Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 11

Gajs bija ticis līdz otrajam alus kausam “Lampā”. Viņa ķermenis gan sēdēja pretī Stīvam, taču domas atradās kur citur.

– Tu šovakar esi īsts asprātis, kaut arī tev ir brīvdiena, – sacīja Stīvs, izdzerdams savu alu un pieskandinādams kausu pie drauga kausa. – Vēl vienu?

– Jā, aiziet, – Gajs nopūtās. Labāk bija palikt šeit kopā ar Stīvu, nekā doties atpakaļ uz tukšo dzīvokli līdzās ģimenes mājai Moltstonā. Viņš nekad nebija uzskatījis savu dzīvokli par ko vairāk kā migu, vietu, kur pārlaist nakti, lai arī bija to darījis neskaitāmus gadus. Pagaidām laulība un ģimene viņam nebija ne prātā. Tas, kas pirms desmit gadiem notika ar Leisiju, bija licis viņam bēgt no dzīves. Viņš vairs nevēlējās satuvināties ar kādu sievieti un pakļaut sevi iespējamiem pārdzīvojumiem un mulsumam, un vainas apziņai.

Un tad viņš bija ieraudzījis Flosu Čerideilu.

Nez kādā veidā šī muļķīgā rītakleita apvienojumā ar viņas lielajām, miklajām acīm un zemeņu smaržu visapkārt bija izraisījusi gluži dzīvniecisku sprādzienu krūtīs, iekustinot ikvienu neironu un asinsvadu viņa organismā. Gajs tika iemests tik dziļā bedrē, ka viņš šaubījās, vai jebkad spēs no tās izrāpties.

Viņš bija izspēlējis šo ainu savā prātā tik daudzas reizes, ka tad, ja tā būtu videokasete, tad aiz pārmērīgas lietošanas būtu satrūkusi. Atceroties, kā bija uzkritis virsū žurnālu galdiņam un izkaisījis visu pa grīdu, viņa sirds trīsēja gluži kā tauriņu bars. Viņš pat nebija aizkavējies, lai palīdzētu to visu savākt.

Kad Stīvs atgriezās ar diviem alus kausiem, Gajs iznira no atmiņām.

– Tev vajadzēja viņu kaut kur aizvest, – viņš noteica.

– Kuru? – Gajs nevainīgi apvaicājās.

– Tu zini, par ko es runāju, āpsi, – Stīvs noklakšķināja mēli. Patiesībā viņš jutās neizsakāmi priecīgs par to, ka Gajam kāda ir iepatikusies. Viņš allaž centās savest draugu kopā ar Džinu, kura Gaja klātbūtnē kusa kā saldējums. Taču, pazīdams viņu veselu mūžību, Stīvs labi zināja, ka Gajs ir tiešs cilvēks. Viņš nekad nesaietu kopā ar meiteni, kas viņam nepatīk. Nekad nebija to darījis – pat ne tad, kad viņu hormoni trakoja pusaudžu vecumā. Sekss un mīlestība viņa prātā bija nesaraujami saistīti. Taču šī bija iepriecinoša ziņa. Gajs bija redzējis to sievieti tikai vienreiz un jau bija uzķēries uz āķa. Mīlestība bija savāda parādība, to nu nācās atzīt. No otras puses, varbūt tieši tāpēc viņš pats mīlēja divas gluži atšķirīgas sievietes, no kurām neviena nepapūlējās viņam izrādīt kaut mazāko pretimnākšanu.

– Es zinu, ko tu domā, – Gajs turpināja. – Man viņa patīk, tāpēc ka mana pirmā doma bija, ka viņa izskatās līdzīga Leisijai Robinsonei. Nu, tā nav, jo viņa nav līdzīga.

– Patiesībā es nedomāju neko tamlīdzīgu, – Stīvs aizstāvējās. – Tomēr es domāju, ka tev vairs nevajadzētu prātot par Leisiju Robinsoni. Viņa jau tā ir pietiekami sapūderējusi tev smadzenes.

– Viņa ir tikpat sīka kā Leisija, taču ar to arī visa līdzība izbeidzas.

– Tas ir labi. Tāpēc ka ar vienu Leisiju Robinsoni vienam mūžam pietiek.

– Nevajag, – Gajs klusi noteica. – Viņa bija nelaimīga dvēsele.

– Es zinu, kāda viņa bija. – Stīvs zināja, ka Gajs nekad nerunā par Leisiju Robinsoni, tāpēc ka tā arī nebija atbrīvojies no vainas apziņas par to, ka nebija spējis viņu paglābt no sevis pašas. Gaja acīs Leisija Robinsone bija trausla sieviete, kuras sirds tikusi salauzta pārāk daudz reižu un kura nav spējusi sadzīvot ar sāpēm. Stīva acīs Leisija Robinsone bija tas pats, kas terorists pašnāvnieks. Viņai bija vienalga, cik cilvēku paņems līdzi, nospiežot iznīcināšanas pogu.

– Es tā izgāzos Flosas priekšā. – Gajs saķēra galvu rokās. – Tev ir jāatgriežas dzīvoklī un jāuzvedas normāli, nevis jākrīt virsū mēbelēm un jābēg prom, – Stīvs ierosināja. – Tu sabojāji pirmo iespaidu, tāpēc vajag atstāt ļoti labu otro.

– Jā, to es saprotu, – sacīja Gajs. – Nezinu, kas ar mani notika. Viņa nav mans parastais tips. Taču tas bija tā… – Viņš pašūpoja galvu, jo tas izklausījās muļķīgi.

– Zibens spēriens? – Stīvs ieteicās. Viņš zināja visu par zibens spērieniem. Sākumskolā viņu bija ķēris viens visai liels.

Vēl aizvien bija jūtamas atskaņas.

– Jā, – Gajs pamāja. – Agrāk neko tādu neesmu jutis. Man likās, ka tad, kad cilvēki runā par mīlestību no pirmā acu uzmetiena, viņi melš blēņas. Taču man bija tieši tāda sajūta – mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Vismaz no manas puses. Neesmu pārliecināts, ka ar Flosu notika tas pats.

Stīva prāta zobratiņi sāka darboties.

– Tava Džuljeta gribēja aizvākt mitro plankumu uz virtuves sienas. Es iešu kopā ar tevi uz dzīvokli. Mēs ieradīsimies, lai to salabotu. Tas ir labs iegansts, lai tur iegrieztos. Gajam likās, ka tas izklausās mazliet sadomāti, taču Stīvs jau bija aizrāvies. – Jā, mēs tā arī darīsim. Ja pateiksim, ka iegriezīsimies rīt ap vakariņu laiku, varbūt viņas lūgs, lai paliekam uz maltīti, un tad tev radīsies laba izdevība izrādīt visu savu šarmu un asprātību. Un muskuļus. Vai gan Flosa spēs tam pretoties?

– Tu nedrīksti teikt Džuljetai, kāpēc mēs patiesībā turp ejam, – Gajs brīdināja.

– Skaidrs, ka es neteikšu. – Stīvs pasmaidīja, juzdamies apmierināts ar savu plānu. Un viņš ļoti labi prata glabāt noslēpumus. Stīvs nekad nebija atklājis Gajam, ka jau kopš sākumskolas viņa lielākā aizraušanās bijusi Džuljeta Millere.