Читать книгу Rudens dēka - Millija Džonsone - Страница 7

Stīvs uzgrieza numuru un gaidīja, lai redzētu, vai viņa atsauksies. Viņa atsaucās, un viņš atviegloti uzelpoja par to, ka viņa nav nokritusi pa kāpnēm vai atgriezusi gāzi un tad aizmirsusi par to un nodedzinājusi māju.

– Hallo, kas runā? – jautāja piesmakusi, šļupstoša balss.

– Sveika, mammu, tas esmu es. Kā tu jūties?

– Kas zvana?

– Tas esmu es, Stīvs. Mammu, kā tu jūties?

– Viss kārtībā, – sacīja balss. – Kāpēc lai tā nebūtu? – Viņa bija piedzērusies. Pulkstenis bija desmit no rīta, un viņa bija piesūkusies kā zeķe. Pēc tik daudziem gadiem tam nevajadzētu būt pārsteigumam, tomēr tas vēl aizvien pārsteidza.

– Būšu klāt pēc stundas. Vai vajag kaut ko nopirkt?

– Kā parasti.

– Mammu, es nevaru. Tu zini, ka nevaru. – Stīvam dūša saskrēja papēžos.

– Tad nepūlies braukt šurp, – un ar to pašu zvans pārtrūka.

Stīvs ieradās mātes mājā pēc stundas, ienīzdams sevi par to, ka bija pievienojis iepirkumiem degvīna kortelīti. Tas bija mazākais izmērs, kādu viņš varēja atrast, un viņš zināja, ka pretējā gadījumā māte nepagodinās viņu ar savu uzmanību.

Divģimeņu mājas otrā daļa nevarēja būt vēl atšķirīgāka. Sāras Barovsas mājai bija nevainojami tīri logi, glīti aizkari un kopts dārziņš, bez parastajām dīvānu un automašīnu atlūzām, kas kalpoja par dārza rotājumiem daudzās citās mājās šī Ketervudas dzīvojamo māju rajona trūcīgākajā galā. Un uz tīri noberztā lieveņa sēdēja mazs desmitgadīgs puika ar Bārnslijas komandas futbola kreklu mugurā.

– Sveiks, Denij, – Stīvs pasmaidīja. – Gandrīz tevi nepazinu. Kur ir tavas brilles, mazais?

– Tās saplīsa, – atbildēja mazais Denijs. Jo tuvāk Stīvs piegāja, jo skaidrāk varēja saskatīt arī vieglo nobrāzumu uz viņa vaiga.

– Vai tu kāvies? – Stīvs apjautājās, juzdamies mazliet norūpējies, jo Denijs Barovss nepiederēja pie kaušļiem. Barovsi neiederējās šajā rajonā. Sāra Barovsa bija apkopēja, kura smagi nostrādājās, kārtīga meitene, un Denijs bija kluss puika, allaž ar grāmatu rokā.

Denijs viņam neatbildēja, tikai nokāra galvu. Stīvs pārkāpa pāri norobežojumam un apsēdās līdzās zēnam uz lieveņa.

– Vai tev nekas nekaiš, mazais? – viņš apjautājās.

– Skaidrs, ka ne, – atbildēja Denijs, cenzdamies neuzkrītoši izslaucīt no acīm asaras.

– Ak, sveiks, Stīv, – parādīdamās durvīs, ierunājās Sāra Barovsa. – Vai gribi iedzert ko atspirdzinošu? Denij, mīļais, tu gribēsi limonādi?

Denijs pamāja un neko neteica, tāpēc ka viņa balss bija aizžņaugta. Stīvs negribēja sagādāt Sārai liekas raizes, taču vēlējās izdabūt no Denija, kas noticis, tāpēc sacīja: – Zini ko, lai būtu divas limonādes, labi, Sāra? Lūdzu.

Kad Sāra atkal bija nozudusi virtuvē, Stīvs kādu minūti pagaidīja un tad iedunkāja Deniju.

– Aiziet, mazais. Pastāsti savam tēvocim Stīvam, kas noticis.

– Nekas nav noticis, – sacīja Denijs.

– Zini, tu vari man to pastāstīt.

Denijs atvēra muti, kā gribēdams ko teikt, bet tad atkal to aizvēra.

– Nav nekā, ko stāstīt.

– Ir gan, – ierunājās Sāra, iznākdama ārā ar divām diētiskās kolas glāzēm. – Esmu noraizējusies līka. Tas viss tā ļaundara Tomija Pedžeta dēļ. Šogad šī jau ir piektā reize, kad Denija brilles tiek sadauzītas. Es neko par to nezināju līdz brīdim, kad viņš pārnāca ar zilu aci. Tad es atklāju, ka viss viņa ķermenis ir pārklāts ar zilumiem.

– Denij, tev ir jāsit pretī, mazais, – sacīja Stīvs, aplikdams roku zēnam ap pleciem un pievilkdams sev klāt, pie reizes sajūtot, cik viņš ir sīks.

– Viņi ir četri, – Sāra turpināja. – Banda. Un no skolas direktora ir tikpat daudz labuma kā no šokolādes cepuma. Viņš apsolīja, ka tas vairs neatkārtosies, taču es par to šaubos. Tagad dažas dienas nelaižu Deniju uz skolu, tāpēc ka viņš nevar aizmigt. Vai tas ir normāli desmitgadīgam puikam?

– Kur dzīvo tas Tomijs Pedžets?

– Ak nē, Stīv, mūsdienās bērniem nekā nevar teikt, jo tas viņiem liek to darīt vēl vairāk, – Sāra aši noteica.

– Es neko nedarīšu. Es tikai apjautājos, kur viņš dzīvo.

– Otrā pusē, Bridža avēnijā. Šķiet, ka deviņdesmit piektajā numurā. Varbūt tu pazīsti viņa tēvu, Ārtiju Pedžetu. Agrāk viņš iedomājās, ka ir bokseris.

– Ārtijs Pedžets ir viņa tēvs? – Jā gan, Stīvs pazina gan Ārtiju Pedžetu.

– Tā ir briesmīga sajūta, kad tu nespēj aizstāvēt savējos. – Sāra lēnām nošūpoja galvu. Viņa izskatījās galīgi satriekta.

– Tev nevajadzētu dzīvot šajā rajonā, mīļā, – Stīvs noteica, pārlaizdams skatienu neciešamajai apkārtnei.

– Vari man neteikt. Esmu reģistrējusies gaidītāju rindā jau pirms diviem gadiem. Droši vien neceļu tik lielu troksni kā daži citi. Tas, kurš kliedz visskaļāk, pirmais tiek sadzirdēts, vai tā nesaka? Taču, būdama te, es vismaz varu pieskatīt tavu mammu. Dažreiz viņa ielaiž mani iekšā.

Stīvs skumji pasmaidīja. – Liels paldies, Sāra.

– Man žēl, ka nevaru darīt vairāk, – Sāra atbildēja, smagi nopūzdamās.

– Es zinu, ko tu gribi teikt. – Tas bija ironiski, cik cieši Kristīne Fīsta turējās pie savām tiesībām iznīcināt sevi ar lēta alkohola palīdzību. Dzīve bija tik vērtīga, un tomēr Kristīne Fīsta, šķiet, nekad nebija pēc tās alkusi.

Stīvs iztukšoja glāzi un sirsnīgi iedunkāja Deniju, lai tad celtos kājās. – Ja tev rodas vēl kādas problēmas, pasaki man, – Stīvs sacīja. – Iemācīšu tev dažus pašaizsardzības paņēmienus.

– Es esmu sācis nodarboties ar karatē, – Denijs lepni noteica, apvaldīdams pēdējās asaras, jo nu jau jutās labāk, ja reiz Stīvs bija viņa pusē. – Eju uz nodarbībām trešdienu vakaros.

– Pie Lielā Džima Baklijstrītā?

– Tieši tur, – Sāra atbildēja.

– Viņš mācīja arī mani, – sacīja Stīvs. – Džims ir labs skolotājs. Ja tu viņam pateiksi, ka pazīsti mani, viņš tev piešķirs nelielu atlaidi.

– Man nepatīk būt lielīgai, – Sāra sabozās. Stīvs pasmaidīja par šo lepnumu un nožēloja, ka viņa mātei nepiemīt ne grama no jaunās sievietes pašcieņas.

– Lai paliek, – viņš noteica, zinādams, ka Sārai nav daudz liekas naudas. – Vai tu esi ticis pie visa vajadzīgā aprīkojuma?

– Viņš teica, ka pagaidām varu trenēties sporta tērpā, – Denijs atbildēja.

– Te būs. – Stīvs iebāza roku kabatā un izvilka dažas banknotes. – Sapērc sev visu vajadzīgo.

– Neuzdrošinies ņemt to naudu, Denis, – iesaucās Sāra, nostādamās ceļā naudas nodošanai.

– Tā nav domāta tev, tā domāta bērnam. – Stīvs iespieda naudu Denijam rokā.

– Aiziet, ņem vien, mazais. Kāds puisis reiz izdarīja manā labā to pašu, ko es tagad daru Denisa labā, – Stīvs meloja, lai saudzētu Sāras lepnumu. Viņš arī bija trenējies sporta tērpā, līdz dabūja vecu karatē formu, no kuras bija izaudzis Džima paša dēls. – Tas ir bezprocentu kredīts. Gribu to atpakaļ, kad būsi ticis pie melnās jostas, labi?

Stīvs negrasījās samierināties ar atraidījumu. Sāra negribīgi viņam pateicās. Viņa nekad nebija izmantojusi citus. To mazumiņu, kas viņai piederēja, viņa bija nopelnījusi pati.

Stīvs pārrāpās pāri žogam un, pirms ķerties pie mātes ārdurvju roktura, saņemdamies ievilka elpu.

Dažreiz viņa aizmirsa tās aizslēgt – arī tas Stīvam pastāvīgi darīja raizes. Viņš atgrūda durvis, sagatavodamies tam, ko nāksies ieraudzīt iekšpusē. Gaisā varēja sajust dūmu un netīrumu smaku. Centrālapkure bija ieslēgta uz pilnu klapi un veicināja briesmīgas smakas, taču nesajauca tās kopā. Nepatīkamie aromāti vēdīja gaisā cits virs cita gluži kā savāds gaisa atsvaidzinātājs: cigaretes, sviedri, kaut kas pūstošs, lai arī viņš bija iztīrījis māju vēl tikai pirms pāris dienām, iztukšojis papīrgrozus un atstājis māju smaržojam pa pusei pieklājīgi.

– Sveika, mammu, – Stīvs maigi noteica, pamodinādams viņu no snauda. Kristīne Fīsta sēdēja uz dīvāna, ietinusies segā. Viņas acis lēnām atvērās un galva pagriezās Stīva virzienā, taču viņa uzlūkoja to ar tādu pašu interesi, ar kādu vērotu laternas stabu.

Mātes mati, kas bija sirmi, cik vien Stīvs spēja atcerēties, pēdējā laikā bija kļuvuši pavisam plāni. Stīvam gribējās tos izsukāt, lai tie glīti ieskautu viņas seju, taču viņš bija mēģinājis to darīt jau agrāk, un māte nebija to ļāvusi.

– Atnesu tev šo to no veikala. Te ir olu sviestmaize ar majonēzi. Tava iecienītākā. – Viņš iebāza roku maisiņā un izvilka svaigu, brūnu sviestmaizi.

– Es neesmu izsalkusi, – viņa noteica. Mātes plakstiņi atkal sāka slīgt lejup. Bez šaubām, viņa bija piedzērusies. Stīvs nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad redzējis viņu skaidrā. Mātes ķermenis vairs nefunkcionēja kā nākas: viņa snauda vairākas stundas, dzēra, atkal iesnaudās, atkal dzēra… dažreiz viņa tika līdz tualetei, citreiz ne.

Viņa lika dēlam aizvākties, kad viņš mēģināja sakopt netīrību, viņa neļāva aizvest sevi pie ārsta un pretojās visiem mēģinājumiem pacelt sevi no dīvāna un nomainīt ar urīnu piesūkušās drēbes. Sociālais dienests neiejaucās, un nu Stīvs vairs nezināja, ko iesākt, ja neskaita regulāros apmeklējumus, cerot uz brīnumu. Stūra veikals neatteicās viņai pārdot alkoholu, lai kā Stīvs viņiem bija lūdzis to nedarīt. Kristīne maksāja rajona lielākajiem bērniem, lai tie viņai to nopirktu.

– Es šovakar cīkstēšos, – viņš noteica. Tā vien šķita, ka māte ir komā un vienīgais veids, kā atmodināt viņas apziņu, ir sarunāties normāli, lai viņa pamostos un atbildētu. Tas nekad nenotika. – Es esmu labais. Eņģelis.

Viņš nosēdēja pie mātes stundu un runāja, bet viņa neko nedzirdēja. Tad Stīvs iespieda nedaudz naudas viņai rokā cerībā, ka viņa par to nepirks dzeramo. Tomēr viņš zināja, ka pirks gan.