Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 4

No tā rīta notikumiem Rīvs atcerējās it visu. Viņš atcerējās īsbikšu kodīgo vilnu. Savu stīvo apkaklīti un tauriņu, kas apgrūtināja siekalu norīšanu. Vītola zarus, kas sitās gar logu. Viesistabā sēdošās sievietes, kuras bija piesmaržinājušas gaisu ar paštaisītajiem augu parfīmiem.

Taču vislabāk viņš atcerējās savu māti. Viņa bija pavisam nekustīga. Gulēja uz galda – turklāt rīta cēlienā, kad, kā visiem zināms, viņai vajadzēja novākt dārzā pupiņas. Viņas acis bija aizvērtas, lūpu kaktiņi nolīguši lejup, āda ieguvusi savādu krāsu.

Tēvs pavilka Rīvu augstāk uz gurna. Paliecies uz priekšu, Rīvs pastiepās mātei pretī. Viņas zods bija tikpat ciets kā akmeņi, kuriem tēvs lēkāja pāri, šķērsojot strautiņu, un tikpat auksts. Viņš atrāva roku un jautājoši uzlūkoja tēvu, kurš neizdvesa ne skaņas, taču pār viņa vaigiem plūda asaras.

– Nabaga bērns, – kāds iešņukstējās.

Aizgriezies Rīvs paslēpa seju tēvam pie kakla, sajuzdams viņa skūšanās ziepju aso aromātu un ādu, kas bija mikla no sviedriem vai varbūt asarām.

Pēc trim mēnešiem tēva galantērijas veikaliņš bija izputējis, pēc sešiem tēvs aizveda Rīvu pie vecvecāku namdurvīm. Rīvs nekad nebija zinājis, ka viņam ir vecvecāki. Vectēvs ieaicināja viņu iekšā ar galvas mājienu un tad aizvēra durvis, atstājot tēvu aiz tām.

Rīvs stāvēja priekšnamā ar kailām sienām un sasmakušu gaisu. Vectēva ciešais skatiens nopētīja viņa nesaskaņotās zeķes, izdilušo jaku, notraipīto cepuri. Pat nevajadzēja vectēvam pieskarties, lai zinātu, ka viņš ir tikpat ciets kā strauta akmens un tikpat auksts.