Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 14

Nākamajā dienā Flosa uzjautrināta klausījās, kā Koko un Džuljeta aizpilda savas interneta aptaujas anketas, sēdēdami pie Džuljetas datora.

– Cik smieklīgi, ka tev jānorāda, kādai acu krāsai tu dod priekšroku, – sacīja Džuljeta.

– Tas ir mazliet par detalizētu, – Koko atbildēja. – Atzīmē man visas. Brūnas, zaļas, zilas, pelēkas, priekšnieka un padotā acis.

– Matu krāsa?

– Jebkāda.

– Tetovējumi?

– Jebkādi.

– Algas apmērs?

Šajā vietā Koko sarosījās. – Vairāk nekā piecdesmit tūkstošu. Negribu nekādas pabalstu kārotājus.

– Tas ir par daudz. Kāpēc tu negribi norādīt no divdesmit pieciem līdz piecdesmit tūkstošiem?

– Ja nu tas ir pilnīgi nepieciešams, – Koko nošņaukājās.

– Īss pašraksturojums, – Džuljeta aicināja.

– Hm, ļauj man apdomāties. – Slaids, kopts, sportisks, ļoti pievilcīgs puisis ar kakao krāsas acīm, neticami lunkaniem deju soļiem un kustīgiem gurniem, meklē tādu pašu prieka un rotaļu brīžiem vai kam vairāk, ja viņš būs īstais.

– Kustīgi gurni? – Džuljeta izmēdīja. – Un sportisks? Kad tu pēdējo reizi esi vingrojis?

– Esmu dabiski labā formā – un lokans! – Koko pielēca kājās gluži kā Luijs Spenss uz tramplīna un sāka kustināt gurnus uz priekšu un atpakaļ. – Es būtu varējis šo to iemācīt Maiklam Džeksonam, ja mēs būtu tikušies un, protams, ja vien viņš nebūtu nomiris.

– Jā, varbūt par Jorkšīras pudiņa gatavošanu, bet ne jau par dejošanu, – sacīja Džuljeta. – Tu nemāki dejot nevienu deju, neizspīlējot to, ko vajadzētu savākt.

– Manas dzīves stāsts, – Koko nopūtās.

Kad Džuljeta bija aizpildījusi savu pieteikumu, viņi abi piereģistrējās mājaslapā, lai meklētu randiņu partnerus.

– Jēzīt! – Koko nosprauslojās. – Ja viņam ir trīsdesmit pieci, tad es esmu Šerila Koula. Nevienam neizveidojas tāds dubultzods, ja vien viņš nav mocījis savu ķermeni vismaz piecdesmit gadu.

– Paskaties uz šo, – ķiķināja Džuljeta. – Ar tādiem zobiem viņš varētu apēst ābolu, kas uzdurts uz dzeloņstiepļu žoga. Kad viņi izskatīja heteroseksuālo vīriešu sadaļu, arī tā nelikās daudzsološa.

– Šis ir kā radīts tev, Džū, – iesmējās Koko. – Viņam patīk zinātniskā fantastika, pastaigas saulrietā, sadošanās rokās un skūpstīšanās uz dīvāna. Fui.

– Jā, un paskaties, ko viņš sagaida no partneres. “Augumā starp metrs piecdesmit divi un metrs sešdesmit pieci, ir svarīgi, lai viņai būtu gari, nekrāsoti mati, nekādu tetovējumu vai pīrsingu un nekādu krāšļu.” – Džuljeta noklakšķināja mēli. – Es gan gribētu redzēt vīrieti, kurš man pavēlētu nekrāsoties, izvēlīgais āksts!

Flosai būtu gribējies kļūt par mušu uz sienas, ja Džuljeta aizietu uz satikšanos ar tādu vīrieti.

– Nu es jūtos pilnīgi iedzīts depresijā, – noteica Koko, kurš bija cerējis, ka internets būs pilns ar skaistuļiem, kas gaidīs, kad viņš beidzot piezvanīs. – Domāju, ka iešu mājās un pārgriezīšu vēnas putu vannā.

– Tu nemūžam neizberzīsi pleķus no sava rozā paklāja, – noteica Džuljeta.

– Turklāt tu negribēsi, lai ātrās palīdzības ārsti tevi ieraudzītu asinspirtī. Tas ir pārāk neglīts skats.

– Nerunā tā, – noteica Koko, piepeši pārstādams smieties. Tad Flosa ievēroja skatienu, ko viņi abi pārmija: tas liecināja par kādu privātu noslēpumu. Viņa nejautāja, kas tas ir: abi tāpat būtu to atklājuši, ja uzskatītu, ka Flosai tas jāzina.

Džuljeta atvadījās no Koko, juzdamās tikpat sašļukusi. Salīdzinājumā ar vīriešiem iepazīšanās lapā pat Stīvs Fīsts izskatījās interesants.

Pirms gulētiešanas Flosa piegāja pie rakstāmgalda, lai izslēgtu datoru. Šajā brīdī viņa pamanīja, ka mājaslapā pienākusi vēl viena vēstule.

Nupat izskatīju tavu mājaslapu. Man prieks, ka tev klājas labi, Ķiršlūpiņ. Es ilgojos pēc tevis.

Flosa sajuta, kā viņai notirpst skausts. Tam vajadzēja būt viņam – Nikam. Bet kāpēc? Ko tas nozīmēja? Viņa zināja, ka drīz pienāks trešā vēstule un ka šonakt viņa nespēs aizmigt. Flosa saprata, ka nav izslēgusi viņu no savas sirds, kā bija cerējusi. Viņš bija gluži kā aizmidzis pūķis – un ļaunākais bija tas, ka pūķis sāka mosties.