Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 13

Flosa metās uz lielveikalu un nopirka augstākās šķiras miltus, svaigu pastu, vārītu vistas gaļu un dažādus dārzeņus, ko pievienot baltvīna mērcei. Saldajam viņa izvēlējās neprātīgi dārgās avenes, krēmu un meringu, lai pagatavotu Eton Mess desertu ar piešprici: viņa pievienos kādu drusciņu perno no Džuljetas plašajiem alkoholisko dzērienu krājumiem. Lielākoties tos veidoja nekam nederīgas korporatīvas dāvanas, bet otra daļa tur atradās tāpēc, ka Džuljetai patika paskatīties uz savādas formas pudelēm ar krāsainu saturu, tāpēc viņa nespēja atturēties paķert ko jaunu lielveikalā vai atvaļinājuma laikā.

Kad visi iepirkumi bija salikti skapīšos, Flosa apskraidīja dzīvokli ar putekļu sūcēju un pēc tam iekāpa vannā, lai pagozētos smaržīgā ūdenī un izmazgātu matus. Apģērba izvēle atgādināja mīnu lauku. Plīvojošā kleita liecinātu, ka viņa ir pārāk centusies, bet vecie džinsi un sporta krekls par to, ka nav centusies pietiekami. Uzlaikojusi un atmetusi pusi no savas garderobes, viņa izšķīrās par zilu krekliņu un gaišziliem džinsiem un pieskaņotu zilu kaklarotu no sirsniņām. Tad viņa uzlika priekšautu un sāka gatavot maltīti.

Flosai likās, ka viņa ir izvēlējusies atbilstošu tērpu, – līdz brīdim, kad Džuljeta pārnāca mājās un uzreiz noteica: – O, tu izskaties labi. Taču vai zini, nebija nekādas vajadzības uzcirsties to abu dēļ.

– Ak, es neesmu uzcirtusies, – Flosa protestēja. – Es… ē… mazliet aplējos ar kafiju pirmīt, tāpēc pārvilku blūzīti. – Tie izklausījās pēc meliem un tādi arī bija, tāpēc Flosa iekšēji sarāvās, bet izskatījās, ka Džuljeta neko nemana. Viņa bija pārāk aizņemta, ostīdama pastas un mērces aromātus.

– Smaržo burvīgi, – viņa sacīja. – Tu esi laba pavāre, vai ne? Varu derēt, ka tu iespaidosi pat Gaju.

– Vai viņš ir gardēdis? – Flosa apvaicājās.

– Viņš ir šefpavārs, vai es tev neesmu teikusi? – uzsauca Džuljeta, dodamās uz savu guļamistabu pārvilkt darba kostīmu.

Sasodīts, domāja Flosa. Viņa zināja, ka Gajs strādā restorānā, taču nez kāpēc bija iedomājusies, ka viņš ir viesmīlis, kuram patīk gatavot, nevis profesionāls pavārs. Un nevis vienkārši profesionālis, bet piedevām arī šefpavārs! Kāda katastrofa! Ja Gajs šoreiz uzkavēsies viņas klātbūtnē ilgāk par trīsdesmit sekundēm un neaizbēgs, tad būs spiests nokritizēt viņas nemākulīgi gatavoto pastu – vai, vēl ļaunāk, izvemsies. Vai viņai vajadzētu pievienot kādas virces, lai padarītu aromātu pilnīgāku? Ak kungs, viņa nemaz nebija tik pieredzējusi pavāre. Kāpēc viņai vajadzēja vērt vaļā muti un pieteikties pagatavot vakariņas? Viņi būtu varējuši ēst to līdzņemamo kariju, kā bija ieteikusi Džuljeta.

Maizes krāsniņa nopīkstēja, signalizējot par to, ka gatavošanas cikls ir beidzies. Flosa ielūkojās iekšā, pa pusei gaidīdama neveiksmi, taču nekā – klaips bija kraukšķīgs un smaržoja debešķīgi. To atlika tikai apslacīt ar sāļu ūdeni, apbārstīt ar magoņu un sezama sēkliņām un uz piecpadsmit minūtēm ielikt karstā cepeškrāsnī. Kamēr Flosa to darīja, Džuljeta aiz savas guļamistabas durvīm nočivināja: – Lai ballīte sākas.

No sienas pulksteņa laukā izšāvās dzeguze, pavēstot, ka jau ir seši. Flosa jutās muļķīgi satraukta. Kad namrunis ieskanējās, lai pavēstītu par viesu ierašanos, viņa gandrīz nometa zemē pagatavoto maizi.

– Ielaid viņus iekšā, Flosa, labi? – uzsauca Džuljeta, kura bija aizgājusi uz tualeti. Flosa izlikās, ka nav to dzirdējusi. Viņa negribēja palikt viena ar Stīvu, kuru vēl nebija redzējusi, un Gaju, kuru bija redzējusi un izbiedējusi līdz nāvei. Namrunis iedūcās atkal, un Džuljeta iznāca no vannas istabas brīdī, kad Flosa jau devās pie tā.

– Es atvēršu, neraizējies, – noteica Džuljeta un nocēla klausuli. – Jā, nāciet iekšā, – viņa nepiespiesti draudzīgi noteica.

Ārpusē Stīvs padraudēja Gajam ar pirkstu. – Tagad atceries, izturies jauki un smaidi, un neliec viņai justies tā, it kā viņa tevi biedētu.

Gajs drebēja no gaidpilna satraukuma. Pat baisais Alberto Mazerati ringā viņu nebiedēja, bet iespēja vēlreiz satikties ar Flosu padarīja ceļgalus mīkstus. Durvis atsprāga vaļā, un Stīvs tās atvēra. Viņš nelika Gajam manīt, ka ir sasvīdis zem apkaklītes, domājot par satikšanos ar kārdinošo Džuljetu. Pat pēc visiem šiem gadiem viņas klātbūtnē Stīvs vēl aizvien pārvērtās ķīselī, lai arī bija pamanījies uzlikt bravūras masku, kuru viņa bija pārpratusi.

Ar savu pašapzinīgo gaitu Stīvs iebrāzās dzīvoklī pirmais. Viņš devās taisnā ceļā pie Džuljetas, smīnēdams gluži kā Elviss.

– Sveika, Džūlīt, – viņš sacīja. – Kā iet jaunībā?

– Sveiks, Stīv, – Džuljeta atbildēja bezkaislīgā tonī, izrādot, ka Stīva nekaunīgā ienākšana viņu neiespaido. – Nāc un iepazīsties ar Flosu. Flosa, tas ir Stīvs, Stīv, tā ir Flosa.

– Ak, sveika, Flosa, – noteica Stīvs, pastiepdams milzīgu ķetnu. – Esmu daudz par tevi dzirdējis.

– Vai tiešām? – Džuljeta klusi ievaicājās.

Pirmā kļūda. Gajs būtu varējis viņu nogalināt. Laimīgā kārtā Stīvs šodien bija attapīgs.

– Nu, patiesībā neesmu… ē… protams, bet vai tad tā nemēdz teikt, ko?

– Tu tā varētu teikt, – Džuljeta atcirta. Ak kungs, viņš bija īsts āksts. Izskatīgs, bet pilnīgs āksts. Tā viņš vienmēr bija uzvedies. Pat sākumskolā. Viņš bija tik ļoti egocentrisks, ka būtu varējis paspēlēties ar savām mandelēm no iekšpuses.

Gajs ienāca istabā, vairākus soļus atpalikdams no Stīva.

– Jūs jau esat tikušies, vai ne? – Džuljeta apjautājās. Gajs pamāja Flosai; visi vārdi bija sastinguši viņam rīklē, salipuši nervu kamolā, kas nekādi nebija aizdabūjams līdz balss saitēm. Līdz ar to viņš nespēja uzsaukt Flosai asprātīgo: “Sveika vēlreiz, Flosa, ar drēbēm mugurā es tevi nepazinu – ha!”, kuru bija izmēģinājis dzīvoklī. Viņš izspieda no sevis tikai niknu galvas mājienu. Un Hītklifa sejas izteiksmi.

Un Flosa, kura gaidīja, ka viņš papūlēsies vismaz uzsaukt “sveika” un pasmaidīt, konstatēja, ka ir pietiekami aizkaitināta, lai par atbildi tikai pamātu. Viņai nenāca ne prātā krist Gajam ap kaklu, lai tiktu atraidīta.

– O, es saožu ēdiena smaržu, – Stīvs pasmaidīja. – Lieliski, jo esmu izsalcis. Nu tad parādi, kur ir tā mitrā vieta, Džū. – Viņš to izteica tā, it kā mitrā vieta atrastos Džuljetas biksītēs, nevis uz sienas. Viņa neko citu arī nebija gaidījusi, lai arī nemūžam nebūtu iedomājusies, ka šo izturēšanos radīja Stīva satraukums par atrašanos viņas klātbūtnē.

– Atver pudeles, Flosa, labi? – palūdza Džuljeta, atstādama savu brāli un Flosu istabā vienus. Viņi viens otra sabiedrībā jutās tikpat brīvi kā kobra un mangusts. Flosa jutās pateicīga par iespēju kaut ko darīt, proti, atkorķēt Cabernet Sauvignon un Pinot Grigio. Nelaimīgā kārtā korķis, šķiet, bija piesūcināts ar betonu mēnesi pirms tā ievietošanas pudelē.

Gajs prātoja, vai viņam nevajadzētu iejaukties un palīdzēt. Viņu mazliet satrauca doma par to, ka tāda rīcība varētu šķist augstprātīgi šovinistiska, tomēr, no otras puses, šķita nedžentlmeniski to nepiedāvāt un turpināt vērot viņas pūliņus. Beigu beigās, redzēdams, ka Flosas seja kļūst violeta, viņš nosprieda, ka tomēr vajadzētu gan.

– Vai drīkstu to izdarīt?

– Jā, lūdzu, – Flosa atbildēja. Taču, pasniedzot korķu viļķi, tas nokrita, un viņi abi pieliecās, lai to paceltu. Tas beidzās ar saskriešanos ar pierēm un atbilstošu skaņas efektu. Tas daudz neatšķīrās no skaņas, kāda rodas, ja kokosriekstam uzsit ar āmuru. Flosa novaidējās: viņa bija sāpīgi sadauzījusi pieri. Viņa izslējās, saķērusi galvu, un jutās pārliecināta, ka tā asiņos, ieskatoties spogulī.

– Piedod. Vai tev nekas nekaiš? – Gajs apjautājās.

– Viss kārtībā, – Flosa atbildēja, dzirkstelēm šķīstot gar acīm. Viņa nespēja atbrīvoties no domas, ka tas ticis izdarīts tīšām. Varbūt tā bija dvīņu būšana un Gajam likās, ka Flosa ir nostājusies starp viņu un māsu, tāpēc viņš mēģināja to nogalināt.

Gajs bez pūlēm izvilka korķi un cerēja, ka neizskatās pārāk pašapmierināts. Paskaties, cik es esmu stiprs un cik tu esi vāja!

– Sarkano vai balto? – Gajs uzsauca.

– Balto! – atskanēja duets no virtuves.

– Flosa? – apjautājās Gajs, cenzdamies neskatīties uz pietūkumu, kas bija sācis veidoties viņai uz pieres.

– Ē, man sarkano, – viņa noteica, pieskardamās sāpošajai galvai. – Es tikai iešu un ē… – Viņa piespieda plaukstu pie pietūkuma vietas un metās uz vannas istabu novērtēt kaitējumu.

– Vai sadabūt ledu? – Gajs iejautājās, taču apklusa, redzēdams, ka Flosa nav viņu sadzirdējusi. “Ko nu?” viņš prātoja, piešķiebdams pudeli, netrāpīdams glāzē un izlaistīdams sarkanvīnu pa Džuljetas nevainojami balto galdautu.

Stīvs nāca ārā no virtuves, runādams kaut ko par apmetumu. Džuljeta viņam sekoja ar kūpošo ēdiena trauku.

– Jā, es to varu izdarīt… jauna kārta… apmetuma atlikums… noņemšana ar ķelli… – taču, ja viņš ar tādiem vārdiem cerēja atstāt iespaidu uz Džuljetu, tad bija uzdūries akmenim.

– Un cik tu no manis par to noplēsīsi? – Džuljeta apjautājās tādā tonī, kas neļāva viņam pieprasīt nekādu samaksu – it kā ar godu par tāda darba paveikšanu būtu gana jebkuram vīrietim.

– Ak, nu nezinu gan, – Stīvs prātoja. – Varbūt tu varētu mums pagatavot vēl vienu maltīti, kad būšu pabeidzis?

– Lai notiek, – noteica Džuljeta, – sarunāts. Kur ir Flosa? Un ko tu esi izdarījis ar manu galdautu, Gaj? Un kāpēc tev asiņo piere?

– Flosa, ē, nupat aizgāja uz vannas istabu, – Gajs noteica, pieskardamies galvai un ieraudzīdams asinis uz pirksta. – Mēs saskrējāmies ar pierēm.

– Kā jūs pamanījāties saskrieties ar pierēm? – apjautājās Stīvs, domādams par viņu abu auguma atšķirību. Ko gan viņa bija izdarījusi – nostājusies uz saliekamajām kāpnēm, lai viņam uzbruktu?

Gajs neatbildēja, jo Flosa iznāca no vannas istabas ar tādu kā ragu pierē.

– Velna milti! – Džuljeta iesaucās. – Ļauj, es tev sadabūšu ledu, ko uz tā uzlikt.

– Tas nekas, – Flosa atbildēja. – Man šķiet, ka lielāks vairs nekļūs.

– Varu derēt, ka tu to esi teikusi jau vairākas reizes! – Stīvs iesmējās. Džuljeta nikni uz viņu paskatījās un iegāja virtuvē, lai ietītu dvieļos divas sasaldētu zirnīšu pakas.

– Vai ēdīsim? – Gajs apjautājās, cenzdamies normalizēt situāciju, kad Džuljeta bija atgriezusies ar milzu kompresēm. Flosa piespieda tās pie pieres, juzdamās kā viltvārde, kamēr Džuljeta noņēmās ap viņu.

– Pasniedz man šķīvi, – noteica Stīvs, iemērkdams virumā karoti.

– O, tas pat neatbilst tavam parastajam ēdiena gatavošanas standartam, Džū, – Gajs ķircinājās.

– Patiesībā to gatavoja Flosa, – Džuljeta atbildēja.

– Sūdu būšana, – Stīvs klusi nomurmināja. It kā nepietiktu ar to, ka draugs bija uzsitis punu meitenei, kura viņam patika, nu viņš bija noniecinājis arī viņas pavārmākslu.

– Tas bija joks. Izskatās labi, – Gajs steidzās labot kļūdu, taču tas vairs nelikās pārliecinoši.

– Es nejutīšos aizvainota, ja jūs to neēdīsiet, – Flosa ledaini noteica, aizslēpusies aiz saldēto zirnīšu pakām.

Stīvs steigšus iejaucās, lai glābtu situāciju, cik nu viņa spēkos.

– Nu, pat ja tas būs neēdams, man noteikti garšos, jo esmu izsalcis un ēdīšu jebko. – Nu bija Gaja kārta iekšēji sarauties aiz žēluma pret Flosu. Viņiem abiem bija izdevies panākt, lai viņa zvanītu žēlsirdīgajiem samariešiem.

Tomēr pasta bija lieliska, un Gajs ar Stīvu nosprieda, ka vienīgais veids, kā labot situāciju, bija apēst pēc iespējas vairāk, lai izrādītu savu atzinību un nodarbinātu savus žokļus tikai ar košļāšanu un izdvestu pēc iespējas vairāk “mmm”.

– Iedomājieties, mēs grasāmies izmēģināt iepazīšanos internetā, – Džuljeta paziņoja.

– Kurš? – apjautājās Stīvs, aši cenzdamies apslēpt piepešo panikas uzplūdu balsī.

– Mēs. Flosa, Koko un es.

Flosa bija iebāzusi mutē maizes gabalu un nespēja neko pateikt. Viņa pamāja ar roku, palaizdama vaļā kompresi, lai norādītu, ka tā nav patiesība, taču Džuljeta jau bija iekarsusi.

– Es meklēju kādu Pīrsa Vinstenlija-Bleka dubultnieku, bet Flosa kādu gaišmatainu neliela auguma puisi uzvalkā.

– Es neiepazīstos internetā, – iesaucās Flosa, strauji košļādama maizi.

– Nu beidz, Flosa. Tur tevi gaida īstais. Tu jau gana ilgi esi atradusies uz rezervistu soliņa.

Džuljeta iesmējās, neapjauzdama, cik satriekta Flosa jūtas par to, ka Gajs varētu noturēt viņu par kaut kādu vīriešu mednieci internetā. Lai gan viņš droši vien arī tāpat domāja, ka viņai nekas cits neatliek. It īpaši tagad, kad Džuljeta bija paziņojusi, ka viņa gadiem ilgi bijusi viena. Flosa centās iebilst, taču tad aptvēra, ka tas izskatās vēl aizdomīgāk, apklusa un mēģināja nomākt savu aizkaitinājumu, ciešāk piespiežot zirnīšu pakas pie puna pierē.

Gajs centās izskatīties nevērīgs, taču viņam galvā jaucās visdažādākās domas. Aizdomīgi, viņš nosprieda. Tātad viņa meklēja vīrieti? Tādu vīrieti, kurš bija pilnīgs viņa pretmets fiziskā plāksnē. Vai viņš varēja Flosai to pārmest? Pēc tam, kad viņš teju bija pārsitis tai pieri, noniecinājis viņas ēdienu un viņvakar aizskrējis projām kā pēdējais āmurgalva? Gajs gribēja izskatīties asprātīgs un runīgs, un apburošs, taču nespēja izdomāt nekādu sakāmo līdz pat brīdim, kad tika atnests aveņu deserts.

– Tas ir lielisks, – viņš noteica. – Tā ir Pavlovas kūka, kas nomesta uz grīdas? – Viņš iesmējās, taču neviens nepievienojās viņa smiekliem. Acīmredzot tas nemaz neizklausījās tik asprātīgi, kā bija iecerēts, spriežot pēc Stīva sāpju pilnās sejas izteiksmes. Gajs atkal atgriezās pie agrākās klusēšanas, kas bija drošāka.

Viņi nepalika uz kafiju. Gajs nolēma mazināt kaitējumu un atstāt nozieguma vietu uzreiz pēc tam, kad bija izteicies par nomesto Pavlovas kūku.

– Kāpēc mēs aizejam tik agri? – Stīvs nošņācās, kad dzīvokļa durvis aiz viņiem bija aizcirtušās. – Man likās, ka tu gribi izveidot tiltus.

– Es izveidoju tiltu, – Gajs nopūtās. – Un tas atgādināja tiltu pār Kvajas upi.

– Vai tas bija tilts, kas tika uzspridzināts? – Stīvs minēja.

Gajs drūmi pamāja un devās lejā pa kāpnēm.