Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 9

Brīdī, kad Gajs Stīvam atzinās, cik ļoti viņu samulsinājusi Flosa ar visām savām apsārtušajām acīm un grima trūkumu, Flosas mobilais iezvanījās, un, ieraudzīdama ekrānā parādījušos vārdu, viņa uzreiz pacēla klausuli.

– Man ir vajadzīgas desmit pamatīgi sulīgas Valentīna dienas kartītes, cik ātri vien var, – sacīja Lī Statuss savā ierastajā pašapzinīgajā manierē. – Vismaz divus jokus par orālo seksu un pāris dzejolīšu par “smuko pupu” tēmu, ja tev nav iebildumu.

Flosa iesmējās. – Neraizējies, Lī. Kad tev tās vajadzīgas?

– Vakar.

– Vai tu negribi dažas jaukas, sirsnīgas, ar slepenā pielūdzēja tēmu? – Flosa ierosināja.

– Nē. Mūsdienu jaunatne ir seksuāli agresīva un nenoņemas ar priekšspēlēm. Viņi ķeras taisnā ceļā pie dzimumorgāniem.

– Labi, – Flosa nopūtās. – Šovakar būs gatavas.

– Ceturtdienas rīts ir pēdējais termiņš, – viņš noteica un tūlīt pat pārtrauca sarunu. Lī Statuss bija aizņemts cilvēks un netērēja laiku liekai pļāpāšanai.

Flosas domas uzreiz nesāka darboties vajadzīgajā virzienā, kā tas notika parasti pēc pasūtījuma saņemšanas. Tagad Flosa iedomājās, kā viņa justos, saņemot kartīti, kurā būtu rakstīts, ka viņai ir “smuki pupi”. Viņa droši vien bija briesmīgi vecmodīga, jo tas patiešām neliktu viņai laimē izkust, pat ja kartīti būtu atsūtījis Džordžs Klūnijs. Valentīna dienas kartītēm taču vajadzēja būt nevis piedauzīgām, bet romantiskām, ar nelielu pipariņu – kā tai, kuru Niks viņai bija atsūtījis no Kanādas. Balts fons ar mazu sirsniņu priekšplānā un iekšpusē vārdi: “Man gribētos aizbraukt pēc tevis, atvest tevi šurp un mīlēt tevi.” Par to iedomājoties, Flosas sirds iekvēlojās, un viņa papūlējās apdzēst šo liesmu. Nebija jēgas atkal iekvēlināt šīs domas.

Viņa nebija īsti sapratusi, kas toreiz notika. Kāpēc tik godīgas un daudzsološas attiecības bija tik strauji beigušās, kāpēc Niks pārstāja atbildēt uz telefona zvaniem vai elektroniskā pasta vēstulēm. Bija pagājuši astoņpadsmit mēneši, kopš viņš bija sarāvis visas attiecības, taču Flosa bija atklājusi, ka, tikai iedomājoties vien par to kartīti, sāpes atkal atmodās.

Viņa acīmredzami atgrūda vīriešus. Pietika vien atcerēties iepriekšējo vakaru un pirmo satikšanos ar Gaju Milleru. Ar dažām sekundēm viņas klātbūtnē pietika, lai viņš mestos projām raķetes ātrumā ar tādu šausmu izteiksmi sejā, ka Flosai nācās ieskatīties spogulī, lai pārliecinātos, ka viņai uz galvas nav piepeši izaugušas čūskas. Kopš tā brīža šis skats viņai nedeva mieru. Vai Gajs bija redzējis Flosas acīs pazibam interesi un tā viņā izraisījusi pretīgumu? Vai arī viņš bija nobijies, ka Flosa to pārvērtīs akmenī? Nu, katrā gadījumā, satiekot Gaju nākamreiz, viņa pierādīs, ka šī idiotiskā izturēšanās nav viņu ne mazākajā mērā ietekmējusi un ka viņa nav likusi uz to nekādas cerības. Viņa būs tikpat nepieejama kā sniega karaliene.

Flosa atvēra klēpjdatorā jaunu dokumentu un nosauca to par Val pikanti, ļaujot domām aizklīst piedauzīgu joku virzienā. Jau kuro reizi Flosa iedomājās, ka varbūt viņas liktenis ir rakstīt par mīlestību citu cilvēku vārdā un nekad to nesaņemt pašai.