Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 10

Janvāra vējš plivināja Flosijas pusgarā mēteļa malas, liekot tā malām pašķirties un atsedzot violeti zilos svārkus ar neuzkrītošu svītriņu. Vēl nekad agrāk viņa nebija piedzīvojusi pirmo darba dienu un vēlējās atstāt labu iespaidu. Kleitas izvēlei vajadzēja būt vienkāršam uzdevumam. “Dievs ir mans liecinieks – man ir tērps katram dzīves gadījumam.” Vismaz tā viņa domāja. Tomēr ne “Harper’s Bazaar”, ne “The Ladies Home Journal” nekas nebija rakstīts par “Tifanija” meitenēm piemērotu ģērbšanās stilu.

Sākumā Flosija bija gribējusi vilkt vienkāršus svārkus un blūzi; tādā apģērbā viņa apmeklēja Lietišķās mākslas skolu. Taču pansijā visi bija tā pārņemti ar to, ka viņa strādā pie Tifanija kunga, ka Flosija bija sākusi prātot, vai nevajadzētu vairāk saposties. Viņa bija izmēģinājusi četrus dažādus tērpus, beidzot izšķīrusies par šo un ļoti cerēja, ka neizskatīsies pārlieku grezni.

Ierāvusi galvu plecos, lai pasargātos no vēja, Flosija izkāpa no tramvaja un devās uz “Tifanija” vareno četrstāvu ēku ielas stūrī. Viņa gandrīz bija nonākusi pie ieejas, kad Ceturtās un Divdesmit piektās ielas stūrī ieraudzīja blīvu vīriešu pulciņu. Daži bija gari, citi īsi, daži drukni, citi tievi, daži veci, citi jauni. Un visi neapmierināti.

Palēninājusi gaitu, viņa saskatījās ar vienu no viņiem. Rudi mati spraucās ārā no cepures, un tādā pašā tonī bija viņa īsi apcirptā bārda un ūsas. Maisveidīgais mētelis bija izdilis un notraipīts.

Vīrietis uzmeta viņai caururbjošu skatienu. – Ko jūs īsti darāt, kundzīt?

Flosijas solis sašķobījās.

– Ziniet, mums ir ģimenes. – To sacīja cits vīrietis ar sarullētu avīzi rokā. – Mums ir bērni un sievas. Vai par to jūs neesat domājušas?

Visapkārt atskanēja klusa murmināšana un kurnēšana – burbuļoja gluži kā zupas katlā, kas nupat grasās uzvārīties. Satvērusi mēteļa apkakli, Flosija ciešāk piespieda to sev klāt.

– Kas jums vainas? Kāpēc jūs atņemat mums darbu? – Vīrietis, kurš nebija daudz vecāks par viņu pašu, uzlūkoja apkārt stāvošos, gūdams pašapziņu no viņu atbalsta mājieniem. – Lūk, ko es teikšu… Jums vajadzētu kaunēties.

Īsti nezinādama, vai skatīties šiem vīriešiem acīs vai pilnībā ignorēt viņus, Flosija turpināja ceļu uz durvju pusi. Nez no kurienes sniega pika ietriecās viņai sejā. Noelsusies viņa gandrīz zaudēja līdzsvaru, noslaucīja seju un mēģināja saprast, kurš to metis. Mazs puika, varbūt kādus sešus vai septiņus gadus vecs, glūnēja uz viņu un pieliecās, lai paķertu vēl sauju sniega. Flosija pielika soli.

Kāds drukns vīrs izspraucās priekšā. – Ja tu būtu kārtīga meitene, tad tūlīt pat grieztos apkārt un dotos atpakaļ mājās pie plīts, kur ir tava īstā vieta.

– Vai jūs zināt, kā mēs saucam tādas kā jūs? – To sacīja vecāks vīrs, novēcinādams viņas virzienā spieķi. – Par streiklauzēm. Tā mēs jūs saucam. Un, ja jūs domājat, ka svārki jūs pasargās no tā, ko mēs darām ar streiklaužiem, tad jūs maldāties. Mums ir savas metodes. – Viņš piemiedza acis. – Mums ir savas metodes.

Flosija nodrebēja, tad uzsteidzās augšā pa kāpnēm un iegāja ēkā. Viens bija lasīt par streikotājiem avīzēs, bet gluži kas cits – nonākt ar viņiem aci pret aci. Uzkāpusi līdz trešajam kāpņu laidienam, viņa tik stipri drebēja, ka pat nespēja atpogāt mēteli. Aizvērusi acis, Flosija atbalstījās pret sienu un dziļi ievilka elpu. Kad viņa atvēra acis, tad pamanīja uz mēteļa apakšdaļas spļāviena pēdas.

Viņa aizspieda muti ar plaukstu un tad sataustīja kabatā mutautiņu. Saraukusi degunu, Flosija notīrīja mēteli, uzmanīgi savīstīja mutautiņu un iebāza to atpakaļ kabatā. Gaitenī atvērās kādas durvis. Flosija izslējās. Sasodīts! Pa durvīm iznākusī sieviete bija ģērbusies melnos sarža svārkos un vienkāršā, svītrotā blūzē. Flosija bija pāršāvusi pār svītru.

– Sveika, – sieviete ierunājās. – Tu laikam būsi viena no jaunajām meitenēm. – Viņa izskatījās pēc pūces ar lielu galvu, līku degunu, stūrainiem pleciem un izvalbītām acīm, kas izrādījās skaistā tumšzilā krāsā. “Vai es varētu to attēlot ar savām eļļas krāsām?” Flosija iedomājās. “Varbūt ņemt safīru ar nelielu umbras piedevu? Vajadzētu pamēģināt un paskatīties.”

– Jā, labdien. Es esmu Flosija Džeina. Tur bija daži… – Viņa norādīja ar īkšķi pāri plecam uz ēkas ieeju.

– Esmu dzirdējusi. Man ļoti žēl. Vairums no viņiem strādāja pie citiem stikla ražotājiem, lai gan Driskolas kundze pazina pūlī pāris mūsējos. Jebkurā gadījumā Tifanija kungs jau izstrādā plānu, kā visi varētu doties uz darbu pa citu ieeju.

Flosijas pleci atslāba. – Pateicos. Tas būtu brīnišķīgi.

– Bez šaubām. – Sieviete piešķieba galvu. – Vai tev nekas nekaiš?

– Patiesību sakot, es esmu mazliet iztrūcināta. Nekas tāds nekad agrāk ar mani nav noticis.

– Nejauks gadījums, tas nu ir skaidrs. Tomēr priecājamies, ka tu esi te. Pirms tam mēs bijām tikai sešas, neskaitot Klāru.

– Klāru?

– Klāru Driskolu. Viņa kopā ar Tifanija kungu devās uz Lietišķās mākslas skolu. – Sakniebusi lūpas, sieviete palūkojās uz logu gaiteņa galā. – Viņas vietā vajadzēja būt man.

– Kā, lūdzu?

Sieviete viegli papurināja galvu. – Nekas. Mani sauc Nena Aptone. Es izvēlos stiklu. Vismaz šobrīd es to daru, taču zinu, kā darīt visus pārējos darbus, ieskaitot dizainu, tāpēc, ja tev vajadzēs palīdzību, tad saki man.

Flosija pasmaidīja. – Žēl, ka es to nezināju šorīt, kad mēģināju izlemt, ko vilkt mugurā. Baidos, ka būšu pārāk uzposusies.

– Neraizējies! – Nena pārlaida skatienu Flosijas mētelim un svārkiem. – Es palūkošos, vai varu sameklēt tev virsvalku.

Rīta cēliena sagādātie satraukumi sāka norimties. – Paldies! Cik jauki iztēloties, ka esmu ieguvusi draudzeni vēl pirms darba uzsākšanas!

Nenas smaids sašķobījās, it kā viņa tikai ar pūlēm to noturētu. – Drīzāk uzskati mani par cilvēku, kurš vajadzības gadījumā var parādīt pareizo ceļu. Ar pārējām meitenēm mums vienmēr bijušas tādas attiecības pirms Klāras atgriešanās.

– Atgriešanās?

– Jā, viņa strādāja sieviešu nodaļā pirms vairākiem gadiem, bet tad apprecējās un aizgāja no darba. Nesen viņa palika atraitnēs un apjautājās Tifanija kungam, vai var atgriezties. Ne no šā, ne no tā. Uzreiz pēc tam, kad Agnese bija pateikusi Tifanija kungam, ka vairs nespēj būt priekšniece. Dažreiz es prātoju, vai tik tā nebija Agnese, kura to visu sarīkojusi.

Flosija samirkšķināja acis. – Skaidrs. – Taču, protams, viņai nekas nebija skaidrs. “Kas ir Agnese? Un kā gan mudināt kādu kļūt par atraitni?” Neko nejautādama, viņa gaidīja, vai Nena nepiebildīs vēl kaut ko.

Tomēr Nena pamāja uz durvju pusi. – Tā, ražošanas telpas atrodas tur. Ej vien iekšā. Es pagaidīšu vestibilā pārējās meitenes. Tie vīrieši ārpusē nav gluži tāda sagaidīšana, kādu mēs bijām iecerējuši.