Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 19

Nākamajā rītā Flosa pamodās vēlu un saprata, ka miegā ir raudājusi, jo viņas vaigi un spilvens bija slapjš. Saziņas kanāla atvēršanās starp viņu un Niku nozīmēja reizē saldu un rūgtu pieredzi. Rakstot savu nākamo elektroniskā pasta vēstuli viņam, Flosas prāts centās aizpildīt pēdējo astoņpadsmit mēnešu laikā radīto tukšumu, visu to, ko viņš bija pārcietis. Brīdis bija neparasti traģisks. Flosa iedomājās, ka tad, ja viņa būtu tik slima, viņa drīzāk izvēlētos sniegšanos pretī, nevis atkāpšanos. Bet vai tas nebūtu egoistiski un patmīlīgi no viņas puses – pārcelt attiecības nākamajā pakāpē, ja tām nebija nākotnes? Viņa to nezināja. Lai izdarītu to, ko bija izdarījis Niks, vajadzēja spēku, kāds viņai acīmredzami nepiemita. Flosa zināja tikai to, ka jūtas pateicīga par Nika atgriešanos viņas dzīvē un ka diez vai viņai izdosies rast mieru, līdz viņš atkal no tās pazudīs, šoreiz uz visiem laikiem.

Džuljeta bija tā sajūsmināta par gaidāmo satikšanos, ka gandrīz aizmirsa sajūsmā ģībt, kad Pīrss Vinstenlijs-Bleks ienāca birojā. Pēc paraduma īsi pirms pulksten deviņiem rītā no savas “Smaržu pils” piezvanīja Koko.

– Nu, kā gāja? Nevarēju ne sagaidīt, kad tu man piezvanīsi. Zvanīju tev vismaz piecas reizes, bet tu neatbildēji, – Džuljeta aizrautīgi noteica.

– Nupat tikai esmu atgriezies! – sacīja Koko. – Visu nakti pavadīju sarunājoties.

– Tikai sarunājoties?

– Nu, mazliet arī maigojoties, – noteica Koko. Izklausījās, ka viņš nosarkst.

– Fui, divu vīriešu maigošanās – man metas nelabi.

– Tu nu gan esi vīzdegune. Un viņš samaksāja par mani. – Ko, vai tu no viņa paņēmi naudu par maigošanās atļauju? – Džuljeta ķircinājās.

– Auša. Gribu teikt, ka viņš visu izmaksāja. Vispār neļāva man izvilkt maku. Zini, tā ir pirmā reize, – Koko noklakšķināja mēli.

– Ak, tas izklausās iespaidīgi, – noteica Džuljeta, kurai vēl nekad nebija laimējies aiziet uz satikšanos ar tik dāsnu puisi.

– Viņš. Ir. Vienreizējs. Es esmu iemīlējies.

– Ak kungs, atkal tas pats, – Džuljeta nopūtās. – Lai vai kā, tu neesi vienīgais, kam ir sarunāta satikšanās. Man arī ir. Šovakar. Pusdienlaikā iešu iepirkties, ja gribi, vari satikties ar mani un palīdzēt izvēlēties jaunu kleitu.

– Es nevaru, – Koko atbildēja. – Gaidu piegādi no noliktavas. Es tikai ceru, ka viņi neaizmirsīs pievienot pasūtījumam to jauno Bekhema smaržu. Kļūšu nikns, ja viņi to nebūs izdarījuši. Labi, es novirzījos no tēmas – ar ko tu satiecies?

– Ar Ralfu, četrdesmit gadu, sava māja, pašam savs tipogrāfijas bizness un viss pārējais. Turklāt ļoti izskatīgs.

– Kur jūs satiksieties?

– Viņš man pagatavos vakariņas savā mājā.

– Ak, Džū…

Džuljeta to jau bija gaidījusi un apklusināja Koko. – Neraizējies, es parūpēšos par pēdām gadījumā, ja viņš ir sērijveida slepkava. Nosaukšu tev viņa pilno vārdu un adresi un piezvanīšu tev un Flosai, kad būšu klāt.

– Vai tu to jau zini? Pildspalva un papīrs man ir pie rokas.

– Labi, pagaidi. – Džuljeta izņēma no somiņas plānotāju. – Viņu sauc Ralfs Grīns, un viņš dzīvo Rifingtonpleisas desmitajā numurā.

– Rifingtonpleisa, desmitais numurs… kāpēc tas man šķiet pazīstams? – Koko prātoja, pierakstīdams adresi.

– Man nav ne jausmas, taču telefona grāmatā viņa nav, jo es pārbaudīju. Ja tas tev liek justies labāk.

– Zini, nav prātīgi iet pie kāda uz mājām, – Koko noteica raižpilnā balsī. – Tu man iesaki satikties ar kādu drošā vietā, bet pati esi gatava sapīties zirnekļa tīklā kā tāda dumja muša.

– Jā, taču es esmu sasodīti liela muša, ar kuru neviens negribēs strīdēties. Turklāt viņam ir laba aura. Un tas bija Ralfs, kurš ieteica man pastāstīt kādam labam draugam, kurp es eju.

– Nu labi. Tikai mēs izdomāsim kodu, un, ja tev rodas kāda problēmas, tad brīdī, kad es tev piezvanīšu, lai pārbaudītu, pasaki man vārdu… – Viņš apdomājās.

– Uzšķērdējs.

– Tas būs mazliet par daudz uzskatāmi, vai ne? – Džuljeta iesmējās. – Es pateikšu “super”, labi?

– Man nav mierīgs prāts, Džū.

– Atšujies, tu lielā krustmāte feja. Viss būs kārtībā.

Džuljeta nespēja ne sagaidīt, kad pulkstenis rādīs septiņi vakarā. Viņa paņēma garāku pusdienas pārtraukumu un apstaigāja veikalus, jo šim vakaram gatavojās nopirkt ko pieguļošu un lielisku. Sekss pirmajā, turklāt aklajā randiņā nebija iekļauts dienas kārtībā, taču viņi ar Ralfu varēja aizrauties un uzsākt kādu priekšspēli. No viņas puses patiešām bija mazliet pārdroši doties uz viņa māju, taču Džuljetai nebija šaubu, ka Ralfs ir krietns vīrietis (viņa tikai cerēja, ka ne pārlieku krietns). Turklāt Ralfs viņai bija ieteicis paziņot draugiem, kur tieši viņa atrodas. Pareizāk sakot, viņš bija to uzrakstījis, jo viņi nebija sarunājušies, tikai rakstījuši viens otram tiešsaistē. Bet, spriežot pēc profila attēla, vai gan viņa balss varēja būt citāda kā vien kaislīga?

Džuljeta nopirka īsu, zīdainu kleitu no vairākām auduma kārtām tumši violetā krāsā un pieskaņotas zamšādas kurpes. Atgriezusies birojā, viņa piezvanīja Flosai, lai pastāstītu par satikšanos, jo Flosa vēl aizvien sev gluži neraksturīgā kārtā bija gulējusi, kad Džuljeta devās uz darbu.

– Flosa, es būšu mājās precīzi pussešos, un man vajadzēs vannas istabu, tāpēc, ja tu gribi ieiet vannā, tad, lūdzu, izdari man pakalpojumu un neej.

– Bez šaubām, – Flosa atbildēja. – Pielūkošu, lai apvārsnis būtu tīrs. Kāds viņš ir? Kur tu ar viņu iepazinies? Un uz kurieni viņš tevi vedīs?

– Es viņu atradu iepazīšanās portālā, – atbildēja Džuljeta, prātodama, kas gan notiks tālāk, kad viņa būs pavēstījusi Flosai, ka gatavojas doties uz vakariņām Ralfa mājā. – Un jā, es būšu piesardzīga, un jā, es tev iedošu adresi un telefona numuru, un es tev apsolu, ka netikšu noslaktēta.

– Labi, – Flosa noteica, cenzdamās izklausīties priecīgāka un jautrāka, nekā patiesībā jutās. Jo Džuljeta rīkojās pareizi, pārejot no interneta attiecībām pie reālām, cik drīz vien iespējams. Interneta attiecības varēja sāpināt tikpat stipri kā īstās. Varbūt vēl vairāk, jo interneta partneri bija kā radīti viens otram, viņu trūkumus izlīdzināja iztēle, kas vēlējās izveidot ideālo būtni.

Agrā pēcpusdienā Džuljetai piezvanīja Koko. Viņš nebija savā labākajā omā.

– Gideons nav man piezvanījis.

– Vēl ir tikai pustrīs, – Džuljeta viņu sarāja. – Esi pacietīgs.

– Viņš teica, ka piezvanīs man, bet nav zvanījis. Es to nesaprotu, jo mēs lieliski pavadījām laiku. – Koko bija tuvu asarām.

– Nomierinies, mīlulīt, – Džuljeta laipni noteica. – Varbūt viņš ir aizņemts vai sēž pie stūres. Ej pastrādā un izmet viņu no prāta.

– Labi, – Koko noteica un atvienojās.

– Vai tur atkal zvanīja Reimonds? – iesmējās Dafne, pienesdama Džuljetai kafijas tasi. Viņa bija nodzīvojusi vienā ielā ar Koko vecākiem trīsdesmit gadus un bija pieradusi pie viņa īstā vārda. Tāpat kā Graina un Perijs, viņa tā arī nebija iemācījusies dēvēt viņu par Koko.

– Jā, – Džuljeta atbildēja. – Viņš ir sašauts. Viņam bija satikšanās, bet puisis vēl nav viņam piezvanījis.

– Pacietība nekad nav piederējusi pie viņa lielākajiem tikumiem, – Dafne pamāja.

– Harijs man nepiezvanīja divas nedēļas pēc mūsu pirmās satikšanās. Tomēr viņš ātri vien pārdomāja, uzzinot, ka cits puisis ir aizvedis mani uz dejām. Tad viņš sāka rīkoties kā viens ekspreša vilciens.

– Cik ilgi tu jau esi precējusies, Dafne? – apjautājās Amanda, noņemdama austiņas, lai izbaudītu kafijas pauzi.

– Divdesmit deviņus gadus. Divpadsmitajā novembrī būs pērļu kāzas. Mēs rīkosim ballīti mūsu Lindas mājā, un jūs abas esat ielūgtas. Viņa ir likusi izbūvēt īpašu piebūvi svinību rīkošanai, – Dafne lepni piebilda.

– Ak, jauki gan, – Amanda iespiedzās. – Bet kāpēc tu precējies novembrī? Vai nebija briesmīgi auksti?

Dafne papurināja galvu. – Tā bija brīnišķīga rudens diena. Lapas lidinājās vējā gluži kā konfeti papīriņi, un saule atgādināja lielu Kornvolas krēma bumbu. Man allaž ir licies, ka rudens ir vislabākais gadalaiks.

– Laikam gan, – Džuljeta piekrita. Viņa nekad nebija aizdomājusies par to, cik skaisti būtu precēties rudenī.

Džuljetas darba telefons iezvanījās atkal un pārtrauca Dafnes atmiņu stāstus.

– Gideons vēl aizvien nav piezvanījis, – vaimanāja Koko. – Kāpēc? Kas man vainas? Vai man vajadzētu piezvanīt viņam?

Džuljeta nopūtās. Viņai nemaz nebija pietrūcis dramatisma Koko attiecībās.

– Mēs tik labi sapratāmies. – Koko gandrīz vai šņukstēja. – Viņš taču nevar būt no tiem, kas nozūd bez brīdinājuma, ko?

Džuljeta iekoda mēlē, jo Koko varētu izdarīt pašnāvību, ja viņa pateiktu, ko patiesībā domā.

– Mīlulīt, ja tu zvanīsi, tad izskatīsies izmisis. Tu esi pūliņu vērts, tāpēc ļauj, lai viņš skraida pakaļ tev. Tev nevajadzētu atgādināt viņam par savu klātbūtni. Ja viņš par tevi nedomā, tad nav tev piemērots.

– Bet…

– Esi mazliet pacietīgāks. Ja viņš gribēs tev piezvanīt, tad piezvanīs. Ja viņš negrib tev zvanīt, tad viņš nav tavs īstais.

– Nelietis! – Koko nošņācās. – Esmu tik nikns, ka man gribas spļaut.

– Nu tad ej un izspļaudies, – Džuljeta viegli iesmējās. – Un nezaudē ticību, jo gan jau atradīsies kāds, kurš tevi neiegāzīs.

Sakot Koko šos vārdus, viņa cerēja, ka izklausās pārliecinošāk, nekā jutās. Kopš Hetijas un Rodžera nodevības Džuljeta aizvien biežāk bija sākusi aizdomāties par to, vai kaut kur ir cilvēks, kuram viņa spētu uzticēt savu sirdi.