Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 21

Rīvs kavējās pie Dinvidijas kundzes istabas durvīm, jo nezināja, vai tiek aicināts uz tēju vai netiek.

– Sēdieties, – viņa sacīja, ieliedama tēju Rīvam tasē.

Viņš necieta tēju. Labāk būtu devis priekšroku kafijai, taču nekad nebija to teicis. Rīvs iekārtojās mīkstajā krēslā līdzās Dinvidijas kundzes sēdeklim; tā audums veidoja mēļus, zaļus un zeltainus rakstus.

– Vakar jūs izturējāties ļoti nejauki.

Izstiepis kājas, viņš sakrustoja potītes un nopētīja kurpju purngalus. – Man ļoti žēl.

– Vai tiešām?

– Nē.

Dinvidijas kundze klusēja tik ilgi, ka Rīvs beidzot uzdrošinājās uzmest viņai skatienu.

Viegls uzjautrinājuma pilnas iecietības vaibsts rotājās uz vecās dāmas lūpām. – Kas jums bija uznācis? Es nekad nebiju redzējusi jūs tā izturamies. Žēlīgais Dievs, Vaildera kungs, jūs uzvedāties kā divpadsmitgadīgs puika!

– Džeinas jaunkundze sāka pirmā.

– Vai jūs pats maz dzirdat, ko runājat? – Dinvidijas kundze iesmējās, patiešām iesmējās.

Viņš sabozās. – Jūs viņu redzējāt. Viņa ir sagrāvusi visu mājas dzīvi. Viss ir apgriezts ar kājām gaisā. Vai jūs zinājāt, ka viņa ir pierunājusi Holideja kungu salabot ēdamzāles krēslu kājas, lai tie vairs neļodzītos? Ka Nitelsa kungs liek lietā savus sakarus mūziķu aprindās, lai noorganizētu viesistabas klavieru uzskaņošanu? Ka Lovas jaunkundze ir aizņēmusies Džeinas jaunkundzes krāsas, lai atjaunotu izbalējušos toņus uz viesistabas tapetēm? Un ka Džeinas jaunkundze pati ir novietojusi divas savas eļļas gleznas ēdamistabā?

Dinvidijas kundze iemeta savā tasē divus cukurgraudus.

Rīvam netika neviens. – Viņa ir kā svaiga gaisa malks.

– Viņa ir kā smārds, kas cērtas nāsīs.

– Kā pavasaris, kas iestājies agrāk un piepildījis visu māju. – Dinvidijas kundze pasniedza Rīvam viņa tasi.

– Kā Antikrists, kas atnācis un nohipnotizējis jūs visus.

Vecās sievietes acis iemirdzējās un tad piepildījās ar izjūtām, kas tik ļoti atgādināja mīlestību, ka Rīvs novērsās un iedzēra lielu tējas malku, apdedzinādams rīkli.

– Žēl gan. – Viņa apmaisīja tēju un tad piešķindināja ar karotīti tasītes malai. – Ko gan teiktu citi jūsu dzimuma pārstāvji, ja dzirdētu, ka jūs izrādāt tik lielu godu sievietei?

Viņš uzsvērti nokremšļojās. – Tas noteikti saskanētu ar viņu ideoloģiju.

– Kuru? Vīriešu vai sieviešu?

– Tikai nevajag. – Rīvs nolika tasi uz galda. – Viņa ne vien saceļ jucekli mājā, bet arī izraisa rīvēšanos mūsu attiecībās. Vēl nekad mēs neesam pārmijuši nevienu skarbāku vārdu.

Ne reizes. Līdz brīdim, kad uzradās viņa.

– Viņa viesojās manā istabā, Vaildera kungs.

– Un es?

– Jūs, ser, bijāt un esat viens no maniem dārgākajiem draugiem, un tādējādi ar savu rīcību pārstāvat mani, tostarp arī tajā brīdī. Es necietīšu tādu izturēšanos pret saviem viesiem. Es to necietīšu.

Agrāk viņa nedēvēja Rīvu par dārgo. Un tomēr viņš sadzirdēja tikai nopēlumu. Ultimātu. Atbalstījis elkoņus pret ceļgaliem, viņš piespieda plaukstas pie pieres. – Jums taisnība. Es to apzinos, un man ļoti žēl, bet viņa vienkārši… – Rīvs pielēca kājās un sāka soļot. – Viņa vienkārši…

– Ko?

– Velnišķīgi mani kaitina. – Rīvs apstājās. – Vienalga, vai viņai ir taisnība vai nav, vai viņa ir pieklājīga vai nav, viņa mani noved līdz neprātam un vienmēr runā. Viņa ir ļaunāka par žagatu, ja tas vispār ir iespējams.

Dinvidijas kundze iedzēra malku tējas. – Interesanti.

– Interesanti? – Viņš piespieda dūri viduklim, paverot žaketi. – Ko tas nozīmē?

Nolikusi savu tasi, vecā atraitne atzvila krēslā un salika rokas klēpī. – Baidos, ka jūs negribēsiet dzirdēt manas domas par šīs problēmas sakni, tāpēc es paturēšu tās pie sevis.

– Kad es neesmu vēlējies dzirdēt jūsu domas?

– Šoreiz jūs negribēsiet. Ticiet man.

Kādu brīdi Rīvs viņu pētīja. – Lai notiek. Es jums ticu. Turklāt ir tik patīkami pārmaiņas pēc sastapt sievieti, kura ir gatava turēt muti ciet, ka es nevēlos sabojāt šo mirkli.

Dinvidijas kundze klusītēm iesmējās. – Ejiet vien, Vaildera kungs. Jādomā, ka jums ir kāds darbs darāms.

Rīvs pamāja. – Patiesībā ir, un es nožēloju par vakardienu. Viņa pacēla roku. Rīvs to satvēra savējā. Dinvidijas kundze to saspieda. – Es zinu.

– Kā jūs domājat, cik ilgu laiku vajadzēs jūsu portretam? – Man nav ne jausmas, taču radies iespaids, ka tas ir nogurdinošs process.

– Negribu izrādīt necieņu, taču es varētu pagaidīt, kamēr viss atkal atgriezīsies normālās sliedēs, lai atsāktu savus svētdienas pienākumus.

Dinvidijas kundze sarauca pieri. – Bet man ir vesels saraksts ar steidzamiem darbiem.

– Varat man rīt iedot to sarakstu, un es visu izdarīšu, bet tikai ne svētdienu pēcpusdienās.

Viņa nopūtās. – Lai notiek.

– Mēģiniet mazliet atpūsties pirms vakariņām. – Atlaidis Dinvidijas kundzes plaukstu, Rīvs atgriezās savā istabā ja ne mundrāks, tad vismaz atbrīvojies no žņaudzošās sajūtas pakrūtē.