Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 6

Flosija piemiedza acis, padarīdama priekšplānā stāvošo sievieti par ēnu, krāsu akcentu un pustoņu sakopojumu. Modele bija jauna un sēdēja pavisam nekustīgi augstā ozolkoka krēslā, sakrustojusi potītes, ielikusi rokas klēpī. Viņas vienkāršā zaļā kleita ar balto mežģīņu apkaklīti veidoja brīnišķīgu kontrastu ar kuplajiem tumšajiem matiem.

Iemērkusi otu terpentīnā, Flosija paraudzījās uz pārējiem mākslas skolas audzēkņiem, no kuriem daži bija vīrieši, bet lielais vairums – sievietes. Virs apģērba viņi bija uzvilkuši ar krāsu nošķiestus virsvalkus un klusītēm strādāja, kamēr viņu skolotājs, mākslinieks, kura gleznas tika pārdotas mākslas galerijās visā Ņujorkā, apstaigāja telpu un klusītēm izteica ierosinājumus.

Vispirms Flosija notīrīja otu ar lupatu, tad izvēlējās no paletes safīra zilo krāsu un sajauca to ar koši sarkano. Viņa vēl aizvien nespēja noticēt tam, ka tēvs neļaus viņai šurp atgriezties pēc Jaungada. Flosija bija klusībā cerējusi, ka līdz Ziemassvētkiem viņš mainīs domas, taču šī diena bija pienākusi un pagājusi saspringtā pieklājībā. Tēvs viņai bija uzdāvinājis krāsas un audeklus. Protams, Flosijai patika dāvanas, taču kopš mātes pļaukas viss bija mainījies. Tajā brīdī visa bērnība bija attālinājusies no viņas gluži kā čūska, kas nometusi ādu. Māte pārsteidzīgo rīcību nožēloja gandrīz uzreiz, pati būdama šausmās par izdarīto, un pēc īsa brīža sekoja Flosijai uz istabu. Viņas bija apskāvušās, abas viena otrai atvainojušās, abas jutušās satriektas. Tas bija padarījis viņas tuvākas nekā jebkad, taču gluži citādā veidā – pieaugušākā, sievišķīgākā veidā.

Tomēr Flosija bija nolēmusi, ka pienācis laiks rīkoties. Ar straujiem otas triepieniem viņa uzvilka tumšas ēnas virs uzzīmētās rokas, tad pielaboja matu augšanas līniju un piekoriģēja zodu. Viens bija izlemt, ka viņa vēlas būt viena. Gluži kas cits – sameklēt darbu, it īpaši tad, ja nebija iespējams saņemt vecāku padomu. Viņa ieprātojās par to, cik pelna uz platformas sēdošā modele.

Telpu pāršalca murdoņa. Flosija paraudzījās uz durvīm, pie kurām bija piesteidzies pasniedzējs Koksa kungs, lai apsveicinātos ar ienākušo pāri.

– Tifanij, – viņš sacīja. – Velns parāvis, kāds pārsteigums! Nezināju, ka atnāksiet.

“Tifanijs?” Flosija pabrīnījās. “Jādomā, ka ne jau tas Tifanijs no dārglietu impērijas. Taču nē, šim vīrietim varētu būt aptuveni četrdesmit gadu. Viņš nav pietiekoši vecs, lai būtu īstais. Un sieviete viņam līdzās noteikti nav ģērbusies tā, kā pieklātos Tifanija sievai. Lai arī muslīna blūze un melnie zīda svārki ir glīti, tie nepavisam neizskatās tādi, kādus šuj mana māte.”

– Atvainojiet, ka ielaužamies. – Tifanija brūnie mati izspruka brīvībā, tiklīdz viņš noņēma katliņcepuri.

– Blēņas. Jūs esat laipni gaidīts jebkurā laikā. – Koksa kungs noslaucīja savu gaļīgo roku virsvalkā un pastiepa to, melnajām ūsām notrīsot smaidā.

Abi sarokojās. – Atļaujiet jūs iepazīstināt ar Driskolas kundzi. Viņa vada manu sieviešu nodaļu. – Viņš pagriezās pret sievieti. – Tas ir Kenjons Kokss. Mēs kopā gleznojām Nacionālajā dizaina akadēmijā.

“Sieviešu nodaļa? Nodaļa kur? Un Koksa kungs gleznojis kopā ar kādu no Tifaniju ģimenes? Kaut arī šis vīrietis ir pārāk jauns, lai būtu juvelieris, un izšļupst ikvienu izrunāto “s” skaņu, viņa mēteļa piegriezums un smalkais audums neatstāj ne vismazākās šaubas par to, ka viņš ar Tifanijiem ir rados.”

– Priecājos. – Driskolas kundze viegli palocījās, cepures zaļganmelnajām gaiļa astes spalvām notrīcot. Šī sieviete nebija vis nekāda vārgā puķīte un drīzāk atgādināja garkātainu ziedu salīdzinājumā ar Koksa kunga ozola stumbram līdzīgo stāvu. Flosiju allaž bija pārsteidzis tas, kā cilvēks ar tādām auguma proporcijām spēj gleznot tik smalki kā Mikelandželo.

– Par ko mums tāds gods? – Koksa kungs jautāja.

Tifanijs uzmeta viņu mēteļus uz veca koka krēsla atzveltnes. – Mēs gribētu apskatīt jūsu audzēkņu darbus, ja jums nav iebildumu.

Koksa kunga acis viegli iepletās. – Bez šaubām. Vai jūs interesē kaut kas konkrēts?

Driskolas kundze devās uz vienu telpas malu, kamēr Tifanijs un Kokss sāka lēnām apstaigāt otru. Viņi paraudzījās uz vīriešu darbiem, taču apstājās un nopētīja sieviešu paveikto.

– Jā, – Tifanijs sacīja. – Jūs droši vien būsiet dzirdējuši, ka vadošie stiklinieki un stikla griezēji ir sākuši streikot.

Koksa kungs savilka seju grimasē. – Redzēju to avīzē un uzreiz iedomājos par jums. Jādomā, ka tas ir aizkavējis visu darbu.

– Tā patiešām ir, taču tas nav pats ļaunākais. Pasaules tirdzniecības izstāde Čikāgā sākas pēc pieciem mēnešiem, un es šobrīd gatavoju ekspozīciju… kapelu, izmantojot visus cilvēcei zināmos stikla veidus.

– Tur būs izstādītas amerikāņu vitrāžas? – Koksa kungs uzmeta viņam asu skatienu.

– Oficiāli ne, taču, kad izstādes organizētāji saprata, ka nav paredzējuši garīgās mākslas ekspozīciju, tad pavēstīja par to manam tēvam. Viņš piekrita piešķirt daļu no savas izstādei paredzētās telpas šādam nolūkam. Skaidrs, ka tēvs lūdza man parūpēties par izpildījumu.

Flosija iemērca otu terpentīnā. “Tātad viņš acīmredzot ir mantinieks, Luiss Komforts Tifanijs.” Viņa veidotās vitrāžas rotāja vietējo baznīcu, un Flosija bija pavadījusi ne vienu vien svētdienu, apbrīnojot to košās krāsas un mirdzumu.

– Nebiju par to dzirdējis. – Koksa kungs uzplāja Tifanijam pa muguru. – Tas ir vienreizēji. Apsveicu!

Uzņēmēja sejā parādījās un tad noplaka jauks smaids.

– Tas viss būs velti, ja es netikšu pie stikliniekiem un stikla griezējiem, turklāt labi ātri.

Telpas otrā malā Driskolas kundze sarunājās ar Agiju Vilhemsoni, vienu no Flosijas iemīļotākajām skolasbiedrenēm. Agija bija sešas pēdas gara, un viņas zviedriskā izcelsme bija ne tikai labi saskatāma gaišajos matos, bet arī saklausāma dziedošajā izrunā.

– Tātad jūs pakļausieties strādnieku prasībām? – Koksa kungs apjautājās, no jauna piesaistīdams Flosijas uzmanību. Tifanija kungs papurināja galvu. – Pat ja es to izdarītu, nebūtu manos spēkos pārliecināt visus pārējos stikla ražotājus rīkoties tāpat. Nē, tas prasa laiku, bet man tā nav. Tāpēc arī es esmu šeit.

– Nespēju iedomāties, kā es varētu palīdzēt, taču esmu ar mieru atbalstīt jūs jebkādā veidā.

Iebāzis rokas kabatās, Tifanija kungs piešķieba galvu uz sāniem un nopētīja Elizabetes Kaminsas gleznu. Viņa bija ilustrējusi dažas grāmatas, un trīs viņas skices porcelāna trauku apgleznošanai bija publicētas tāgada “Mākslas Amatiera” žurnālā. Diemžēl Flosija nebija nevienu no tām redzējusi.

– Varbūt es varētu nolīgt šim darbam dažas sievietes, – sacīja Tifanija kungs.

Flosija sastinga.

– Sievietes? – Koksa kungs sarauca pieri. – Stikla griešanai?

– Visiem darbiem.

– Vai jūs domājat, ka viņas to varētu?

– Driskolas kundze tā uzskata, un es augstu vērtēju viņas viedokli.

Koksa kunga skatiens pievērsās Driskolas kundzei, kura jau bija uzsākusi sarunu ar Luīzi Kingu. Klusā, pieticīgā meitene bija Koksa kunga labākā audzēkne ne tikai sava neparastā talanta dēļ, bet arī tāpēc, ka viņu starpā veidojās acīmredzamas simpātijas.

– Vai viņu nolīgšana neradīs jums nesaskaņas ar arodbiedrībām?

– Nevaru iedomāties, kādā veidā. – Tifanijs viņam uzmeta sazvērniecisku skatienu. – Sievietēm nav ļauts stāties arodbiedrībās.

Atmetis galvu, Koksa kungs sāka smieties un tad pamāja ar roku, izveidodams pusloku. – Tādā gadījumā skatieties, cik vien vēlaties. Šajā telpā nav neviena audzēkņa, kuru es nevarētu ieteikt.