Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 18

– Vai tev nekas nekaiš? – Džuljeta apvaicājās.

Flosa centās darīt visu kā parasti, taču kaut kas nebija īsti kārtībā. Džuljeta nejustos pārsteigta, ja virs jaunās draudzenes galvas parādītos melns mākonis. Un arī viņas acis izskatījās mazliet stiklainas, it kā viņa būtu nesen raudājusi.

– Viss kārtībā, – Flosa atbildēja, acumirklī ieslēgdama trīstūkstoš vatu smaidu, kas bija tik plats un ideāli mākslots kā plastmasas Bārbijas krūtis.

– Nu, es skaidri redzu, ka nav vis, – sacīja Džuljeta. – Tomēr es nevaru tev uzmākties ar izprašņāšanu, lai arī vēlētos. Glāzi sarkanvīna? – Viņa piecēlās no dīvāna brīdī, kad sākās “Emerdeilas” mūzika, un devās pie dzērienu skapīša.

– Esmu tikai mazliet nogurusi, – Flosa paskaidroja. – Man bija briesmīgs uzdevums ar tādām… ar kartītēm cilvēkiem, kuri mirst. – Viņa centās savaldīties, taču izplūda asarās.

Acīmredzot krājumi bija atjaunojušies.

– Šausmas. Tas nu gan ir briesmīgs darbs! – noteica Džuljeta, kuras ziņkārība ar to pašu bija pilnībā apmierināta. Viņa gandrīz uzreiz bija nojautusi, ka Flosa ir mīkstsirdīga un pozitīva, ka tāds uzdevums patiešām varēja viņu novest izmisumā. Viņa aši vien atvēra vīna pudeli un salēja dzeramo divās lielās glāzēs.

– Paldies, – noteica Flosa un pasmaidīja par Džuljetas sirsnīgajām rūpēm. Viņa jau atvēra muti, lai pastāstītu Džuljetai par Niku, taču uzreiz to aizvēra. Tā bija sāpīga tēma un arī savāda. Džuljeta varēja nesaprast, kā ir iespējams sajust tādu tuvību ar nekad nesatiktu cilvēku, un Flosa nevēlējās, lai Džuljeta domātu par viņu sliktu.

Turklāt, tā kā viņa nāca no militāristu ģimenes, kas pārcēlās no vienas mājas uz citu, no vienas valsts uz otru, Flosai bija grūti uzticēties un saglabāt draugus, jo viņa jau agrā bērnībā bija pieradusi pie tā, ka nākas no tiem šķirties. Taču šeit, Blekberijkortā, tā vien likās, ka Džuljeta ir pirmā draudzene viņas dzīvē, kas varētu ienākt tajā pastāvīgi, un līdz ar to viņas viedoklis bija svarīgs.

– Tas ir labs, – Flosa noteica, iedzerdama lielu malku un cenzdamās nedomāt par to, kāda būs Nika reakcija uz viņas elektroniskā pasta vēstuli un vai viņš uz to atbildēs. Visas izjūtas bija tik atkailinātas, it kā ādas virsējais slānis būtu noplēsts, un pat visvieglākais elpas pieskāriens sāpēja.

– Man ir kaut kas, kas tevi mazliet uzmundrinās, – sacīja Džuljeta. – Saņēmu īsziņu no Gaja. Viņš mums pagatavos svētdienas pusdienas pie mammas – viņa paša dzīvoklis ir pārāk šaurs. Diemžēl tur būs arī Stīvs. – Viņa atkal sapīka, izrunājot šo vārdu.

– Jauki, – Flosa noteica, jo nespēja izdomāt nekādu citu sakāmo. Ēdiens viņai nebija ne prātā. Un Nika Vermēra atkārtotā parādīšanās bija aizdzinusi no prāta visas domas par izskatīgo, Hītklifam līdzīgo Gaju Milleru.

Viņa jau agri sajutās nogurusi, tāpēc gluži attaisnoti devās pie datora, lai uzrakstītu vēl vienu vēstuli. Flosai sāka likties, ka uzrakstītā ir bijusi nepareiza. Džuljetai arī bija savi plāni, un viņa novēlēja Flosai labunakti.

Dārgais Nik!

Jau šajā pašā pēcpusdienā, nospiežot sūtīšanas pogu, es sapratu, ka visu dienu sev pārmetīšu – vai neesmu pateikusi par daudz, vai esmu pateikusi pietiekami daudz, vai esmu pateikusi visu, ko vajag…

Man gribas ticēt, ka būšu pārpratusi tavu vēstuli un ka patiesībā cerību ir vairāk, nekā tev šķiet. Un, ja tev ir vieglāk vēlreiz sazināties ar mani, tad dari to. Ja ne, es sapratīšu arī to.

Gribēju tikai pateikt, ka mana aizraušanās un jūtas pret tevi nav nekur pazudušas. Par spīti tam, ka mēs nesatikāmies, man šķiet, ka es tevi labi pazīstu. Neviens nespēja tev līdzināties. Patiesībā neviens netika ne tuvu.

Ceru, ka tavas māsas un tava ģimene sniedz tev mierinājumu un mīlestību – esmu par to pārliecināta. Un arī es, protams, atrodos tikai elektroniskā pasta vēstules vai telefona zvana attālumā, ja varu kaut ko darīt tavā labā.

Ar mīlestību

Ķiršlūpiņa

Flosa tikai cerēja, ka dzīvokļa sienas ir pietiekami biezas, lai Džuljeta nedzirdētu viņas šņukstus. Vai to, kā salūst viņas sirds, jo Flosa bija pārliecināta, ka dzird, kā tā skaļi nokrakšķ krūtīs.

Kad Flosa iegāja savā istabā, Džuljeta taisnā ceļā ielogojās iepazīšanās portālā. Viņa nosprieda, ka varētu izķemmēt visu portālu un palūkoties, vai desmit jūdžu rādiusā atrodams kāds, kam nav divu galvu.

“Kontaktu centrā” viņu gaidīja dažas ziņas. Pirmā bija kodolīga: “Dzīve ir pārāk īsa, tāpēc darīsim to visnakti.” Tai bija pievienota profila fotogrāfija, kurā bija redzams draudīga paskata vīrišķis bez krekla mugurā un ar seju, kas atgādināja marinētu un deformētu valriekstu. Džuljeta saviebās un nobloķēja viņu savā kontaktu sarakstā. Viņai sagribējās nomazgāties tikai pēc skatīšanās uz šo fotogrāfiju vien. Otrā ziņa bija no zinātniskās fantastikas fana, kuram patika romantiskas pastaigas un murcīšanās pa dīvānu.

Tātad tev patika tas, ko tu redzēji, kad mani apskatīji, un man ir varen plaša izvēle (Džuljeta gan par to šaubījās), tāpēc apskatos, kas mani apskata, lai varu atbildēt ar to pats un apsveicināties, un, ja man patīk tas, ko redzu, tad varu pateikt vai gribi iedzert ar mani kafiju un mēs varam tikties kādā sabiedriskā vistā (Džuljeta cerēja, ka viņš gribējis teikt – vietā) un varam paskatīties kas sanāks ko tu par to saki, sirsniņ?

Nemaz nerunājot par to, ka viņš nekad nebija dzirdējis par punktu teikuma beigās, viņa noteica ekrānam: – Paldies, taču paldies, nē. – Džuljetai nenāca ne prātā pagodināt viņu ar rakstisku atbildi.

Trešā vēstule bija no Ralfa.

Sveika, iedomājos, vai tu negribēsi papļāpāt. Ja jā, tad droši vien visu vakaru būšu pie datora, tāpēc sazināsimies MSN, labi? Te būs mana elektroniskā pasta adrese…

Vajadzēja izvēlēties starp raidījumu par lielo vilciena aplaupīšanu televīzijā, vai sakaru dibināšanu ar iespējamo mīlnieku. Džuljeta ierakstīja Ralfa adresi sarunas partneru logā. Pēc divām stundām un ļoti patīkamas virtuālas sarunas viņa konstatēja, ka nevar ne sagaidīt nākamajā dienā norunātās vakariņas kopā ar viņu.