Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 3

Ar kandidāti, kura ieradās pulksten vienos, viss notika bez aizķeršanās. Džuljeta un Koko par to bija vienisprātis, un abi lepojās ar savu bārdasnaža asmens asuma intuīciju. Atšķirībā no kandidātes pulksten divpadsmitos, kura iepeldēja dzīvoklī, nesot sev līdzi sviedru smaku, šī kandidāte bija smaržīga – un viņai bija smieklu krunciņas, atšķirībā no tās, kura nāca pusdivpadsmitos un bija tā sapumpēta ar botulīna toksīnu, ka izskatījās pēc tādas, kas izbēgusi no Tiso kundzes vaska figūru muzeja. Un viņai bija krietni pāri trīsdesmit, atšķirībā no tām, kuras ieradās bez piecpadsmit vienpadsmitos un piecas pāri deviņiem un bija par daudz jaunas un aušīgas. Ikviena, kura nespēja atcerēties “Karatē bērnus”, uzreiz tika svītrota no saraksta. Šī kandidāte bija arī jauki apaļīga un ar lielām krūtīm, atšķirībā no bālās un kārnās kandidātes pulksten pusvienos, kura izskatījās pēc heroīna lietotājas. Jā, tas, ka pulksten vienos atnākusī izskatījās pēc tādas, kas labprāt notiesātu siera kūku pusnaktī, bija vislabākā rekomendācija. Cilvēki, kuri izbaudīja savu ēdienu, bija dzīvespriecīgāki par tiem, kuri ēda tikai tāpēc, lai dotu ķermenim kādu enerģiju, – tāds bija Džuljetas uzskats. Kad piemērotas dzīvokļa biedrenes meklējumi beidzot tuvojās noslēgumam, viņa atviegloti nopūtās, jo, pašai kļūstot vecākai un izvēlīgākai, centieni atrast kādu, ar ko dalīt jumtu virs galvas un rēķinus par to, sagādāja vislielākās galvassāpes, kādas vien varēja iztēloties.

Tad Džuljeta piedāvāja viņai savu šokolādes konfekti.

– Es tādas neēdu, – sacīja kandidāte, savilkdama seju gluži kā Misters Bīns. – Tās satur dzīvnieku taukus. Un es esmu vegāne.

Viņas mutē šis vārds izklausījās tā, it kā viņa būtu no citas planētas, un, pēc Džuljetas domām, tālu no tā nebija. Vegāni, vulkānieši no “Zvaigžņu ceļa” – nav nekādas atšķirības, ja neskaita smailas ausis. Vistīrākie citplanētieši. Džuljeta un Koko pārmija viszinīgus skatienus. Ak kungs, jau atkal kārtējā aiziet pēc piena, viņi pavēstīja viens otram skatienu valodā. Koko zināja, ka Džuljeta drīzāk izvēlētos sev par dzīvokļa biedru Haroldu Šipmenu nekā vegāni. Viņa negribēs, lai kāds blenztu uz viņu ar baltu aci, it kā viņa būtu masu slepkava tikai tāpēc, ka ēd šķiņķa sviestmaizi ar kārtīgu sviestu vai staigā apkārt aitas vilnas čībās.

Tagad, kad viņa atradās atzītu gaļēdāju un piena dzērēju sabiedrībā, kandidātes uzvedība strauji mainījās un nebija nekādas jēgas turpināt sarunu. Viņa veltīja Džuljetai un Koko atvadu smaidu, kas bija tikpat silts kā Sibīrijas ziema, un aizklumzāja savās plastikāta kurpēs.

– Kā gan cilvēks var tikt pie tādas pēcpuses, ja pārtiek tikai no selerijām? – Džuljeta brīnījās, kad durvis bija cieši aizvērušās.

– Pārspēj manējo, – sacīja viņas draugs Koko, sakārtojot savas tumši brūnās Jaunās romantikas stila cirtas un savilkdams pilnīgās lūpas ākstīgā pārsteigumā. Viņš pats bija garš un tievs kā skals, taču Džuljeta viņam to piedeva, jo viņš allaž bija ēdis kā izbadējies zirgs. Viņam vienkārši piemita apskaužama vielmaiņa. – Bez šaubām, ja tu ņemtu mani par dzīvokļa biedru, tad tev nevajadzētu iziet cauri tam visam.

– Koko, – Džuljeta apņēmīgi noteica, – ja mēs ar tevi nedzīvojam kopā, tad varam būt draugi. Ja mēs ar tevi dzīvotu kopā, tad es tev sadotu pa galvu vai tu man izskrāpētu acis. Es nespētu dzīvot kopā ar tevi. Nemūžam. Un tu NESPĒTU dzīvot kopā ar mani. – Viņa uzsvēra šo vārdu, kā vienmēr, kad viņi nonāca līdz šim argumentam, un pēdējā laikā tas bija noticis bieži. – Atceries Maljorku?

Divas nedēļas Spānijā kopā ar Koko un viņu kopīgo draudzeni Hetiju bija izrādījušās jautras, taču Džuljeta zināja, ka viņa nemūžam nespētu dzīvot vienā dzīvoklī ar vīrieti, kurš ir tik ļoti apsēsts ar tīrību. Un, tā kā Hetija pēc tam aizbēga ar Džuljetas vīru Rodžeru, viņa arī neatradās potenciālo dzīvokļa biedru sarakstā. Lai jau tiem abiem veicas. Jo zem Džuljetas bijušā vīra šarmantās un spožās ārienes slēpās tumša dvēsele pamatīgā “nožēlojama nelieša” marinādē.

Un tāpēc, sešus gadus nodzīvojusi ar vīrieti, kura smaids desmit gadu vecumā bija nonācis operācijas traukā kopā ar viņa mandelēm, Džuljeta nemūžam vairs nebija gatava vieglprātīgi izturēties pret dzīvokļa biedra vai partnera izvēli. Bezierunu kritēriji bija: smaidīšanas spēja, ķermeņa formas un drošais balsts – intuīcija. Džuljetai nenāca ne prātā dzīvot vienā dzīvoklī ar kādu, kurš klakšķinātu mēli, ja viņa iebāztu sev mutē ko tādu, kas nebija piecreiz dienā lietojamais dārzeņu un augļu kokteilis.

Bija atlikušas vēl tikai divas iespējamās pretendentes. Pirms pulksten divos pieteiktās kandidātes ierašanās Džuljeta un Koko īsināja laiku ar trīstūkstoš kaloriju vērtām šokolādēm.

Andrea ieradās precīzi pulksten divos. Punktualitāte bija iespaidīga, taču diemžēl nekas cits ievērojams viņai nepiemita. Andrea izskatījās tā, it kā būtu atceļojusi ar laika mašīnu no tūkstoš deviņi simti sešdesmit otrā gada – lokana, ar stūrainiem vaibstiem, ģērbusies plīvojošā spokaini zaļā kleitā ar pieskaņotām krellītēm. Viņa lepojās ar veciem ilgviļņiem, kas lika tai izskatīties pēc tādas, kas uzsēdināta uz elektriskā krēsla, un spēcīgi oda pēc pačūlijas eļļas, kas izraisīja Koko klepus lēkmi, kad viņš pie durvīm ievilka šo smaku plaušās. Koko sprieda par cilvēkiem pēc viņu smaržas. Aromāti allaž bija Koko kaislība, un viņam pilsētā piederēja smaržu veikals: “Koko smaržu pils”. Viņš pārzināja un mīlēja savu darāmo, un pačūlijas Koko sarakstā atradās vienā rindā ar “Tvīdu” un “Čārliju” un vienu pakāpi zemāk par “Devonas vijolītēm”.

Andrea uzreiz aizsoļoja līdz istabas tālākajam stūrim un sāka plaukšķināt gaisā paceltas rokas.

– Jums šajā vietā ir sakrājies daudz negatīvas enerģijas, – viņa noteica ar tādu pašu nepatiku, kādu cits būtu izrādījis, atrodot cepumu traukā peļu ekskrementus. – Un vai pie jūsu pusdienu galda es redzu papīrgrozu? – Viņa vairākas reizes sašutumā noklakšķināja mēli un turpināja sist plaukstas.

– Vai gribēsiet kafiju? – apjautājās Koko, un, cenšoties savaldīt smieklus, viņa acis pieplūda ar asarām.

– Melnu. Un tikai tad, ja tā ir ar “Godīgās tirdzniecības” zīmi, – Andrea noteica, aizslīdot atpakaļ līdz dīvānam. – Vai šis dzīvoklis kādreiz ir ticis izsvēpēts?

Džuljeta viņu neizpratnē uzlūkoja, nespēdama saprast, par ko viešņa runā.

– Tas vairākkārt ir ticis notašķīts, – noteica Koko. – Pēc dažām sarkanvīna pudelēm.

– Enerģijas atliekas prasās pēc attīrīšanas, – nošņaukājās Andrea, nepievērsdama uzmanību Koko jokam. Tad viņa strauji piešķieba galvu un sāka sarunāties ar kādu neredzamu būtni. – Jā, es pilnīgi piekrītu.

Koko aizskrēja uz virtuvi un aizbāza muti ar trauku dvieli. Pēc lielas meklēšanas viņš Džuljetas sienasskapī atrada “Godīgās tirdzniecības” kafijas paciņu. Tā bija saņemta kā bezmaksas pielikums žurnālam.

– Tātad… – ar mākslotu smaidu sejā Džuljeta iesāka, iekšēji apzinādamās, ka šajā gadījumā atrodas uz ceļa, kas nekur neved. Dieva dēļ, viņa gribēja normālu cilvēku. Vai tas bija par daudz prasīts? – Kur jūs dzīvojat šobrīd?

– Mirtlgrovā, aiz Hadersfīldroudas, – atbildēja Andrea, skatienam šaudoties pa istabu, it kā viņa sekotu līdzi kādam lidojošam objektam. – Vai jūs kādreiz esat attīrījuši savas čakras?

“Ko tādu attīrījuši?” Džuljeta domāja. Tas pārāk izklausījās pēc resnajā zarnā iebāztas šļūtenes, lai varētu būt patīkami.

– Krauklis liek man jums pajautāt, – Andrea pasmaidīja, pilnībā pievērsdamās Džuljetai.

– Krauklis? – Džuljeta apvaicājās, cenzdamās nepievērst uzmanību Koko galvai, kas ar mutē iebāztu dvieli parādījās virtuves durvīs aiz Andreas.

– Mans garīgais vadonis, – atbildēja Andrea. – Viņš ir sarkano indiāņu virsaitis. Es ar viņu konsultējos visos jautājumos.

Tas nu patiešām bija par daudz.

– Ē, vai viņš arī grib kafiju? – Džuljeta apjautājās, nevainīgi iepletusi pelēkās acis. Viņa izdzirdēja histērisku spiedzienu no virtuves: Koko acīmredzami nebija spējis noturēt dvieli vietā.

Andrea nopūtās un pacēla somu, kas izskatījās tā, it kā būtu pašrocīgi sameistarota no pāris paklāja gabaliem. Viņas deguns bija saviebts, itin kā kāds nupat būtu pabāzis zem tā pūstošu zivi.

– Piedodiet. Mēs nespētu te iejusties. Redzu to pēc jūsu auras krāsas, kas ir ļoti zilpelēka. Nedomāju, ka mēs saprastos: jūs acīmredzot neesat atvērta jaunām idejām.

Džuljeta pielēca kājās. – Ak, cik žēl. Tomēr jums taisnība – es esmu iesīkstējusi līdz pēdējam. Jūs acīmredzot esat ļoti vērīga dāma.

– Tas tiesa. Esmu ļoti vienota ar sevi. – Tad Andrea izsoļoja ārā no dzīvokļa, ļoti karaliski, bez atvadu skatiena vai vārda.

– Stulbā govs, – Džuljeta noteica, durvīm aizcērtoties. – Un viņai bija briesmīgas manieres.

– Ko tas viss nozīmēja? – Pietvīkušais Koko nostājās tajā pašā viesistabas stūrī, kuru nesen bija atbrīvojusi Andrea, un sāka sist plaukstas gluži kā flamenko dejotājs, kuram ir dusmu savaldīšanas problēmas. – Fenšui?

– Tu gribēji teikt, fensūds. Man nav ne jausmas, par ko viņa tur muldēja, – Džuljeta noklakšķināja mēli.

– Un tā smaka, fū! Vēl trakāka nekā no sātana pakaļas. – Koko novicināja rokas, cenzdamies atbrīvoties no spēcīgā aromāta.

– Lai vai kā, es priecājos, ka “Dejas ar kraukļiem”, vai kā nu viņu tur sauca, aizvilkās prom no šejienes. Ar saviem dūmu signāliem tas būtu varējis pielaist uguni aizkariem. Pasaki man, Koko, vai pasaulē vēl ir palicis kāds normāls cilvēks?

– Es! – Koko pasmaidīja.

– Es padodos.

Dzīvoklī tikpat kā nekas nebija darāms, kad uzreiz pēc šķiršanās februārī, saņēmusi visai glītu peļņu no savas laulību ligzdiņas daļas pārdošanas Rodžeram, Džuljeta to iegādājās no pusmūža Ārmstrongu pāra. – Divas pamatīgas guļamistabas, plaša, gaiša viesistaba ar lielisku ēdamzonu, nesen apmēbelēta virtuve, Holivudas stila vannas istaba un lielas telpas mantu glabāšanai, – bija lielījies nekustamo īpašumu mākleris.

Varēja redzēt, ka pirms Džuljetas te dzīvojusi valdonīga sieviete. Droši vien Ārmstrongas kundze bija pātagojusi Ārmstronga kungu katru vakaru un nedēļas nogali ar savām nepiesātināmajām prasībām pēc plauktiem un svītraina parketa, un kaļamās dzelzs aizkaru stangām. Un izskatījās, ka smagas darba dienas beigās viņi bija devušies katrs uz savu guļamistabu – bez kādām cerībām uz pateicību seksa veidā. Un tieši tad, kad Ārmstrongas kundze bija tikusi pie sava ideālā mitekļa, viņa bija atradusi lielāku dzīvokli un nabaga vecajam Ārmstronga kungam atkal bija jāsāk īstenot viņas sapņus par lamināta grīdu. Taču šis dzīvoklis Džuljetai bija pietiekami perfekts. Tas bija plašs, ar augstiem griestiem, kas noderēja, ja cilvēkam ir tik spocīgi gara ģimene kā viņai. Un, lai arī hipotēkas maksājumi bija mazliet par augstu, kā jau to varēja gaidīt no laba īpašuma tik patīkamā rajonā, dzīvokļa biedrs šo problēmu atrisinātu.

Cerībā dzīvokli ātri pārdot Ārmstrongi nebija alkatīgi prasījuši pārliecīgi augstu, un Džuljeta to izmantoja. Dzīvoklis tikai likās mazliet tukšs. Ne jau mēbeļu, bet gan sabiedrības ziņā: kāda garda kūciņa meiteņu kompānijā nakts vidū, sejas maskas pulksten deviņos, nagu lakas aizņemšanās, sentimentālas videofilmas ar spoži kvēliem Dārsija tipa varoņiem, par kuriem fantazēt, baltvīna pudele un karijs. Tāda veida biedriskums, kādu viņa bija izbaudījusi kopā ar Kerolainu un Tīnu koledžā, pirms visas kļuva pārāk pieaugušas un konstatēja, ka viņām vairs nav nekā kopīga – pat ne tik daudz, lai vēlētos apmainīties ar Ziemassvētku apsveikuma kartītēm. Džuljeta centās nedomāt par Hetiju, ar kuru bija draudzējusies mūžīgi mūžos. Viņa pat Koko nebija atzinusies, cik ļoti Hetijas nodevība viņu ir aizskārusi. Vajadzēja rēķināties ar savu skarbas un nekaunīgas maitas reputāciju.

Tā nu reklāmas sludinājums tika publicēts gan South Yorkshire Herald, gan “Bārnslijas Hronīka”. Viņa bija rakstījusi: “Meklē dzīvokļa biedreni labsirdīgai, smaidīgai, gudrai, valdonīgai trīsdesmit četrus gadus vecai sievietei ar lielu pēcpusi, patiku pret neķītriem jokiem un šokolādes ēšanu. Kandidātiem nedrīkst būt iebildumu pret ziņkārīgiem īru vecākiem, kuri iegriezīsies pārāk bieži, lai tas būtu patīkami, un pamatīgu, ģeniālu, taču sasodīti neveiklu un nekaunīgu dvīņubrāli, kurš visiem krīt uz nerviem ar saviem cīkstoņa tvērieniem un virtuves šedevriem un grozīsies apkārt teju pastāvīgi.”

Tad, mazliet apdomājusies, Džuljeta izvēlējās pamatīgi saīsinātu versiju, lai neiztrūcinātu potenciālos kandidātus. “Meklē dzīvokļa biedreni vecumā pēc trīsdesmit ļoti elegantam otrā stāva dzīvoklim ar iecietīgu strādājošu saimnieci (heteroseksuālu). Atsevišķa liela, saulaina istaba, atrašanās vieta klusajā centrā. Blekberijkorta 3.”

– Un ja nu kandidāte pulksten trijos būs tikpat neciešama kā pārējās? – apjautājās Koko, ielūkodamies rokaspulkstenī.

– Es nezinu, nāksies cīnīties ar hipotēku vienai pašai. Kas cits man atliek?

– Tu paķēri par augstu, kaut gan dzīvoklis ir burvīgs. Vēl vienu kafiju?

– Lai iet, – noteica Džuljeta. – Un nelasi man sprediķus.

– Es varētu ievākties jau rīt pat, – Koko izmeta pāri plecam.

– Es drīzāk nogrieztu savu pēdu un apēstu to ar franču bageti.

– Nu, pagaidām mums vēl nebija trāpījusies neviena reliģioza fanātiķe. Varbūt pēc piecām minūtēm mūs sagaidīs popūrijs tamburīna pavadībā un skārda bundžu šķindināšana.

– Es nebūt nejustos pārsteigta, – Džuljeta nopūtās.

Taču līdz pusčetriem neviens nebija uzradies. Koko jau grasījās teikt: “Nu tad tas arī viss,”, kad ieskanējās namruņa zvans.

– Labdien, – ierunājās aizelsusies balss, kad Džuljeta atbildēja. – Piedodiet, ka nokavējos. Man vajadzēja aizvest kāmi pie veterinārārsta.

– Nāciet augšā, – Džuljeta saviebusies noteica. Viņa pagriezās pret Koko un papurināja galvu. – Es padodos. Tā nav reliģija, tie ir kāmji. Un viņa izklausās šika.

– Ak tu tētīt, – Koko pavērsa skatienu augšup. – Vediet atpakaļ indiāņu virsaiti, kas plaukšķināja stūros.

Džuljeta atvēra durvis. – Lūdzu, ienāciet, – viņa noteica un atkāpās, lai ielaistu Florensu, kura dēvēja sevi par Flosu, uzvārdā Čerideila, un kārtīgi nopētītu viņu no aizmugures. Sieviete bija sīciņa, apmēram metru un piecdesmit septiņus centimetrus gara, ar gariem, viļņainiem tumši rudiem matiem un siluetu ar visiem vajadzīgajiem apaļumiem piecdesmito gadu stilā. Pēc steigšanās augšā pa kāpnēm viņa bija briesmīgi pietvīkusi. Piedevām viņa izskatījās pārāk maiga un lēnprātīga, lai Džuljetai tas patiktu, un likās, ka brīdī, kad tikusi dalīta humora izjūta, viņa nav atradusies rindas priekšgalā. Un šai sievietei bija eskadriļas komandiera izruna. Lieliski, Džuljeta nodomāja. Šī droši vien bija snobiska mamzele, kas skatīsies uz visu no augšas. Šī diena izrādījās pilnīgi aizlaista postā viņai un Koko.

– Vēlreiz atvainojos par kavēšanos, – Flosa atkārtoja. – Man vajadzēja apturēt satiksmi, lai izglābtu to mazo, klibojošo kāmi, un vienam kliedzošam vīram tas īpaši nepatika. Es nevarēju viņu tā atstāt. Tas ir, kāmi, ne jau to kliedzošo vīru.

– Nu jūs esat klāt, – Džuljeta pasmaidīja, nodomādama:

atkal sākas.

Kamēr viņa lika vārīties ūdeni jau simto reizi šajā dienā, Koko izvadāja vēl aizvien drebošo Flosu pa dzīvokli. Brīvā istaba bija mazākā no divām guļamistabām, taču likās, ka tā tik un tā ir gigantiska salīdzinājumā ar Flosas pašreizējo istabu. Tā bija arī L burta veidā, un tas viņai likās ideāli, jo Flosa strādāja mājās un viņai bija vajadzīgs kaut kas līdzīgs kabinetam.

Viņi pārcēlās uz viesistabu, lai iedzertu kafiju. Kad Flosa pagāja garām Koko, viņš sajuta vēlas vasaras zemeņu smaržu. Viņa smaids par atbildi kļuva platāks. Flosa nolika somiņu uz dīvāna, kur tā apkrita, starp citiem rokassomiņu niekiem atklājot nelielu grāmatiņu – “Kā kļūt laimīgai vientulībā”.

Flosa izskatījās satriekta. – Es vēlreiz ļoti atvainojos. Esmu tik neveikla.

Sievietes vaigi iedegās gluži kā luksofora sarkanais signāls, un Džuljeta negaidīti sajuta līdzjūtību pret viņu. Taču tas bija Koko, kurš nāca viņai palīgā.

– Esmu lasījis kaudzēm tāda veida grāmatu, – viņš nevērīgi noteica, kamēr Flosa drudžaini centās sastūķēt mantas atpakaļ somiņā. – “Noteikumi”, “Sievietes, kuras mīl par daudz”, “Tikt vaļā no viņa”…

– “Sievietes ir no Veneras, vīrieši ir paši no sava pakaļas cauruma”, – Džuljeta papildināja.

– … “Viņš nav jums īstais”, – Koko turpināja ar skumju nopūtu, – “Kāpēc vīrieši melo un sievietes raud”…

– “Kā atrast vīrieti, kurš nav pilnīgs āpsis”, – Flosa piebilda. Un viņa pasmaidīja, piepeši kļūstot par gluži citu cilvēku. Par tādu, kuram iekšpusē atrodas tūkstoš vatu spuldze, kas piepeši tikusi ieslēgta. Pat viņas acis smaidīja. Tās bija šķelmīgi zaļas un mirdzošas – maza bērna acis, kas starojot pauž: “Man kabatā ir varde.”

Šī smaida dēļ Džuljetas intuīcija saplēsa sarakstu ar citiem iespējamiem kandidātiem un aizmeta to. Jā, smaids vēstīja. Viņa derēs. Trakā kāmju glābēja ar ļoti patīkamu balsi un pašpalīdzības grāmatu somiņā bija Īstā.

Viņa piedāvāja šokolādes cepumu, un Flosa to paņēma ar priecīgu izsaucienu. Darījums bija noslēgts.

Un tā nu pulksten septiņos tajā pašā vakarā Flosa Čerideila iestiepa savus koferus un kastes savā jaunajā guļamistabā un sēdēja uz savas jaunās dzīvokļa biedrenes dīvāna, kur izvēlējās ķīniešu ēdienus no piegādes ēdienkartes, paralēli vērodama televīzijā “Emerdeilu” un svinēdama šo notikumu ar Baileys mēriņu.