Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 12

Nākamajā rītā Flosa pavadīja dažas klusas minūtes, lūkodamās laukā pa logu, no kura pavērās skats uz kopīgo dārziņu, un dzerdama savu otro kafijas tasi. Bija skaista augusta vidus diena ar gaiši zilām debesīm un spožu sauli, kas izskatījās dzeltena kā citronu ledene. Tomēr kokos bija palikušas tikai nedaudzas lapas, un zaļumā rēgojās brūni plankumi. Vasara acīmredzami vadīja pēdējās nedēļas gadalaiku tronī.

Vispirms viņa pa elektronisko pastu bija aizsūtījusi piedauzīgās Valentīna kartītes Lī Statusam. Viņš piezvanīja dažas minūtes pēc saņemšanas.

– Paldies par kartītēm, mazulīt. Tagad man tev ir lielisks ārpuskārtas pasūtījums!

– Saki, – atsaucās Flosa, kura cerēja, ka tas būs kas jauks un jautrs, jo viņai bija vajadzīgs kāds atvieglojums pēc slikti gulētās nakts. Viņa bija sapņojusi par to, ka Niks atkal atgriežas viņas dzīvē, un acīmredzot miegā bija sajutusi īstu eiforiju, jo, pamostoties un saprotot, ka tas ir bijis tikai sapnis, jutās noskumusi.

– Kartītes neārstējami slimajiem, – sacīja Lī. – “Man žēl, ka tu mirsti” un tā tālāk.

Flosai bija vajadzīgs kāds brīdis laika, lai atgūtu balsi. – Tu joko! Kurš gan gribēs saņemt kartīti ar tekstu “man žēl, ka tu mirsti”?

Lī nepievērsa viņai uzmanību un turpināja. – Tu vari droši ļauties dzejiskām noskaņām. Protams, nepiemini konkrētas slimības, tikai tādus tekstus kā “novēlu tev spēku un sargeņģeli” un tamlīdzīgas blēņas.

– Lī, vai tu runā nopietni?

– Pilnīgi, – noteica Lī līksmā balsī. – Pārdošanas apjomi kartītēm no sērijas “Gan mēs atkal tiksimies” ir pārspējuši visus rekordus. Kartīšu sūtīšana mirušiem radiniekiem ir jaunā tendence. Nāve nozīmē nākotni. Domāju, ka tā kļuvusi populāra, pateicoties tām nemirstīgajām pusaudžu piedzīvojumu filmām.

Flosa bija uzrakstījusi daudz pantiņu par tēmu “Gan mēs atkal tiksimies” ūdensdrošajām laminētajām kartītēm, kas bija domātas ielikšanai līdzi zārkā.

– Ir liela atšķirība starp sirsnīgu pantu, kas domāts mirušam radiniekam, un šo jauno ideju. Kā tu to nosauksi?

– Nezinu, – Lī prātoja. – “Uz nāves sliekšņa?” Varbūt tas ir mazliet par traku. Zinu, zinu, kā būtu ar “Dievu gaidot”? Tas gan varētu atgrūst ateistus. Hmmm… Vienalga, nosaukums var arī pagaidīt. Ja tu to izdomāsi, es tev par to samaksāšu.

– Labi, – Flosa nopūtās. Darbs palika darbs, vienalga, vai tā bija kartīšu tekstu sacerēšana dzīviem, mirušiem vai mirstošiem cilvēkiem.

Viņai vajadzēja teju divas stundas, lai uzrakstītu pirmo pantiņu, ar kuru pati jutās apmierināta. Tad viņa iedomājās par kartīti, kas atradīsies veikalā, un par skumjām, kādas izjutīs tās pircējs, un par saņēmēja sirdssāpēm. Šis darbs viņai nepavisam nepatika, lai cik ļoti arī bija vajadzīga nauda.

Īsi pirms pusdienas pārtraukuma Flosa atjaunoja savu mājaslapu. Tā nebija pārāk populāra, taču bija noderīgi reklamēt sevi un savu pieredzi. Gibijs, puisis, kurš bija viņai to izveidojis, bija iekļāvis sadaļu komentāru ievietošanai. Laiku pa laikam viņa saņēma vēstules, no kurām nebija nekādas jēgas, un pa kādam cirkulējošam reklāmas sludinājumam, kurā tika jautāts, vai viņa nevēlas pievienoties blogam par seksīgu mājsaimnieču meklēšanu viņas rajonā, vai reklamēja lielāka dzimumlocekļa iegūšanas iespējas. Taču vēstule, kuru viņa atklāja savā mājaslapā todien, nepiederēja pie parastajām drazām. Tā bija nosūtīta anonīmi, un tajā bija rakstīts: “Priecājos redzēt, ka tev klājas labi, Ķiršlūpiņ.”

Tā varēja būt sagadīšanās, taču viņa tā nedomāja. Tikai viens cilvēks viņu bija saucis par “Ķiršlūpiņu”. Flosa turpināja rakstīt savus pantiņus, taču visu atlikušo dienas daļu mocījās prātojumos, vai vēstule ir no viņa. Jādomā, ka ne jau pēc pusotra gada. Bet kurš cits tas varētu būt? Flosa prātoja, vai, domājot par viņu, nav nosūtījusi kosmosam kādu signālu, uz kuru viņš atsaucies. Daudzi cilvēki šo teoriju nesauktu par muļķīgu.

Kad Flosa ēda pusdienu sviestmaizi, piezvanīja Džuljeta. – Sveika, – viņa nodārdināja. – Vai neiebilsti, ka Gajs vēlāk iegriezīsies? Kopā ar Stīvu. – Izrunājot pēdējo vārdu, viņas balsī atkal iezagās izsmiekls.

Ja Džuljeta vīpsnāja par otro vārdu, tad Flosa satraucās par pirmo. Viņa centās izturēties nevērīgi pret iespēju vēlreiz satikt Gaju Milleru.

– Protams, nē, – viņa noteica tik vēsi kā gurķis, kas visu nakti noturēts ledusskapī. – Cikos viņi būs klāt?

– Es teicu, lai nāk sešos, ja tu neiebilsti, – Džuljeta atbildēja.

Flosa ieskatījās pulkstenī – tas nozīmēja, ka viņai ir piecas stundas laika, lai izskatītos tā, it kā nemaz nebūtu pūlējusies.

– Protams, – viņa atkārtoja, domādama, ka vajadzēs atrast kādu jaunu apliecinošu vārdu.

– Mēs pasūtīsim kariju, – sacīja Džuljeta.

– Es varētu pagatavot pastu, – Flosa aši ieteicās. – Neko īpašu.

– O, tas būtu lieliski, – atsaucās Džuljeta, kura deva priekšroku mājās gatavotam, nevis līdznešanai domātam ēdienam. – Tikai nepārpūlies, tie būs tikai Gajs un Stīvs.

– Tev Stīvs īpaši nepatīk, ko? – Flosa apjautājās.

– Nē, – Džuljeta atbildēja. – Un piesargies, Flosa, jo viņš ir gatavais tēviņš. Diemžēl viņš ir arī sasodīti labs apmetējs, un man viņš ir vajadzīgs, lai savestu kārtībā virtuves sienu.

“Tad kāpēc viņam līdzi nāca arī Gajs?” Flosa netika gudra. Lai uzklātu apmetumu sienas plaisai, nebija vajadzīgi divi cilvēki. Pēc nejaukās iepazīšanās viņa būtu domājusi, ka dzīvoklis ir pēdējā vieta, kurp Gajs būtu gatavs nākt bez īpašas vajadzības. Flosa izteica savu jautājumu skaļi.

– Tad kāpēc… tavs brālis nāk kopā ar viņu?

– Tāpēc, ka viņi abi ir kā Siāmas dvīņi, – Džuljeta atbildēja. – Mājupceļā nopirkšu mazliet vīna. Uz veselību, mazulīt, – un, to pateikusi, viņa nolika klausuli.