Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 5

Džuljetas vecāki pamanījās savaldīties līdz svētdienai, lai iegrieztos pie viņas ar smieklīgo aizbildinājumu, ka jāpaņem āmurs.

– Tēt, tev ir vairāk āmuru nekā visiem kaimiņiem, kopā ņemtiem! – Džuljeta smējās, sarunādamās pa namruni.

– Jā, taču es nekur nevaru atrast savu mazo āmurīti, – sacīja Perijs Millers. Viņa īstais vārds bija Persijs, taču pēdējais cilvēks, kas viņu tā sauca, bija briesmīgā vecā mūķene, Svētās ģimenes bērnu skolas direktore Korkas grāfistē.

– Un, lai aizstieptu to līdz mājām, jums abiem ir jānāk šurp, ko? – Džuljeta turpināja, pamirkšķinādama Flosai.

– Ak, laid taču viņus iekšā un beidz ķircināties, – sacīja Flosa, kuras acis iemirdzējās kā zaļi smaragdi, kad viņa pasmaidīja. – Viņi tikai grib pārliecināties, ka tu neesi ielaidusi savā mājā sērijveida slepkavu.

– Nu tad nāciet iekšā, – nopūtas Džuljeta, piespiezdama ārdurvju pogu. – Uzlikšu vārīties ūdeni. Flosa saņēmās pirms gaidāmās nopētīšanas. Ilgie mājās nostrādātie gadi bija padarījuši viņu kautrīgu, satiekoties ar svešiniekiem. Viņai patiešām nebūtu vajadzējis raizēties, jo Perijs un Graina Milleri iesteidzās dzīvoklī, apskāva viņu kā pazudušo meitu, un drīz vien viņi visi sēdēja pie pusdienu galda, dzerdami tēju un piekozdami klāt Grainas – “sauc mani par Gronu” – atnestos dateļu un valriekstu plāceņus.

Graina un Perijs bija ļoti garš pāris, un Džuljeta pēc izskata līdzinājās saviem vecākiem. Viņai piemita tēva nekaunīgās pelēkās acis un augstie vaigu kauli un mātes lielās, sulīgās lūpas un pievilcīgā spraudziņa starp priekšzobiem. Grainas mati tagad bija īsi un iesirmi, taču jaunībā tie bija gari un kraukļa melni, tikai cirtaini, atšķirībā no Džuljetas. Perijam bija biezi sniegbalti mati, un viņš atstāja ļoti mierīga un jauka cilvēka iespaidu.

– Tad ar ko tu nodarbojies, Flosa? – apjautājās Perijs, palūkodamies uz piezīmju grāmatiņu kaudzi uz pusdienu galda, kuru viņa torīt bija izmantojusi par darba galdu.

– Neesi nu tik ziņkārīgs, Perij, – Graina viņu norāja, un viņas vieglais īru akcents tagad bija tikpat izteikts kā tolaik, pirms četrdesmit pieciem gadiem, kad viņa bija pārcēlusies uz Bārnsliju.

– Es neesmu ziņkārīgs, – atbildēja lēnīgais Perijs. – To sauc par sarunāšanos.

– Man nav iebildumu atbildēt, – Flosa noteica un iesmējās. – Esmu apsveikuma kartīšu tekstu sacerētāja un strādāju uz līguma pamata. – Redzot neizpratnes pilnos skatienus, ar kādiem viņu apveltīja Milleru pāris, viņai nācās paskaidrot sīkāk. – Būtībā es sēžu pie sava datora un dienu pēc dienas saceru jokus un pantiņus. Apsveikuma kartīšu ražotāji tos pērk no manis.

– Vai nav neticami? – Graina sacīja. – Nekad agrāk nebiju aizdomājusies par to, kas raksta visus tos tekstus, kas nodrukāti uz kartītēm.

– Mamma savulaik būtu subsidējusi tavus ražotājus, – sacīja Džuljeta. – Viņa sūta kartītes katru reizi, kad kaut kas notiek. “Apsveicu ar atbrīvošanos no lielās pumpas”. “Ar nožēlu uzzināju, ka tu esi nokritis uz kāpnēm un pārsitis galvu”. “Cik jauki, ka tu izmeti pa durvīm savu draņķa vīru”. Graina pielēca kājās un piegāja pie somiņas, kuru bija atstājusi pie durvīm kopā ar mēteli.

– Labi, ka atcerējos. – Viņa atgriezās ar sarkanu aploksni, kuru pasniedza Flosai.

– Tā ir apsveikuma kartīte par godu jaunajai mājvietai, – viņa plati pasmaidīja.

– Redzi? – Džuljeta iesaucās. – Ko arī vajadzēja pierādīt.

– Pateicos, tas ir ļoti laipni no jūsu puses, – pasmaidīja Flosa, prātodama, vai vajadzētu atvērt aploksni visu klātbūtnē vai pietaupīt to vēlākam laikam. Viņa izlēma par labu pirmajam variantam, jo Graina ar platu smaidu sejā acīmredzami gaidīja, kad viņa to izdarīs. Aploksnē atradās kartīte ar lielu smalkmaizīti, kurā bija ierīkoti logi un durvis. Iekšā bija ierakstīts novēlējums: “Esi sveicināta jaunajā mājvietā, ar mīlestību Graina, Perijs un Gajs Milleri”.

– Pateicos, tas ir ļoti mīļi no jums, – sacīja Flosa. – Vai Gajs ir kaķis? – Viņa zināja, ka Milleriem ir kaķis, jo Džuljetas virtuvē uz ziņojumu dēļa atradās fotogrāfija ar viņas tēvu, kurš turēja rokās kaķi. Tas bija vecs, melns runcis ar vienu aci un bez zobiem. Spriežot pēc teju histēriskās reakcijas, kādu izraisīja šī piezīme, acīmredzot Gajs tomēr nebija kaķis.

– Viņš ir mans dvīņubrālis, – paskaidroja Džuljeta. – Viņš dzīvo kopā ar mammu un tēti.

– Nu, vispār viņš dzīvo vecmāmiņas dzīvoklī, kas atrodas līdzās mūsu mājai, – piebilda Graina. – Neesmu droša, vai viņam gribētos, lai cilvēki domātu, ka viņš vēl aizvien dzīvo kopā ar vecākiem.

Džuljeta ar visu krēslu pagriezās un parakņājās kumodes atvilktnē sev aiz muguras. – Paskaties, tas ir viņš, – un viņa pasniedza savu fotogrāfiju, kurā viņa stāvēja starp diviem milzīga auguma vīriešiem cīkstoņu tērpos – vienam bija plīvojoši gaiši mati un kažokādas veste, otram kraukļmelnas cirtas un Perija pelēkās acis biezu, tumšu skropstu ielokā. Flosa noelsās vien. Garais, muskuļainais Gajs Millers ar stūraino zodu bija izcils skaistulis. Viņa juta, kā sirds krūtīs sāk pukstēt straujāk.

– Tas ir Stīvs Fīsts, Gaja labākais draugs, – Džuljeta norādīja uz gaišmati. Viņa pateica vīrieša vārdu tādā tonī, pēc kura Flosa sprieda, ka viņš nepieder pie Džuljetas sirdsdraugiem. – Un tas ir mans brālis. Starp citu, mammu, kur ir Gajs? Viņš vēl nav parādījies, lai varu viņu iepazīstināt ar Flosu.

– Viņš briesmīgi nostrādājas restorānā, – Graina atbildēja. – Nabaga zēns ir pārguris. Tas Kenijs ir viens sasodīts vergturis! Nesaprotu, kāpēc Gajs viņu vēl nav pasūtījis trīs mājas tālāk. – Iedomājoties par nekaunību, kādu atļāvās Kenijs Mouldings, liekot viņas dēlam strādāt tik garas darba stundas, Grainas asinis sāka vārīties.

– Nu, nu, Grona, viņš ir izturējies labi pret Gaju savā vīzē. Viņš allaž ir labi samaksājis par darbu, – iebilda Perijs, izņemdams no kabatas pīpi un iespiezdams to sev starp zobiem. Viņš to nemēdza aizkūpināt citu mājās, viņam tikai patika tās pieskāriens lūpām.

Graina nosprauslojās. – Nauda vēl nenozīmē visu, Perij. Ar to nevar nopirkt laimi.

– Jā, šajā ziņā es tev pilnīgi piekrītu, mana dārgā Grona. Un tomēr ir patīkami, ja nauda ir. Tā ieeļļo dzīves riteņus. – Perijs atbruņoja sievu ar smaidu. Flosa iedomājās, ka ir neiespējami strīdēties ar tik mierīgu un diplomātisku vīrieti. Viņam būtu vajadzējis dienēt starptautiskajās miera uzturētāju misijās. – Pie cik kartīšu ražotājiem tad tu vispār strādā? – Perijs turpināja izprašņāt Flosu.

– Pie septiņiem, – Flosa atbildēja. – Lai gan es saņemu iknedēļas pasūtījumu no firmas ar nosaukumu “Status Kwo”, un viņi ir galvenie maizes devēji.

– Un kas tev īsti ir jādara? Vai viņi atsūta attēlus un tev jāraksta par tiem?

– Dažreiz, – Flosa atbildēja. Viņa paņēma mapi un atvēra to, lai parādītu Perijam lapas, kas bija pilnas ar sīkām melnbaltām bildītēm. – Viņi atsūta man šos attēlus diskā, un es rakstu tām tekstus atkarībā no tā, kāda ir tēma. Piemēram, šis attēls ar sievieti, kas vicina vīna glāzi – to varētu salikt kopā ar tekstu par Mātes dienu un to, kā mamma ir pārsvinējusies, vai arī tā varētu būt labākajai draudzenei paredzēta kartīte par dzeršanu tikai tajās dienās, kuru nosaukumā ir “a” burts; tā var būt kartīte, ko sūtīt slimniekam līdz ar novēlējumu ēst vīnogas un veseļoties, bet tikai tad, ja tās ir sarūgušas un sapildītas pudelēs. Kaut kā tā. Dažreiz… – Viņa parakņājās mapē, lai sameklētu vēl vienu pasūtījumu, –…es saņemu tikai norādījumus, ka man jāuzraksta pantiņš par godu Tēva dienai vai Valentīna dienai. Tad es tos aizsūtu, un ilustratori strādā ar manis uzrakstīto tekstu.

– Ļoti laba nodarbošanās. Vai par to labi maksā?

– Perij Miller! Tu šodien esi kā apsēsts ar naudu. – Graina bija sašutusi par to, ka vīrs ir tik nekaunīgs, lai uzdotu tādu jautājumu.

– Rēķinu samaksai pietiek, – atbildēja Flosa, pasmaidīdama par Grainas komiskajām mulsuma izpausmēm. Tajā pašā laikā viņa saprata, ka visi domā: nez vai tas ir tik ienesīgi, jo citādi viņai savos trīsdesmit piecos gados nevajadzētu meklēt īres dzīvokli kā apakšīrniecei. Flosa nesāka stāstīt viņiem sīkāk par šo jautājumu, bet aši turpināja iepriekšējo tematu, parādot Perijam iknedēļas pasūtījuma paraugu no Lī Statusa, kurš bija ķertais “Status Kwo” īpašnieks.

Džuljeta ēda jau trešo ar biezu sviesta kārtu apziesto plāceni.

– Kas tos gatavojis, tu vai Gajs? – viņa apjautājās mātei ar pilnu muti.

– Tu atbildēji pati uz savu jautājumu, tos ēdot, mīļā, – sacīja Perijs. – Tava māte gatavo plāceņus tikai laupītājiem, kuriem aptrūcies ķieģeļu.

– Tu nu gan esi viens nekauņa, – noteica Graina, asi, bet labsirdīgi iedunkādama vīru. – Jā, Gajs jums uzcepa vienu partiju, kad vakar vakarā atgriezās no darba.

– Tas ir ļoti mīļi no viņa puses, – noteica Flosa, nožēlodama, ka viņš tos nav atnesis pats.

– Viņš cep kūkas, lai atslēgtos, – Graina atklāja, un viņas balss kļuva skarbāka, atkal ierunājoties par restorānu. – Un dievs mans liecinieks, ka viņam ir jāatslēdzas, atgriežoties no tās vietas. Sākot no parītdienas, paldies dievam, viņš paņems pāris brīvdienas.

Flosa nokoda vēl vienu kumosu no plāceņa un iedomājās, ka vīrietis, kurš prot pagatavot kaut ko tādu, noteikti ir varens ķēriens. Bija pagājis ilgs laiks, kopš viņa bija sajutusi vēderā kaut vienu tauriņu. Bet, ja Gajs Millers dzīvē bija tikpat izskatīgs kā fotogrāfijā, Flosa zināja, ka satikšanās brīdī viņai nāksies cīnīties ar tauriņiem ērgļa lielumā.

Pat gribēdama viņa nebūtu varējusi vēl vairāk kļūdīties.