Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 6

Gajs Millers nebija vienkārši noguris, viņš bija pārstrādājies. Viņš nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad būtu dabūjis brīvdienu “Burgerovas” restorāna virtuvē. Gajs zināja, ka īpašnieks Kenijs Mouldings viņu izmanto. Lielāko daļu atbildības par restorānu viņš bija uzvēlis uz Gaja pleciem, attaisnojoties ar to, ka pats ir augstākā līmeņa koordinators, taču Gajs bija pārstājis ticēt Kenija glaimiem jau pirms vairākiem gadiem. Gajs zināja, ka viņš vada restorānu tāpēc, ka Kenijs negrib ar to nodarboties, – un, lai arī Kenijs viņam labi maksāja, tas nebija pietiekami, lai atlīdzinātu par visu rūpju nastu. Ja Kenijs zaudētu Gaju, viņš būtu pamatīgā dimbā. Turklāt bija trīs jomas, kuru kontroles grožus Kenijs atteicās nodot Gajam: jaunu darbinieku pieņemšana darbā, neprasmīgo, lēti nolīgto darbinieku atlaišana un produktu iepirkšana no kaktu tirgotājiem, kuri sanāca pie sētas durvīm ar kapucēm galvā un nodurtām acīm. Kenijam patika izdevīgi darījumi: tā viņš apgalvoja, lai attaisnotu savu milzīgo skopulību. Patiesībā salīdzinājumā ar Keniju Mouldingu pat Dikensa Skrūdžs atgādināja slepenu miljonāru.

Pēdējā laikā Gajs bija tā nomocījies, ka Kenijs jutās spiests piešķirt viņam dažas sen iekrājušās brīvdienas. Jebkurā gadījumā Gajam vajadzēja pamatīgi uzlādēt baterijas, pirms pildīt solījumu un nākamajā dienā palīdzēt savam labākajam draugam Stīvam. Pēc profesijas Stīvs bija pašnodarbināts apmetējs, taču Gajs viņam nebija vajadzīgs šajā kvalitātē. Stīva patiesā kaislība bija cīkstēšanās, un viņš bija amatieru cīkstonis, kurš sapņoja par sadarbību ar lielajām pasaules zvaigznēm Amerikā, kur cīkstēšanās vēl aizvien bija populāra nodarbe. Kad Stīvs uzstājās ringā, viņš iztēlojās, ka kaut kur ēnā atrodas miljardieris un populārākais aģents Vils Milbērns, meklējot talantus, tāpēc Stīvs katru reizi rādīja, ko spēj.

Gajs palūkojās apkārt uz virtuves personālu, kas izlikās tīrām darba virsmas. Viņam bija bail padomāt, kas notiks pāris nākamo dienu laikā, kad viņa te nebūs. Gajam bija apnicis pastāvīgi aizrādīt par darbinieku higiēnas iemaņām vai to trūkumu. Vienīgā, kuru viņam nekad nenācās rāt, bija Džina. Viņa bija gara auguma, ar garām kājām, skaista un blonda, un trīs gadus jaunāka par viņu; patiesībā uz papīra Džinai piemita viss, lai viņa varētu būt ideāla draudzene Gajam. Viņš zināja, ka Džina to uzlūkoja ar savām lielajām, zilajām acīm, kad domāja, ka var droši to darīt, jo dažas reizes bija viņu pieķēris tā skatāmies. Un, lai arī viņš uzskatīja Džinu par jauku meiteni, Gajs negrasījās uzlūkot viņu ar citām kā vien darba devēja acīm. Gajs nebija godkārīgs, taču bija vairāk nekā acīmredzams, ka Džina ir viņā ieķērusies līdz ausīm, un viņš bieži nožēloja, ka nejūt neko par atbildi. Kāpēc gan cilvēki nevarēja gluži vienkārši ieslēgt simpātijas? Tas padarītu dzīvi daudz vieglāku.

– Varto, kāpēc tu tīri darba virsmu ar to pašu lupatu, kuru izmantoji jēlās gaļas griešanas dēlim? – Gajs gribēja kliegt, taču bija pārāk noguris, lai izdarītu to pietiekami skaļi. Kā te neviens vēl nebija nomiris no salmonellas, bija īsta mīkla. Varto bija vecākais Kenija lētā darbaspēka komandas loceklis un neprasmīgāks par viņiem visiem, kopā ņemtiem. Vēl pirms pusstundas viņš bija parakstījies un saņēmis jēra gaļas sūtījumu, ko pa sētas puses durvīm bija piegādājis kāds vīrs kaujinieka galvas apsējā. Gaļa nelabi oda. Gajs bija kļuvis tik nikns, cik vien viņa izsīkušie enerģijas krājumi pieļāva, un izmeta smirdīgo gaļu atkritumu urnā. Tad viņš bija aplējis to ar Kenija iepirkto lēto mazgāšanas līdzekli, lai Kenijs pēc Gaja aiziešanas neliktu Varto vilkt gaļu atkal ārā. Un tomēr Gajs raizējās par to, ka Varto varētu to izdarīt – gaļu nomazgāt un iekļaut rītdienas ēdienkartē.

Pateicoties lēto gaļas burgeru un hotdogu kiosku biznesam, Kenijs Mouldings gadu gaitā bija nopelnījis daudz naudas. Acīmredzot pietiekami, lai tiktu pie vasaras mājas Dorsetā un nelielas laivas, bet nepietiekami, lai to iztērētu par pieklājīgām virtuves iekārtām vai briesmīgi bezgaumīgo restorāna mēbeļu nomaiņu. “Panākt, lai darbojas, un pielabot” – tāds bija Kenija sauklis, kaut gan, ja viņš to būtu kaut vai tikai ieminējies par ko tādu savai kundzītei, tad būtu kļuvis par šķirteni, netiekot līdz teikuma beigām. “Burgerovas” restorāns atradās fantastiskā vietā, teju vai laukos, klusajā Lejashūdlijas ciematiņā, taču pietiekami tuvu pilsētai, lai taksometrs neizmaksātu veselu bagātību. Restorāna ēdienkarte bija pārsteidzoši populāra, taču tikai tāpēc, ka Gajs strādāja augām dienām un nopūlējās vaiga sviedros, lai no nekā izveidotu kaut ko. Gajs varēja darīt brīnumus ar draņķīgu gaļu un bieži vien prātoja, ko gan spētu panākt, ja viņam būtu labs virtuves aprīkojums, labas kvalitātes sastāvdaļas un kaut cik spējīgi darbinieki.

Sensenos laikos “Burgerovā” bija strādājuši daudzmaz zinoši darbinieki, taču Kenija aizvien pieaugošā neiecietība bija viņus visus izdzenājusi, un Kenijs, kurš par restorānu interesējās aizvien mazāk un mazāk, nepūlējās tos aizstāt ar līdzvērtīgiem. Viņš nolīga darbiniekus, kuri nespēja atšķirt vienu lāpstiņu no otras un uzskatīja par cilvēktiesību pārkāpumu, ja viņiem netika piešķirta pīppauze ik pēc desmit minūtēm. Turklāt vēl apkopēja Glenisa bija sasirgusi ar cistītu, tāpēc viņiem visiem nācās pārņemt arī tīrīšanas pienākumus, jo Kenijs nebija parūpējies par aizstājēju.

Gajs novēlēja visiem labu nakti un atstāja personālu tīrām un kārtojam restorānu, zinādams, ka, tiklīdz viņš būs ārā pa durvīm, viņi noliks savus darbarīkus un aizkūpinās cigaretes. Visi, izņemot apzinīgo Džinu. Taču šoreiz, tiklīdz bija iesēdies automašīnā, Gajs pārstāja raizēties par restorānu. Viņa domas bija aizņemtas ar ko citu.

Laiks bija neparasti vēss augusta vakaram; varbūt gaļas piegādātājs bija uzlicis mici ar izgrieztajiem acu caurumiem siltuma, nevis maskēšanās nolūkā. Gajs ienīda šo gadalaiku, kad vasara atdeva savu vietu brūnam, drūmam rudenim, – brīdi, kad viss vīta, un viņu atkal pārpludināja atmiņas par skumjiem dzīves notikumiem. Patiesībā šajā laikā viņam labāk patika stulbi pārstrādāties. Ja dienas tika aizpildītas ar smagu darbu, tas viņam neļāva kavēties pagātnē. Tad nevēlamas domas ieplivinājās smadzenēs gluži kā vēja nestas sakaltušas lapas, taču nekavējās tur ilgi. Viņš nožēloja, ka nevar attīrīt galvu no visa.

Gajs bija tā pārguris, ka neievēroja pārdošanas zīmi, kas bija novietota pie vecas kotedžas vārtiņiem uz Moltstonas ceļa, lai gan, patiesību sakot, vējš to pa pusei bija iepūtis pāraugušajos skuju kokos. Ja viņš to būtu ieraudzījis, tad varbūt tas ļautu padomāt par kaut ko daudz patīkamāku, jo Gajs Millers bija gaidījis Halovas kotedžas pārdošanu jau kopš bērnības. Un, kad viņš nolēma izmest līkumu un iegriezties pie māsas iedzert kafiju, tad bija aizmirsis arī to, ka māsai ir jauna dzīvokļa biedrene, un, kā parasti, atslēdza durvis pats ar savu atslēgu.

Flosa nupat bija iznākusi no vannas istabas, kad ieraudzīja dzīvokļa durvis atsprāgstam vaļā. Viņa gaidīja, ka ieraudzīs Džuljetu, kura atgriezās no darba pasākuma, uz kuru bija devusies. Viņas vietā dzīvoklī ienāca vīrietis, milzīga auguma vīrietis ar melniem, viļņainiem matiem un tādām pašām pelēkām acīm kā Džuljetai un viņas tēvam, un tādām pašām pilnīgām lūpām kā Grainai Millerei. Viņas pirmā doma bija: oho, tas ir Džuljetas brālis. Otrā doma bija: ak tu tētīt, es neesmu uzkrāsojusies, esmu aptinusi slapjus matus ar dvieli un uzvilkusi savu plankumaino dalmācieša stila rītakleitu. It kā ar to vien nepietiktu, viņai acīs bija iekļuvis šampūns, un viņa tās bija tik stipri saberzējusi, ka tagad acis noteikti bija pietūkušas un apsārtušas.

Ieraugot Flosu, Gajs iedomājās tikai par vienu. Leisija Robinsone. Viņš noelsās par sākotnējo līdzību, kas saistīja miniatūro sievieti viņa priekšā ar paša jaunības mīlestību, un tas vīrieti galīgi izsita no sliedēm.

– Piedošanu, – viņš noteica. – Aizmirsu, ka tu te būsi. Flosa, vai ne?

– Ē, jā, – sacīja Flosa, savilkdama rītakleitu ciešāk sev apkārt. – Tu laikam būsi…

Taču Gajs jau bija atkāpies pie durvīm ar tādu ātrumu kā ar amfetamīniem sabarots sacīkšu kurts. Un, steigdamies prom no dzīvokļa, viņš atpakaļgaitā aizķērās aiz kājsoliņa, uzkrita virsū žurnālu galdiņam un nogāza visus uz tā esošos priekšmetus uz paklāja. Tad, gluži kā televīzijas komēdijas filmas varonis, viņš izslējās tik strauji, ka atsita galvu pret lampas abažūru.

– Man jāiet, vēlreiz piedošanu, – viņš noteica, ar to pašu likdams Flosai manīt, ka viņa izskatās gluži kā Linda Blēra no filmas “Garu izdzinējs”, un aizcirzdams durvis.

Flosa palika stāvam ar vaļēju muti. Ak kungs, vai es tiešām esmu tik briesmīga? Piepešais aizvainojums pārvērtās dusmu lēkmē. Cik sasodīta nekaunība! Viņai bija vienalga, cik skaists Džuljetas brālis izskatās ārēji, jo savā būtībā viņš nebija nekāds džentlmenis. Un vai viņa jau nebija sapratusi, ka katru reizi, iznākot no sava apvalka gaisā vēsmojošu mīlas solījumu iespaidā, vienīgais, kas viņu gaidīja, bija dūre, kas tā vien tīkoja trāpīt sejā un iedzīt viņu vēl dziļāk apvalkā?

Romantiskām domām par Gaju Milleru turpmāk ieeja tika liegta.