Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 4

Džuljetas telefons iezvanījās brīdī, kad viņa birojā vilka nost mēteli. Tas bija Koko, kurš savā parastajā ziņkārībā zvanīja viņai piecas minūtes pirms savas “Smaržu pils” atvēršanas vecpilsētas tirdzniecības centrā.

– Nu, kā pagāja pirmā nakts ar tavu jauno dzīvokļa biedreni? Vai pēc manas aiziešanas kaut kas notika?

– Kas, piemēram? – Džuljeta ķircinājās.

– Ir kādas baumas? – Kādas, piemēram?

– Ak, tu nu gan šorīt esi neciešama. Vai tāda tu tagad kļūsi, kad esi tikusi pie jaunas draudzenes?

Džuljeta iesmējās. – Tas nu ir īstais teiciens, ko dzirdēt no cilvēka, kurš mani pamet kā karstu ķieģeli katru reizi, kad vien pazib kaut mazākā intereses dzirkstele par kādu citu.

– Nekā nevar darīt, ja esmu apsēsts, – Koko nošņaukājās. – Vai viņa runā pieklājīgi? Ne tā kā tu, jo tu esi īsta tirgussieva. Ak, un ar ko viņa smaržojas?

– Sasodīts, kā lai es to zinu?

– Lai kas tas būtu, tas smaržo pēc zemenēm. Patīkami. – Viņš domās apņēmās apjautāties par to Flosai nākamajā tikšanās reizē.

– Man šķiet, ka Flosai patīk zemenes. Viņa ir pielikusi pie sienas nelielus to attēlus, un, atverot durvis, no telpas izplūst zemeņu smarža.

– Kāda svētlaime, – pasmaidīja Koko. Viņš zināja, ka cilvēks, kurš smaržo kā Flosa Čerideila, nevar nebūt jauks.

– Jādomā, ka tu neesi saņēmis nekādas ziņas no Dārena?

– Džuljeta uzmanīgi iejautājās.

– Nē, vēl aizvien nekā, – noteica Koko, un viņa smaids izgaisa, izdzirdot sava mīļākā vārdu. – Nu jau pagājušas trīs nedēļas, sešas dienas un četrpadsmit stundas. Es gan neskaitu. Man vēl aizvien šķiet, ka viņš piezvanīs. Mana intuīcija vēsta, ka viņš domā par mani.

– Nē, mīļum, nedomāju, ka tā ir, – Džuljeta atbildēja. Viņa nespēja melot Koko un iesvelt viņā maldīgas cerības. Kāda tam būtu jēga? Kad vīrietis pēc pastiprināta uzmanības izrādīšanas perioda piepeši pazuda un neatbildēja uz zvaniem un īsziņām, viņš negrasījās piepeši atkal uzrasties ar kādu ticamu izskaidrojumu. Ja vien viņš nebija miris – bet arī šajā gadījumā viņš neuzrastos.

– Labi, – noteica Koko, cenzdamies nepadoties emociju uzplūdam. – Mainām tematu. Ko tu pagaidām esi uzzinājusi par Flosu?

– Neko daudz, – sacīja Džuljeta. – Viņa ir viena, kā jau tu varēji noprast pēc tās nomestās grāmatas, strādā mājās, izdomājot jokus un dzejoļus apsveikuma kartītēm, brauc ar Renault – tikai garlaicīgas lietas.

– Un tas ir viss?

– Baidos, ka pagaidām jā, mazais. Nešaubos, ka ar laiku mēs uzzināsim vairāk, – sacīja Džuljeta. – Man viņa patīk. Mēs no rīta kopā padzērām kafiju. Viņa ceļas visai agri, lai sāktu strādāt.

– Žēl gan, ka viņa nav Gaja tips, – noteica Koko, kurš nekad nelaida garām iespēju piestrādāt par savedēju.

– Es nodomāju tieši to pašu, – Džuljeta nopūtās.

Jā, žēl, ka Flosa bija tik miniatūra un ruda, un trausla kā olas čaumala. Ja viņa būtu gara auguma un iznesīga, un gaišiem matiem, Džuljeta jau piecas minūtes pēc Flosas ievākšanās būtu sagrābusi brāli un aizvedusi viņu uz dzīvokli iepazīties ar Flosu.

– Jūs būtu varējuši iet uz dubultrandiņu, – Koko jautri noteica. – Flosa ar Gaju un tu ar Pīrsu.

– Ak, neuzkurini mani. Viņš te būs kuru katru mirkli un elpos vienu gaisu ar mani. – Džuljeta vai izkusa, domājot par to, ka kāda daļa no viņas priekšnieka nonāks viņā – pat ja tas bija tikai no plaušām izelpotais gaiss.

– Es tikai domāju, – sacīja Koko. – Vai tu nevarētu ar kaut ko nodarboties laikā starp šo brīdi un to dienu, kad kļūsi par Vinstenlijas-Blekas kundzi?

Ak, tas nu gan izklausījās labi, domāja Džuljeta. Viņa ar lūpām izveidoja vārdus “Džuljeta Vinstenlija-Bleka” un iedomājās, ka tie liek viņai izklausīties pēc tiesneses. – Ar ko, piemēram?

– Ar iepazīšanos internetā.

– Ar iepazīšanos internetā? – Džuljeta atkārtoja. – Kas tad tam par iemeslu?

– Man ir garlaicīgi, – sacīja Koko. – Satiekos ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem vienos un tajos pašos klubos – es alkstu pēc svaigas gaļas.

– Tad aizej pie miesnieka Barija Lambstrītā.

– Ha, ha. Mana vietniece Marlēna iepazinās ar savu līgavaini internetā. Un viņas māsīca satiekas ar arhitektu, ar kuru iepazinusies tajā pašā portālā. Tātad uz to neparakstās tikai neveiksminieki vien. Nu beidz, tas būs jautri. Un man ir vajadzīgs kaut kas, lai pārstātu domāt par Dārenu.

Šajā brīdī Džuljeta sadzirdēja Pīrsa Vinstenlija-Bleka samtaino balsi padodam labrītu administratorei.

– Labi, vari ar mani rēķināties, – Džuljeta sāka steigties. – Uz redzi. Viņš ir klāt, – un viņai tikko pietika laika pabeigt sarunu, izbraukt ar pirkstiem cauri saviem garajiem, melnajiem matiem un izriest krūtis.

Amanda un Dafne, kuras strādāja šajā pašā kabinetā, arī aši sabužināja matus un iztaisnoja muguru. Vai viņš ienāks iekšā un izvēlēsies vienu, lai lūgtu viņai uzkāpt augšā līdz kabinetam un “kaut ko nonest”? Visas klusībā uz to cerēja.

Pīrss Vinstenlijs-Bleks. Prestiža dubultuzvārda īpašnieks un nu jau četrus gadus partneris firmā “Baterss, Bleks un Lofthauss”, kurā Džuljeta bija strādājusi kopš koledžas beigšanas un bija kļuvusi par visapsviedīgāko jurista palīdzi visā firmas vēsturē. Tas gan daudz nenoderēja “puisim no Ipanemas”, kā viņas dvīņubrālis Gajs dēvēja Pīrsu. Tāpat kā dziesmā, Pīrss Vinstenlijs-Bleks bija gara auguma un iededzis un izskatījās burvīgs ar savu baltzobaino smaidu, kas Saimona Kovela smaidam salīdzinājumā lika izskatīties pelēkam. Pīrss brauca ar sacīkšu mašīnām, valkāja elegantus uzvalkus, kas izcēla viņa platos plecus un slaiko, sporta klubā uztrenēto vidukli, pēc pasūtījuma darinātas kurpes un lietoja dārgu itāļu pēcskūšanās līdzekli, kuru Koko atbalstītu ar abām rokām. Par spīti tam, ka no četrdesmitās dzimšanas dienas Pīrsu šķīra tikai daži mēneši, viņš vēl ne reizes nebija precējies – lai arī Džuljetai bija aizdomas, ka viņam ir maza, melna grāmatiņa, kas pierakstīta pilna ar tādu sieviešu vārdiem, kuras to vien gaida, lai viņš piezvanītu un izteiktu bildinājumu. Pīrss līda vai no ādas laukā, lai pierādītu savu lieliskumu un noskatītos, kā pār sieviešu mugurām noskrien erotiskas trīsas, kas atgādināja miljoniem šampanieša burbuļu. Pašlaik viņš to izmantoja uz pilnu klapi, jo pēc desmit gadiem, Džuljeta sprieda, viņam varētu būt tādi vaigi kā basetam un pliks pauris Marsa lielumā.

Par spīti tam, ka visas trīs sievietes bija izslējušās gaidās ar aizturētu elpu, paejot garām atvērtajām durvīm, viņa skatiens nepakavējās ne pie vienas no tām. Acīmredzot vajadzēja gaidīt ilgi, līdz Džuljeta visā savā godībā varēs ietrausties viņu abu kopīgajā gultā ar baldahīnu.

Dafne izelpoja. – Ak, ja es būtu tikai divdesmit gadus jaunāka…

– Tu tik un tā būtu piecpadsmit gadus par vecu, lai atbilstu viņa gaumei, – iesmējās Džuljeta. – Pat Amanda ir par vecu, un viņai ir tikai divdesmit pieci gadi.

– Nestāstiet man, – Amanda nosprauslojās. – Turklāt viņam patīk blondīnes ar kājām līdz pat griestiem un pupiem, kas atgādina futbolbumbas. – Ar savu metru piecdesmit mazo augumu, īsiem, melniem matiem un AA izmēra krūtīm Amanda apzinājās, ka Pīrss Vinstenlijs-Bleks drīzāk palūkosies uz gaišmataino Dafni nekā uz viņu.

– Ja es sarullēšu pupus no ceļgaliem, tad varbūt viņš uz mani paskatīsies, – Dafne ieķiķinājās.

– Dafne, nekļūsti rupja. Un man šķiet, ka ir tava kārta ieslēgt tējkannu, – tēloti pavēlnieciskā balsī ieteicās Džuljeta.

– Jā, meičas, – pieceldamās noteica Dafne. – Tējas tase seksa vietā. Praktiski mans dzīves stāsts.

– Un diemžēl arī manējais, – noteica Džuljeta, prātodama, kāda burvju atslēdziņa vajadzīga, lai Pīrss VinstenlijsBleks viņu uzlūkotu ar vīrieša acīm. Atslēdziņai vajadzēja būt – ar vīriešiem tāda vienmēr atradās.