Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 8

Gajs, izskatīdamies spožs plīvojošā nelieša apmetnī un melnos atlasa šortos, lauzās cauri gavilējošajam, ņirdzīgajam pūlim, kad nez no kurienes uzradās ar artrītu sirgstošas pensionāres, kuras enerģiski kā atlētes lauzās līdz ejai, lai noslānītu viņu ar savām rokassomiņām. Viņš pieņēma izaicinājumu, spļaudams un atņirgdams zobus, tad pašapzinīgi izrāpās cauri virvēm, noņēma savu plastmasas kroni, norāva apmetni un pasniedza to gaidošajam palīgam.

– Dāmas un kungi, šovakar jūsu uzmanībai, – skaļruņos atskanēja dramatiska balss ar Jorkšīras akcentu, – piedāvājam neprātīgo, ļauno, bīstamo, jūsu visu ienīsto, vienīgo un neatkārtojamo AKMENSSKALDĪTĀJU KINGSTONU! – Vārds pazuda jaunā ņirgu krešendo, kad masīvais, tumšmatainais puisis izgāja ringa centrā. Tur baltos šortos un ar mugurai piestiprinātiem spārniem viņu jau gaidīja vīrietis sudrabaini baltiem matiem viņa augumā, precīzi metru un deviņdesmit piecus centimetrus garš.

– Un “D un E cīkstoņu izklaide” ar lepnumu iepazīstina ar viņa pretinieku, lielisko, eņģelisko, labo, skaisto, dievišķo un debešķīgo STĪVIJU EŅĢELI.

Pūļa noskaņojums pārvērtās gavilēs, kad muskuļainais milzenis eņģeļa veidolā pacēla roku un sveica pūli, lai tad noņemtu spārnus un pasniegtu tos tam pašam palīgam uzglabāšanai.

Šķīrējtiesnesis, Mazais Ēriks, izslējās, cik nu to pieļāva viņa metru un sešdesmit vienu centimetru garais augums, un uzlika rokas abiem milžiem uz pleciem.

– Tā, puiši, es gribu kārtīgu, godīgu cīņu – un atceries, Eņģeli, tu trešajā kapitulē Bostonas Krabim. Lai jums veicas, puiši. Parādiet viņiem klasi, ka tevi divi deviņi.

Stīvs pamāja un plati uzsmaidīja Gajam, pasniegdams roku. Gajs nošņācās un to atgrūda, liekot ikvienam uz to spējīgam pensionāram zālē piecelties kājās haotiskā meksikāņu vilnī, ko papildināja nikna aurošana un savilktas dzīslainas dūres.

– Līdz tam Bostonas Krabim vēl ir daudz laika, tāpēc uzmanies, – Stīvs pačukstēja, sperdams soli uz priekšu.

– Dari, cik slikti vien vari! – noteica Gajs, pasniegdamies uz priekšu un bez kāda brīdinājuma sagrābdams pretinieku aiz rīkles.

Tā bija īsa, taču satraucoša cīņa. Kad pirmās palīdzības sniedzēji aiznesa projām savainoto Eņģeli, kurš, gulēdams uz nestuvēm, dramatiski gaudoja kaut ko par salauztu muguru, Gajs apstaigāja ringu ņirdzīgu izsaucienu pavadībā un tad metās cauri kaislīgi niknajam pūlim uz drošo ģērbtuvi. Stīvs nolēca no nestuvēm, tiklīdz nesēji bija nozuduši ap stūri, jo viņiem vajadzēja drīz vien atgriezties ringā, lai aizstieptu prom Tarzānu un Pērtiķcilvēku, pēc tam, kad viņus būs sakāvuši brāļi Pogmori.

– Liels paldies! Tu šodien gandrīz salauzi man muguru, – Stīvs sacīja Gajam un pasniedzās, lai pamasētu savu sāpošo muguru. – Man labāk patīk, ja es esmu Melnais Eņģelis un tu esi Labais Gvido. Tu kļūsti neciešams, kad tev jātēlo nelietis – ļaunāks par Alberto Mazerati.

Gajs pasmaidīja, izdzirdēdams ar savu brutalitāti bēdīgi slavenā vietējā cīkstoņa vārdu. – Kā mēs sakām manā profesijā – ja nevari izturēt karstumu, ej laukā no virtuves.

– Tev asiņo auss, – sacīja Stīvs.

– Ak jā, man jau likās, ka sūrst, – noteica Gajs, paberzēdams ausi un tad apskatīdams pirkstu. – Viena no večiņām man ieblieza, kad es metos prom. Varu apzvērēt, ka viņas vēl aizvien nēsā somiņās ķieģeļus.

Pensionāri tika atvesti no visām malām katru reizi, kad kaut cik tuvā attālumā notika kāda cīņa, un uz pāris stundām viņi atkal pārvērtās cālēnos, lai pēc tam no jauna pārtaptu vecās vistās un gaiļos, kuri ar grūtībām sakāpa autobusos un devās atpakaļ uz saviem pansionātiem. Kā viņiem bija izdevies ne reizes neapturēt maču, lai iznestu kādu ārā ar sirdslēkmi, neviens nespēja saprast. Tomēr Stīvam viņi patika. Viņam patika tas, ka pa daļai tas bija viņa nopelns: atmodināt šajos vecajos cilvēkos agrāko kaislību, pat ja tā kvēloja tikai tik ilgi, lai izvārītu mīkstu olu. Vairums no viņiem atminējās britu cīkstoņu slavas laikus, un šie vakari ļāva viņiem atgriezties jaunības dienās.

Katros Ziemassvētkos Gajs un Stīvs, brāļu Pogmoru komanda, Lielais Ļaunais Deivijs, Klondaikas Kevins un daži citi cīkstoņi veda konfektes un dažas alus un vīna pudeles uz “Narcišu māju” netālu no Penistounas un redzēja šos pašus neprātīgos skatītājus sēžam savos krēslos, blenžam televīzijas ekrānā un izplatījumā, it kā viņu gars būtu paglabāts naftalīna bumbiņās līdz nākamajam izbraucienam uz Simtgadu halles sacīkšu vakaru. Nē, kad viņš cīnījās kādā tēlā, Stīvam nerūpēja, vai viņi to mīl vai ienīst; svarīgi bija tikai tas, ka viņiem patika redzētais.

– Nopietni, draugs, paldies, ka izpalīdzēji, – sacīja Stīvs. – Zinu, ka tev šobrīd nav daudz brīva laika.

– Ak, neraizējies par to, – Gajs atgaiņājās no pateicības. – Tu taču šovakar nebūtu izticis bez partnera, vai ne?

Mazais Dereks, kurš organizēja šos pasākumus, bija zaudējis vienu vīru, jo Fredam Cepelīnam bija lauzta rokas locītava. Fredam bija palaimējies, ka tā bija vienīgā trauma, jo viņš to bija ieguvis cīņā ar Alberto Mazerati, kurš nepievērsa uzmanību Mazā Ērika un Mazā Dereka norādījumiem un allaž centās pretinieku iznīcināt. Alberto kļuva par visīstāko sadistu, uznākot ringā. Patiesībā neviens, izņemot lielo Fredu, ar viņu necīnījās, jo viņš bija biedējošs. Un tomēr ārpus ringa Alberto bija ģimenes cilvēks ar patīkamām manierēm, kurš vadīja nelielu, taču jautru krodziņu un kura mīļākās nodarbes bija ēdiena gatavošana, viesu izklaidēšana un operu klausīšanās. Lai arī cīkstēšanās lielā mērā bija teātris, traumas nebija nekas neparasts. Daļa bija tēlotas, taču, kad teju divsimt kilogramu smagais Pērtiķcilvēks no visa spēka nometa savu pretinieku uz grīdas, nebija nekādu garantiju, ka tam netiks lauzta kāda riba.

– Aliņu? – apjautājās Stīvs, pēc ledusaukstas dušas ar dvieli aši izbužinādams savus platīnblondos matus. Viņa mati izskatījās balināti, taču bija pilnīgi dabiski. Viņa vectēvs no tēva puses bija zviedrs – Stīvs gan nekad nebija viņu saticis – un pilnībā bija nodevis blondo matu gēnu savam vienīgajam mazdēlam. Mati uztvēra un noturēja tajos jebkādu gaismu, un bieži vien izskatījās, ka Stīvam ap galvu parādījies nimbs. Pēc kādas cīņas, kad viņš tēloja Toru Svensonu, vikingu karotāju, kāda iereibusi omīte viņam bija pateikusi: “Ooooo, tu izskaties pēc īsta eņģeļa.” Pēc tam viņa bija apvēmusi viņa simt divdesmit mārciņas vērtās pilnīgi jaunās sporta kurpes.

Visu apsverot, Stīvs nosprieda, ka šis vārds viņam patīk, un kopš tā laika to izmantoja.

– Tad tu man varēsi pastāstīt, kas notiek tavās cāļa smadzenēs, – Stīvs turpināja.

Gajs uz brīdi pārtrauca melno matu ķemmēšanu pie spoguļa, kura priekšā viņam allaž nācās pieliekties, lai sevi redzētu. Viņš bija gribējis pastāstīt Stīvam par satikšanos ar Flosu, taču tad pārdomājis.

– Manās smadzenēs nekas nenotiek.

Stīvs nosprauslojās. – Kā tad, un es esmu Ronijs Korbets! – Gajs turpināja ķemmēties. – Tu esi kļuvis pavisam kluss un sapņains kā Hītklifs. Tas tā notiek katru reizi, kad tev kaut kas ir prātā.

– Tu runā gluži kā Džuljeta, – atbildēja Gajs, jo māsa bija pirmā, kura ieminējās, ka viņas dvīņubrālis pārvēršas nejaukā un untumainā Hītklifā, kad viņa prātu kaut kas nodarbina.

Stīvs zināja, ka droši vien izdabūs patiesību no Gaja pie alus kausa, tāpēc pagaidām mainīja tematu.

– Un kāda tad ir Džuljetas jaunā dzīvokļa biedrene?

Gajs novaidējās un papurināja galvu.

– Vai ir tik ļauni? – Stīvs saviebās.

– Ak tu tētīt, – noteica Gajs, iemezdams ķemmi sporta somā. Tā aizkrita garām. Viņš klusi nolamājās un pieliecās, lai to paceltu.

– Pie joda, kas ar tevi notiek? – Stīvs neatlaidās.

Viņu sarunu pārtrauca Mazais Dereks, kurš ienāca ģērbtuvē, vicinādams divas brūnas aploksnes.

– Labi pastrādāts, Stīv! Piecdesmit mārciņas un vēl desmit papildu par taviem izdevumiem. Nākamā cīņa būs otrdien, trīsdesmit pirmajā. Es tev piezvanīšu un pastāstīšu sīkāk. Priecājos, ka atkal esi ar mums, Gaj. Vai gribi paņemt vēl kādu cīņu, puis?

– Nē, – Gajs apņēmīgi attrauca. – Es to darīju tikai Stīva dēļ. Esmu pārāk aizņemts, Derek.

Dereks tēvišķīgi pasmaidīja. Viņš nodarbojās ar cīņu organizēšanu jau kopš pusaudža gadiem un mierināja sevi ar ilūziju, ka šo sporta veidu gaida varena nākotne. Viņš nemūžam sev neatzītu, ka cīkstēšanās sports šajā valstī ir iznīcis. Katru cīņu vajadzēja prasmīgi iestudēt, lai piesaistītu klientus, apelējot pie viņu nostalģijas pēc labākiem laikiem, izmantojot tādus tēlus kā Milzu Sienakaudze, Lielais Papucis, “Bumba” Roko, Džims Breikss: puišus, kurus visi mīlēja un ienīda. Dereks nevarēja ne saskaitīt, cik reižu viņi ar Gaju ir risinājuši šo sarunu: par to, ka viņš piedalījies “šajā reizē” tikai tāpēc, lai izpalīdzētu Stīvam, un ka tā būs viņa pēdējā cīņa. Tā nekad nekļuva par pēdējo. Dereks zināja, ka var izspiest no Gaja vēl dažas, ja viņa partneris būs Stīvs.

– Tici man, – sacīja Dereks. – Tas ir tikai laika jautājums, pirms mēs panāksim amerikāņus, un cīkstēšanās sporta centrs atkal pārvietosies uz Lielbritāniju. Un, kad tas notiks, es būšu tam gatavs. Miljonāri – tie viņu cīkstoņi ir miljonāri un superzvaigznes. Un, kad es kļūšu bagāts, jūs arī kļūsiet bagāti. – Dereks pieņēma, ka visi ir pārņemti ar naudu tāpat kā viņš. Derekam neienāktu prātā, ka puiši varētu cīkstēties prieka pēc. – Man ir jāturpina ietērpt savu mazo meitenīti dizaineru drēbītēs.

– Ak jā, tavu Čantiju. Kā… kā viņai iet… Čantijai? – apjautājās Stīvs, neveiksmīgi tēlodams vienaldzību, jo viņa balss allaž pacēlās augšup par trim oktāvām, izrunājot Čantijas vārdu, kamēr pārējā teikuma daļa tika izrunāta basā.

Viņš izklausījās pēc jodelētāja, kurš iedzēris par daudz šņabja.

– Vai kāds mani pieminēja? – Kā uz burvju mājienu spožā Čantija Pārkina, Mazā Dereka divdesmit piecus gadus vecā meita, parādījās durvīs ar visām savām kārnajām kājām, uzpumpētajām krūtīm un zeltainajiem pieaudzētajiem matiem, pie kuriem viņa bija tikusi, pateicoties kādai nabaga sievietei Krievijā, kura bija pārdevusi savas cirtas par pāris maizes klaipu cenu.

– Ak, sveika, Čantij, vai tev klājas labi? – apjautājās Stīvs, nervozi kasīdams skaustu.

– Jā, lieliski, – atbildēja Čantija, gremodama košļājamo gumiju tā, it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība. Viņa veltīja Stīvam mirkli uzmanības un tad novērsās no viņa, lai pievērstos Mazajam Derekam.

– Ienācu, lai pateiktu, ka es aizbraucu, tēt. Veins atbrauca man pakaļ.

– Visu labu, mīlulīt. Lai tev labs vakars, – Mazais Dereks maigi un lepni noteica un noskūpstīja meitu uz vaiga. Stīvs noskatījās, kā Čantija pagriežas un aizsoļo savos garajos zābakos, kas sniedzās pāri celim, un īsajos, plīvojošajos svārciņos. Viņam kaklā iespriedās dzīvniecisks rēciens, un viņš aši pacentās to norīt.

– Viņa šovakar dodas uz “Četriem kokiem”. Uz to grezno restorānu ar garo rezervāciju sarakstu. Veins ir kaut kāds uzņēmējs. Jādomā, ka viņam ir liela un grezna mašīna. Skaidrs, ka viņš nenoturēsies ilgi, viņi nekad nenoturas. Izmanto un pamet, tāda ir mūsu Čantija. – Dereks sirsnīgi nopūtās par savas meitas sadistisko attieksmi pret vīriešiem un tad atkal pievērsās darbam. – Lai vai kā, man ir jāskrien. Atā, puiši, un paldies. Tas bija labi. – Viņš parādīja tiem augšup pavērstus īkšķus un nozuda mājā, lai noskatītos atlikušo cīņu un beigās, kur Drūmais Pļāvējs (viņa parādīšanās sausā ledus mākonī allaž paaugstināja pensionāru asinsspiedienu par miljons procentiem) cīnījās pret simt četrdesmit kilogramus smagā Džefa Leparda žņaudzošo tvērienu. Pensionāriem patika noskatīties, kā Drūmais Pļāvējs tiek sakauts.

– Čantija Pārkina. – Stīva nopūta izteica visu.

– Tu vari atrast kādu labāku par viņu, – Gajs atbildēja. Čantija Pārkina uz viņu neatstāja lielu iespaidu. No viņas nāca vēsums, bet Stīvam bija vajadzīga kāda maiga un sirsnīga meitene, kas prastu novīt ligzdiņu, lai kompensētu visu to, kas viņam ticis liegts bērnībā. Gajs nespēja iztēloties Čantiju priekšautā rosāmies ap plīti un gatavojam ganu pīrāgu, un katru vakaru sagaidām Stīvu mājās no darba ar atplestām rokām.

– Kā iet tavai mammai? – Gajs uzdeva nākamo jautājumu.

Stīvs atkal nopūtās – šoreiz tā bija skumja un smaga nopūta. – Būtībā viss ir tāpat kā vienmēr. Šodien biju aizbraucis, taču viņa nebija runājama. Bet pagājušajā nedēļā es aizvedu viņai zivis, un viņa krietni daudz apēda. Bija patīkami redzēt viņu kaut ko apēdam.

Gajs zināja, ka Stīvs to uzskata par rezultātu. Dažkārt Kristīne Fīsta pat neielaida dēlu mājā. Tas bija atkarīgs no tā, cik liela attiecīgajā brīdī bija viņas paranoja. Kristīne bija hroniska alkoholiķe jau Stīva bērnībā. Viņa nāca no dzērāju ģimenes un nemēģināja cīnīties pret šo sērgu.

– Viņa ir maza putnēna lielumā, – Stīvs turpināja, cīnīdamies ar trīsām balsī. Tad viņš noklepojās un centās aizgaiņāt domas par māti. – Labi, lai nu paliek mana darīšana. Mēs iesim iedzert aliņu, un tu man pastāstīsi, kāpēc visu vakaru tu staigā apkārt kā viens sasodīts Adrians Mols. – Viņš jutās pārliecināts, ka pie vainas ir ķibele ar sievieti. Un Stīvs par ķibelēm ar sievietēm zināja krietni daudz. Čantija bija nesasniedzamāka par Kailiju Minogu.

Tāpat kā visa Milleru ģimene, Stīvs cerēja, ka Gajs atradīs kādu piemērotu sievieti un apprecēsies. Viņš bija drošs un stabils, un kā radīts patīkamai ģimenes dzīvei. Un Gajs patiešām bija pelnījis kādu drusku laimes pēc visiem tiem pārbaudījumiem, kuriem bija izgājis cauri. Tie atšķīrās no viņējiem, bet tik un tā bija pārbaudījumi.

Gajs uzmeta uz pleca savu milzīgo sporta somu. – Ja es tev pateikšu, tad tu nedrīksti teikt ne pušplēsta vārda Džuljetai, un es to saku nopietni.

– Vari būt drošs, ka es būšu diskrēts, – Stīvs atcirta, juzdamies nāvīgi apvainots.

– Nujā, bet es nevaru paļauties uz viņu, – Gajs noteica. Netaktiskuma skolā viņa māsa būtu direktore. Viņš uzreiz iedomājās par savu slepeno Valentīna dienas kartīti Mišelai Holai, kas tika atklāta (ievērojot divas dienas iepriekš televīzijā redzētā bērnu raidījuma padomus, viņš to bija izgatavojis no graudu pārslu paciņas, līmlentes, skolas līmes, sarkanas plakātu krāsas un putnu barības). Viņš nespēja klausīties Krisijas Haindas dziesmā “Pilsētas tenkas” bez aukstiem sviedriem.

– Tad kas man nav jāsaka Džuljetai? – apjautājās Stīvs, kura pacietība jau sāka izsīkt. Viņš atgrūda vaļā durvis, kas žēli nočīkstēja, un viņi izgāja siltajā augusta vidus naktī.

– Runa ir par Džuljetas jauno dzīvokļa biedreni. Vakar vakarā es pataisīju sevi par īstu nejēgu viņas priekšā.

– Un ko tad tu tādu izdarīji? Apgāzi žurnālu galdiņu un nokriti viņai pie kājām? – Stīvs iesmējās.

Gaja skatiens liecināja, ka tas nav tālu no patiesības.

Stīvs klausījās Gaja stāstā par viņu pirmo satikšanos. Par to, kā Flosa izskatījusies sīciņa un trausla, ievīstījusies raibā rītakleitā, un kā viņš uz mirkli iedomājies par Leisiju. Viņš noslēdza stāstu ar savu kaunpilno un bērnišķīgo aizbēgšanu.

– Tas taču nav nekas liels, ko? – Stīvs sacīja. Viņš zināja, kāda tipa sievietēm Gajs dod priekšroku – garkājainām, ar zeltainiem matiem, tādām, kas nepavisam nelīdzinājās sīkajai un tumšmatainajai Leisijai Robinsonei. – Un kāpēc tu satraucies par to, ko par tevi domā kāda īkstīte, kura ir saģērbusies kā tāds dalmācietis?

Gajs izdvesa garu un smagu nopūtu. – Tāpēc, ka viņa bija sasodīti vienreizēja.