Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 15

Nākamajā rītā ienākdams virtuvē, Kenijs Mouldings taisnā ceļā devās pie Gaja. Mouldings bija ģērbies savā parastajā smilškrāsas uzvalkā ar svītriņu un kaklasaitē, apāvis brūnas, pēc pasūtījuma darinātas kurpes. Viņa biezie, sirmie mati bija sasukāti uz priekšu, viņaprāt, modernā frizūrā, kura par tādu bija uzskatīta divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, lai pārliecinātu cilvēkus, ka viņš ir divdesmit gadus jaunāks par savu patieso vecumu, sešdesmit vienu gadu. Viņa apģērbs maksāja veselu bagātību, un tomēr viņš to tik slikti kombinēja, ka allaž pamanījās izskatīties tā, it kā iepirktos lietotu preču izpārdošanās. Viņa ierastais Romeo & Julieta cigārs bija iespiests starp kosmētiski nevainojamo augšžokli un apakšžokli, un rokās viņš turēja salocītu avīzi un novērsa Gaja uzmanību no izmēģinājuma desiņām, kuru saturā bija vairāk zāģu skaidu nekā cūkas gaļas. Kenijs ar žestu, kas lika nodžinkstēt biezajām zelta rokassprādzēm uz viņa rokas, ieaicināja Gaju savā kabinetā.

– Ko tu par to domā? – Kenijs apjautājās, izmezdams brošūru uz porainu sēņu kastes, lai Gajs to varētu paņemt un apskatīt. Lapā bija redzama dzīvojamā māja ar peldbaseinu kādā karstā un saulainā vietā.

– Tosa, – Kenijs noteica, pakasīdams zodu.

Gajs iekšēji novaidējās, tāpat kā katru reizi, ieraugot tamlīdzīgu nejēdzību.

– Tosa Delmara, – Kenijs paskaidroja, noturēdams Gaja klusēšanu par nezināšanu. – Spānijā.

– Ļoti jauki, – Gajs atbildēja.

– Es pārdodu savus īpašumus tev un pārceļos turp. Esmu nopircis gala dzīvokli ar piekārtajiem puķupodiem.

– Nu, apsveicu, – Gajs iesāka. Tad viņš aptvēra, ko Kenijs gribējis pateikt.

– Pārdod? Savu māju vai restorānu? – viņš noprasīja.

– Abus, – Kenijs atbildēja. – Man šī sasodītā vieta jau ir apnikusi. Tā prasa pārāk daudz smaga darba. Es kļūstu par vecu šim ēdināšanas rūpalam.

Tas tik ir joks, domāja Gajs, atcerēdamies, ka retajās reizēs, kad Kenijs pagodināja restorānu ar savu klātbūtni, viņš tikai sēdēja kabinetā, lasīja avīzi un vai nu bakstīja degunu, vai izvēlējās zirgus, uz kuriem likt likmes. Viņš bija nolīdzis kādu sievieti, Sandru, kura kārtoja grāmatvedību un pildīja sekretāres pienākumus, un Glenisu, apkopēju, kura darīja melnos darbus, lai arī viņai tuvojās septiņdesmit pieci. Lielāko satraukumu Kenijam sagādāja prātojumi, kā iztērēt peļņu.

– Jā, es pārdodu visu.

Gajs sajuta panikas priekšvēstnešus. Viņš zaudēs darbu. Gajs nebija tik pārliecināts par savām spējām, cik vajadzētu. Un viņam bija sodāmība, kas nepadarīs viņu par pievilcīgu kandidātu darba devēju acīs.

– Piešķiru tev pirmpirkuma tiesības, – Kenijs noteica, no jauna aizkūpinādams savu cigāru pie plāksnītes, kas aizliedza smēķēt.

– Man?

– Jā, tev, puis.

“Tu sapņo, vai ne?” Gajs jau gatavojās teikt, taču saprata, ka Kenijs runā nopietni. Kad Kenijs izteica tādus paziņojumus, Gajs zināja, ka viņš ir paveicis melno darbu un uzsācis kādu pamatīgu projektu. Uz mirkli Gajam sagriezās galva no tik grandioza plāna.

– Mēs varētu apiet visus tos melīgos nekustamā īpašuma māklerus, ja tu nopirktu pa tiešo no manis, puis. Jādomā, ka tu esi sapņojis pats par savu restorānu, ko?

Kenijs papleta rokas. Gajs palūkojās uz grubuļaino apmetumu, kas bija nokrāsots plūmju violetā krāsā ar brūni puķainu apmali, uz ieplaisājušajiem logu rāmjiem, iztrūkstošajām flīzēm. Taču tad uz mirkli viņš ieraudzīja šo pašu telpu ar gludām pasteļtoņu sienām, ar melnbalti flīzētu grīdu. Un kabineta durvis veda uz spodru nerūsējošā tērauda virtuvi. Viņa trešā acs aizsniedzās vēl tālāk, restorāna dziļumos, kur uz glītiem galdiņiem atradās garas ēdienkartes. Pie garajiem, slaidajiem logiem viņš ieraudzīja smagnējas drapērijas, fonā sadzirdēja stīgu instrumentu spēli. Tas atgādināja restorānu, kurā Gajs reiz bija nejauši iemaldījies, atpūzdamies Florencē. Viņš bija stāvējis kā sastindzis, godbijīgi noraudzīdamies uz ideālo, nobružāti eleganto iekārtojumu: gaiši zaļajām un krēmkrāsas sienām, skaistajām drapērijām. Gajs uzreiz bija zinājis, ka tad, ja viņam kādreiz piederēs restorāns, viņš padarīs to tikpat gleznainu kā šis. Viņš klusībā pasmējās par sevi. Florence. Florensa. Tā vien šķita, ka šie vārdi viņu vajā.

– Kur ir mans sasodītais grauzdiņš? – Skaļa, dārdoša balss caurdūra viņa iedomu balonu, kad kāds tālbraucējs ielūkojās virtuvē un uzbļāva Igoram, vienam no viesmīļiem.

Gaja kājas ar būkšķi atgriezās uz cietzemes.

– Tu pelnīsi šo vietu, – Kenijs noteica ar neparastu maigumu raupjajā balsī, kas bija piesmakusi no cigāru dūmiem. – Tu esi no tās uztaisījis konfekti, puis. Tāpēc vari to dabūt par labu cenu. Bet tikai tad, ja rīkosies ātri. Es negribu te ilgāk kavēties.

Gajs atvēra muti, taču nekas nenāca ārā. Viņš redzēja desiņas ar augstu gaļas saturu, kvalitatīvu jēra gaļu, kas nāca no zemnieku saimniecībām, tik svaigas olas, ka vistas vēl pat nebija pamanījušas to nozušanu. Viņš redzēja personālu tīros priekšautos, kas atbilda higiēnas prasībām. Viņš redzēja jaunus klientus, balvas, Mišelina zvaigznes un nekādu draudu no sanitāri epidemioloģiskās stacijas.

– Nu?

Gajam bija savi iekrājumi. Vai ar tiem pietiktu, lai samaksātu Kenijam, tas vēl bija jautājums, taču viņu pārņēma piepešs aizrautības vilnis. Kā lai viņš ļautu “Burgerovai” nonākt cita īpašnieka rokās? Pie kāda, kurš varētu izdarīt neiespējamo un nolaist standartus vēl zemāk. “Burgerova” bija viņa valstība, un viņš negrasījās no tās atteikties bez cīņas.

– Jā, – noteica Gajs, norīdams lielo adrenalīna kamolu.

– Ko jā, puis?

– Jā, es atpirkšu restorānu no tevis, Kenij. Ja vien piedāvājums būs labs.

– Tas būs labs. To es tev apsolu.

Gajs satraukumā drebēja, pieņemdams Kenija Mouldinga pastiepto roku un spēcīgi to paspiezdams. Viņš juta, kā sirdī kaut kas iekustas, vēstot par pārmaiņām. Parasti pārmaiņas viņu darīja nemierīgu, taču pirmo reizi nezin cik ilgā laikā Gajs Millers sajuta, kā viņā pamostas iekšējs spēks, un priecājās par to.