Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 22

– Bet jūs esat mums vajadzīga, Kingas jaunkundze, – sacīja Driskolas kundze. – Vai nevarat atlikt laulību zvērestu līdz brīdim, kad kapela būs pabeigta?

Flosija pacēla galvu no meta, ko tobrīd skicēja. Viņa varēja pateikt Driskolas kundzei, ka nekādi mēģinājumi atrunāt Luīzi no kāzām ar Koksa kungu neatradīs dzirdīgas ausis. Flosija bija vērojusi abus no septembra līdz Ziemassvētkiem. Parasti skolas pasniedzēji mainījās, taču Koksa kungs bija brīvprātīgi pieteicies vadīt teju vai visas nodarbības, kuras apmeklēja Luīze, un bija neparasti uzmanīgi interesējies par viņas darbu.

– Es zinu, ka jums ir vajadzīga palīdzība, – Luīze sacīja. Viņas rudie mati kontrastēja ar violeto cepuri. – Un man patiešām žēl, taču es gluži vienkārši nevaru palikt.

– Kāpēc? Nav nekādas vajadzības neko sasteigt. – Driskolas kundze pavilcinājās. – Tas ir, ja vien…

Luīzes seja pietvīka. – Ak, nē, nē! Nekā tamlīdzīga. Vienkārši Koksa kungs ir saņēmis pasūtījumu apgleznot Rūpnieku ēkas kupolu Vispasaules izstādē un palūdza mani palīgā. Bez šaubām, es ļoti vēlos viņam palīdzēt, taču nevaru skraidīt kopā ar viņu apkārt, ja vien…

– Ja vien jūs neesat precējušies, – Driskolas kundze pabeidza iesākto teikumu, un viņas pleci mazliet saguma.

– Jā, tieši tā.

– Kupols. – Driskolas kundze pašūpoja galvu. – Cik patīkams medusmēneša pavadīšanas veids!

Luīzes smaids kļuva platāks. – Mēs arī tā nodomājām.

– Nu, vai mēs ar meitenēm vismaz nevarētu sarīkot jums nelielu ballīti pirms aiziešanas?

– Ak, Driskolas kundze, tas būtu brīnumjauki, taču baidos, ka nebūs neviena brīva brīža. Mums jāapglezno viss kupols, un ir tikai daži mēneši laika, tāpēc Koksa kungs jau gaida mani uz kāpnēm.

Flosija nemaz neizlikās strādājam, bet stāvēja, klusībā priecādamās ne tikai par Luīzes saderināšanos, bet arī par viņas iespēju apgleznot kupolu izstādē. Izstādē. Viņa paraudzījās uz durvju pusi un nožēloja, ka nespēj izskriet ārā un apsveikt Koksa kungu. Streikotāji jau sen vairs nekavējās pie ieejas, taču Tifanija kungam nepavisam nepatiktu, ja viņa izietu ārā. Viņš vēl aizvien uzstāja, ka visiem ir jāstaigā pa apkārtceļu no blakus ēkas.

– Labi, dārgā, tad nelieciet viņam gaidīt.

Tomēr Luīze lika viņam pagaidīt līdz brīdim, kad bija apstaigājusi visu telpu un atvadījusies no meitenēm. Kad viņa nonāca pie Flosijas, abas meitenes cieši sarokojās.

– Apsveicu! – Flosija uzsmaidīja Luīzei. – Kupols. Sievietes apgleznots! Un visa pasaule to redzēs.

– Tikai daļēji sievietes apgleznots. Skaidrs, ka vadošā loma būs Kenjonam.

– Tik un tā – es ļoti priecājos par tevi.

Luīze paraudzījās pa kreisi un pa labi, tad pieliecās un pieklusināja balsi. – Tādā gadījumā tev ir jāizdara viss, lai Tifanija kungs izvēlētos tevi. Tad tu to redzēsi. Tikai atceries, Flosij, dari visu tieši tā, kā tev iesaka Driskolas kundze un pārējie mākslinieki! Viņi ir ļoti zinoši; ja tu klausīsies viņos ļoti uzmanīgi, tev būs tikpat lielas izredzes kā jebkurai citai meitenei.

– Es apsolu darīt visu, kas manos spēkos. – Apskāvusi Luīzi, Flosija aizvēra acis.

– Laba meitene. Tagad man jāskrien. – Viņa smiedamās nosūtīja visām gaisa skūpstu, un viņas priecīgais satraukums pielipa arī pārējām.

Pamādama pretī, Flosija nespēja iztēloties neko romantiskāku par došanos projām uz citu pilsētu, lai strādātu kopā ar meistaru, kurš tevi mīl.

Tad viņa nopūtās, apcirtās apkārt un sadūrās ar Nenu. Glābdama paplāti ar stiklu, kas bija viņai rokās, Nena pagriezās uz sāniem un pagrūda Flosiju. Nenai izdevās noturēties uz kājām un saglabāt paplāti taisnu, bet Flosija zaudēja līdzsvaru, savicināja rokas un pašūpojās uz priekšu un atpakaļ, līdz pilnīgi zaudēja pamatu zem kājām.

Meitenes iekliedzās.

Flosija sasvērās, uztriecās cietai virsmai un noslīdēja uz grīdas, saķērusi galvu rokās.

Meitenes iekliedzās atkal, un pēc tam iestājās pilnīgs klusums.

Nevajadzēja pat skatīties, lai Flosija zinātu, ko ir izdarījusi. Viņa bija uztriekusies virsū milzīgai stikla plāksnei, kas bija atbalstīta pret logu. Tūkstošiem krāsaino stikliņu, kas veidoja vitrāžu “Krustā sišanas vēsture”, ar bišu vasku bija pielīmēti pie stikla pamatnes. Viņa bija nogāzusi veselu darba fragmentu.

Driskolas kundze piesteidzās pie viņas. – Vai jūs esat savainota? Vai esat sagriezusies?

Kādu brīdi Flosija sēdēja kā apstulbusi. – Es nezinu. Nedomāju vis. – Driskolas kundze un Agija palīdzēja viņai piecelties. Flosija paraudzījās pār plecu un strauji ievilka elpu.

– Mūsu vitrāža!

“Krustā sišanas vēsturei” vajadzēja ietvert piecas ainas ar Kristus dzimšanu, sprediķošanu, augšāmcelšanos un valdīšanu. Flosija bija aizslaucījusi visu dekoratīvo sadaļu apakšējā kvadrantā.

Viņa aizklāja muti ar rokām. – Ak nēēēēēē!

Driskolas kundze nolasīja krāsainā stikla gabalus, kas bija pieķērušies Flosijai pie svārkiem. – Jūs vismaz nenogāzāt stikla plāksni. Tā varēja jūs nogalināt. Vai jūs esat ievainota?

– Nē, viss ir kārtībā. Apakšsvārki droši vien mani pasargāja, bet nu skatieties! – Flosija pagriezās pret Driskolas kundzi, un viņai ietrīcējās kājas. – Viss šis darbs… Viss šis darbs… Man ļoti žēl. Nesaprotu, kas notika. Es tikai pagriezos un…

– Tam vajadzēja notikt agrāk vai vēlāk, jo te ir pilns ar cilvēkiem. – Driskolas kundze pasniedza Flosijai stikla gabalu. – Ja tie nebūtu noslīdējuši jums līdzi, tad droši vien būtu saplīsuši. Nāciet, saliksim tos atpakaļ savās vietās.

Paņēmusi stikla gabalu, Flosija nolūkojās uz to, tad uz Driskolas kundzi un tad uz logu. Vēl nekad viņa nebija stiprinājusi pabeigtos krāsainos gabaliņus pie stikla pamatnes. Viss darināšanas process viņu sajūsmināja, taču šis bija brīdis, kad notika visīstākais brīnums. Tikai tad visa kompozīcija atdzīvojās.

– Es sākšu no augšas, – Driskolas kundze noteica, paviļādama vaska gabalu pirkstos un tad pielipinādama to oranžīga fragmenta aizmugurē. – Jūs sāciet no apakšējās malas. Flosija palūkojās uz metu. Apakšējo daļu norobežoja brūngana svītra. Notupusies viņa savāca brūnos fragmentus, kas bija nokrituši uz grīdas. Pēc brīža Agija notupās viņai līdzās ar vairākiem traukiem. Abas sašķiroja nokritušos stikliņus pēc krāsas.

– Lai veicas! – Agija nočukstēja, pirms atgriezās pie sava galda.

Iezīmēdama atsevišķas krāsas uz meta, Flosija nedomāja par to, cik svarīgs ir katrs stikliņš, kas tiks nogriezts un ievietots konkrētā lodziņā. Viens bija vērot, kā šo darbu veic kolēģe, bet gluži kas cits – saskarties ar to pašai. Kad pienāca darbalaika beigas, Flosijai un Driskolas kundzei vēl aizvien bija atlikuši vairāki simti fragmentu.

– Baidos, ka mani būs uzveikusi migrēna, – noteica Driskolas kundze, paberzēdama pieri. – Mums nāksies to pabeigt rīt.

– Man ļoti žēl. – Flosija piespieda olīvkrāsas stikliņu pie milzīgās stikla plāksnes, ko viņas dēvēja par molbertu.

– Ejiet vien mājās. Es pabeigšu šo rindu.

Driskolas kundze vilcinājās. – Tikai nepalieciet pārāk vēlu. Nebūs labi, ja jūs dosieties mājās pēc tumsas iestāšanās.

– Es uzmanīšos.

Smagi nopūtusies, Driskolas kundze piecēlās kājās. – Arlabunakti, Džeinas jaunkundze!

Pārējās meitenes aizgāja drīz pēc Driskolas kundzes, palika vien Flosija un Agija.

– Vai gribi palīdzību?

Flosija pacēla galvu. Agijas gaišie mati un zilās acis krasi kontrastēja ar Flosijas melnajiem matiem un brūnajām acīm. Šī meitene bija gara un kalsna, turpretī Flosija izcēlās ar apaļumiem.

– Tev nav jāpaliek, – Flosija sacīja.

– Man nav iebildumu. – Sakrustotām kājām apsēdusies viņai līdzās, Agija paņēma stikla gabalu un pacēla pret gaismu. – Tas atgādina mozaīku, vai ne?

– Vienīgi te gabali nesaķeras cits ar citu, ir tikai mets, numurētais kartona paraugs un robežlīnijas, kas atzīmētas uz stikla molberta.

– Tas prasa mežonīgi ilgu laiku tikai tāpēc, ka tev vairs nav šablonu.

Flosija paraudzījās uz vitrāžas daļām, kas vēl nebija gatavas. Pašā augšā gabali no numurētā kartona, kas bija novietoti uz šabloniem, bija pielīmēti pie stikla ar vasku. Katru papīra gabalu šķīra astotdaļcolla. Parasti atlasītāja noņēma tikai vienu šablonu un piemeklēja krāsaina stikla gabalu atbrīvotajai vietai, līdz atrada tādu, kas atbilda uz kartona attēlotajai krāsai. Tad viņa atdeva izvēlēto gabalu un šablonu stikla griezējai, kura nogrieza stiklu ap šablonu, pielipināja vasku fragmenta aizmugurē un uztupināja to tajā pašā vietā uz masīvās stikla plāksnes. Tā kā šablonam bija numurs, viņa viegli varēja atrast konkrēto novietojuma vietu uz molberta. Dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas viņas abas tā strādāja, līdz ikviens papīra gabals bija noņemts un to aizstāja krāsainie stikliņi.

Kritienā Flosija bija notraukusi stikliņus, bet numurēto šablonu, ko izmantot paraugam, vairs nebija.

– Tu paliksi, līdz viss būs padarīts, vai ne? – Agija jautāja.

– Jā, taču tev tas nav jādara.

– Kā tu zināsi, kurai krāsai tur jābūt, ja nebūs saules, pret kuru pacelt stiklu?

– Laikam jau man nāksies to darīt lampas gaismā.

– Nē, mums nāksies to darīt lampas gaismā.

Meitenes pārmija smaidu. Neviena nepievērsa uzmanību sniegam, kas bija sācis snigt pēcpusdienā un pieņēmās spēkā pēc tumsas iestāšanās.