēties krietnu partneri pat tad, ja tāds iekristu viņam klēpī ar ieteikuma vēstuli no paša Dieva.

– Es nezinu, kas notika ar Dārenu, – noteica Koko. – Vienā brīdī viss bija labi, bet nākamajā viņš vairs neatbildēja uz manām īsziņām un necēla klausuli. Viņš vienkārši pazuda. Bez kādiem paskaidrojumiem, bez atvadām – bez nekā. – Viņa acis piepildījās ar spožām asarām.

– Klusēšana ir nežēlīgs ierocis, – Flosa iejūtīgi noteica.

– Es zinu, – Džuljeta piekrita. – Ja kādam pietrūkst drosmes pateikt otram, ka viss ir beidzies, viņš ir gļēvs un ļauns. Un Dārenam būtu vajadzējis zināt, ka Koko mocīs sevi, lai atrastu iemeslu, kāpēc tas noticis. Viņš nav bijis pietiekami iejūtīgs, lai to aiztaupītu.

– Tu noteikti to esi dzirdējis jau agrāk, taču tu neesi pelnījis, lai ar tevi tā apietos. – Flosas balss bija maiga un laipna. – Tāda apiešanās ir necienīga – un vai tu tiešām gribi dzīvot kopā ar kādu, kurš tik maz par tevi domā?

– Es zinu, – noteica Koko, noslaucīdams acis. – Vismaz mans prāts to zina, bet sirdij nāksies tiktāl tikt. Protams, varbūt viņš ir paņēmis pauzi, lai tiktu skaidrībā ar savām jūtām. Vīrieši atgādina elastīgu gumiju…

– Koko, kāds viņam var būt attaisnojums? Ja vien viņš nav otrs Terijs Vaits un starptautiskie teroristi nav aiz abām rokām piesējuši viņu pie radiatora, tāda veida uzvedība ne ar ko nav attaisnojama, – Džuljeta noteica mazliet nepacietīgi, jo viņi bija risinājuši šo sarunu jau pārāk daudz reižu. – Es nevaru saprast, kāpēc tu varētu gribēt, lai viņš atgriežas. Ja viņš būtu tik nekaunīgs, lai atkal uzrastos, es viņam liktu šālēt d…

Kad Džuljeta izplūda savā monologā, Koko ar abām rokām aizspieda ausis.

– Lapas pāršķiršana mums ļauj dzīvot tālāk, – noteica Flosa, ar savu filozofisko pieeju līdzsvarodama Džuljetas sašutuma pilno runu. – Ir grūti, ja cilvēks to nesaprot.

– Koko, es tev jau esmu teikusi: ja viņi nepieliek punktu, tev tas jāizdara pašam. Viņa gļēvulīgā, nelietīgā klusēšana liecina par to, ka tas tev ir vajadzīgs. – Apzinādamās savu vārdu skarbumu, Džuljeta aplika roku Koko ap pleciem un pievilka viņu pie sava pleca. – Flosai ir taisnība, tu neesi to pelnījis. Un tavs sapņu vīrietis kaut kur dzīvo ar tavu vārdu, kas uztetovēts viņam uz pēcpuses.

To izdzirdot, Koko pa pusei iesmējās, pa pusei ieraudājās.

– Viņš vismaz nebija tāds izvirtulis kā tas iepriekšējais. – Džuljeta pamirkšķināja Flosai. Viņa zināja, ka šis stāsts Koko uzmundrinās.

– Smaržu izplatītājs. Aplidoja mani, ievācās manā dzīvoklī un tad paziņoja, ka neesot pārliecināts, vai viņš pilnībā esot gejs. Cik gan cilvēks var kļūt pretīgs, – Koko nošņācās caur sakostiem zobiem.

Flosa neviļus iesmējās, redzot, kā Koko nodrebinās pie domas par tik milzīgu izvirtību.

– Tā izskatās, ka katram no mums vajadzīgs kārtīgs puisis, – Džuljeta noteica, atcerēdamās Koko neseno ideju. – Jāāāāā, patiesi. Reģistrēsimies portālā un sameklēsim dažus seksīgus vīrišķus. Šajā vecumā viņi ir tikpat reti sastopami kā šūpuļzirdziņa mēsli. – Viņa paķēra no grāmatplaukta savu klēpjdatoru un ieslēdza to.

– Izmēģini vientuļie.com, – Koko iečivinājās. – Marlēna to izmantoja. Viņa teica, ka šobrīd tas esot vislabākais.

– Tad tev nepatīk tava brāļa draugs Stīvs? – Flosa apvaicājās Džuljetai.

– Stīvs Fīsts? Tu nu gan joko. – Džuljeta skarbi iesmējās. – Viņš ir pilnīgs un galīgs cietpauris. Vienmēr tāds bijis.

– Viņš arī mācījās skolā kopā ar mums, – Koko paskaidroja. – Viņš vienmēr raustīja Džū aiz bizītēm vai aizbēga ar viņas cepuri, lai viņai nāktos skriet pakaļ.

– Un pieaugot viņš kļuva vēl bērnišķīgāks, – turpināja Džuljeta, no jauna piepildīdama vīna glāzes. – Esmu redzējusi viņu krogā uzceļam uz pleciem divas sievietes uzreiz, lai pierādītu, cik viņš ir stiprs, vai izrādot savus muskuļus zem apspīlēta sporta krekliņa.

– Patiesībā viņam nav ne vainas, – Koko iejaucās.

– Nē, ir gan, Koko. Viņš ir briesmīgs lielībnieks. Mūždien skrien pakaļ sievietēm, bet neviena ilgi nenoturas, un tas par kaut ko liecina.

– Viņš ir bijis labs draugs Gajam, – Koko piebilda un tad pēc Džuljetas skatiena saprata, ka viņam nevajadzēja to teikt. – Vai! – Viņš piespieda pirkstu pie lūpām.

Flosa nesaprata, ko tādu Koko ir pateicis, taču negribēja izprašņāt.

Džuljeta atkal pievērsās darāmajam. – Tā, labi. Tu būsi pirmā, Flosa.

– Nekādā gadījumā, – Flosa noteica. – Viņas balss bija tik apņēmīga, cik vien balss saites to pieļāva. – Es negribu ķerties pie iepazīšanās internetā.

Taču Džuljeta viņā neklausījās. Viņa bija aizrāvusies. – Kāds izskatās tavs vīrieša ideāls? – viņa jautāja.

– Mani patiešām neinteresē…

– Nu lūdzu, – sacīja Koko, kurš jau bija noreibis un aizrautīgi sita plaukstas. – Tas būs jautri, it īpaši tad, ja to darīsim mēs visi. Sākumā ierakstīsim informāciju par tevi.

– Tas mani galīgi nemaz neinteresē. – Flosa nepiekāpās. Tomēr Džuljeta nebija radusi samierināties ar atteikumu. Viņa izmēģināja citu taktiku, lai pierunātu Flosu pievienoties.

– Labi, tad esi tik laba un pasaki: ja tu būtu ar mieru, tad kāds viņš izskatītos? Apsolu, ka es neko nedarīšu ar šo informāciju. Tas mani vienkārši interesē.

– Apsoli? – Apsolu.

– Nu labi. – Flosa centās apdomāties. Ja viņa aprakstītu savu vīrieša ideālu, Džuljeta uzreiz saprastu, ka viņš līdzinās Gajam. Tam pašam Gajam, kurš acīmredzami viņu ienīda no pirmā acu uzmetiena tik ļoti, ka metās prom gluži kā grāfs Drakula no Van Helsinga. Tāpēc viņa meloja un aprakstīja vīrieti, kurš nemaz nelīdzinājās sasodītajam Gajam Milleram. – Ne pārāk garš, ar gaišiem matiem… brūnām acīm.

– Apģērbs? – Uzvalks.

– Darbs?

– Domāju, ka biroja darbs.

– Ak, lūdzu, dari to kopā ar mums, – lūdzās Koko. – Tas būs jautri.

– Nē, – Flosa sacīja ar dzelžainu apņēmību balsī. – Bet, ja jūs abi neatkāpsieties, tad uzklausiet manu padomu: esiet ļoti piesardzīgi. Neizvēlieties kādu, kurš atrodas pārāk tālu, lai ar viņu varētu satikties, un, kad ar kādu izveidojas kontakts, pēc iespējas ātrāk sarunājiet tikšanos. Jūs negribēsiet uzķerties uz kāda, kurš patiesībā neeksistē. Satikšanās ir vienīgais veids, kā saprast, vai jūs viens otram tiešām patīkat vai ne.

– Oho, varētu domāt, ka tu runā no personiskās pieredzes, Flosa, – noteica Džuljeta, aizdomīgi piemiegdama acis.

– Nē, – Flosa atcirta. – Es tā runāju tāpēc, ka esmu lasījusi daudz rakstu žurnālos, bieži skatījusies “Džeremiju Keilu” un tāpēc, ka man piemīt veselais saprāts. Esiet ļoti, ļoti uzmanīgi.

Tonakt Flosa gulēja gultā un nespēja iemigt, tāpēc ka kaut kas viņā bija atmodies. Sajūta, kuru viņa bija nomākusi, tagad izspruka laukā gluži kā atspere un vairs nebija iespiežama atpakaļ. Un tā bija Džuljetas brāļa vaina. Flosa nespēja saprast, kāpēc viņš tik ļoti ir to ietekmējis un kāpēc viņai tik ļoti sāpēja Gaja aizskriešana. Kā gan viņš uzdrošinājās Flosai likt sajusties tik nožēlojamai? Viņa mētājās starp aizvainojumu un dusmām, un abas izjūtas izslēdza jebkādu miega iespējamību. Flosa jau ilgu laiku nebija ne par vienu sapņojusi – patiesībā viņa bija domājusi, ka neviens nekad vairs nespēs viņai iepatikties. Tad pa durvīm ienāca Gajs Millers un lika saprast, ka viņas sirds ir vairāk nekā spējīga izjust interesi par kādu. Nelaime slēpās tikai tajā, ka atvērta sirds kļuva viegli ievainojama.

Gadījums ar Gaju Milleru apvienojumā ar Valentīna dienas pasūtījumu uzvandīja dziļākas un bīstamākas atmiņas. Domas par Niku Vermēru atkal uzviļņoja un nebija savaldāmas.

Pirms divarpus gadiem Flosa bija reģistrējusies portālā valodasdraugi.com, lai atsvaidzinātu savas vācu valodas zināšanas un īsinātu garos vakarus pēc šķiršanās. Viņa nemeklēja romantiskas attiecības, vismazāk jau nu internetā – šajā bēdīgi slavenajā šarlatānu un jokdaru spēles laukumā. Tad ar viņu bija sazinājies kanādietis Niks Vermērs, piedāvādams savus pakalpojumus.

Ja neskaita vācu valodu, jau pašā sākumā bija skaidrs, ka viņiem nav nekā kopīga. Viņš devās medībās, rīkojās ar ieročiem un labprāt makšķerēja, kamēr viņa nespētu atšķirt vienu makšķerkāta galu no otra. – Es tev iemācīšu, – viņš solīja. Viņam patika pavadīt laiku svaigā gaisā, kamēr Flosa iztēlojās elli kā vietu, kas ir pilna ar tūrisma inventāru. Un tomēr viņa turpināja tam rakstīt stundām ilgi, sūtīt vēstules, līdz pēc četriem mēnešiem viņš tai piezvanīja. Viņa staigāja kā sapnī vēl stundām ilgi pēc tam, kad bija dzirdējusi viņa balsi, kas bija tieši tāda, kādu viņa vēlējās dzirdēt: maiga, vīrišķīgi stiepta, pašapzinīga, asprātīga un ļoti, ļoti seksīga.

Viņš sūtīja vēstules, kartītes. Viņa atbildēja, sūtīdama savas vēstules uz pieprasījumu, jo viņš grasījās pārdot savu māju Osojūsā, baļķu būdu meža malā. Pēc viņa sūtītajām fotogrāfijām Flosa zināja, ka iekšpusē atrodas milzīgas kažokādas uz mēbelēm un kamīna kurtuve, kas deg visu nakti.

Tad Niks izdomāja, ka atbrauks un apciemos viņu, jo viņu saikne bija gluži neprātīga un aizraujoša, un viņam vajadzēja uzzināt, vai jūtu ķīmija nekur nepazudīs un klātienē būs tikpat stipra kā rakstītajos vārdos un balsīs. Nika vēstulēs nebija ne miņas no neķītrībām – viņš bija nevainojams džentlmenis –, lai arī tajās varēja just kaislības apsolījumu.

Flosa bija sākusi domāt par to, kurp viņu vest, kad viņš atbrauks. Viņi aizrautīgi sarunājās pa telefonu par jaukajiem restorāniem, kuros abi pusdienos, par braucieniem uz Londonu un teātra izrādēm, un par lauku idilles vērošanu. Ja viss ritētu pēc plāna, rudenī viņš aizvestu Flosu uz Kanādu, apgalvodams, ka tad, ja viņa to redzētu šajā gadalaikā, tad nemūžam nebrauktu projām. Tad piepeši īsi pēc pērnā gada Valentīna dienas sarakste piepeši aprāvās. Flosa bija jutusies aplaupīta. Viņa pārskatīja Kanādas avīžu vietnes internetā, lai redzētu, vai Niks nav ticis ievainots vai nogalināts, jo vajadzēja taču būt kādam nopietnam iemeslam, kāpēc viņš vairs nesazinājās, taču neko neatrada. Un tad Flosa atklāja, ka Nika profils ir izdzēsts no valodasdraugi.com.

Jā, viņa skaidri zināja, ko pārdzīvo nabaga Koko. Pat tagad, pēc visa šī laika, domas par Niku Vermēru lika acīs sariesties asarām. Veselu gadu viņi bija intensīvi kontaktējušies, un Flosa vēl aizvien skuma par viņa zudumu. Nika nozušana bija līdzinājusies nāvei.