Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 20

Tifanija kungs atradās Agneses Nortrupas kabinetā teju četrdesmit piecas minūtes. Flosija kārtējo reizi palūkojās uz durvīm un nožēloja, ka nedrīkst gluži vienkārši sēdēt pie vīrieša kājām un klausīties. Viņa jau tagad spēja gleznošanas tehnikā lietot zināšanas, ko bija saņēmusi no šī cilvēka. Ja varētu sekot viņam kā ēna, tad iemācītos daudz vairāk. It īpaši tāpēc, ka viņai būtu veselu mūžību jāatliek nauda, lai sakrātu mācību maksu Lietišķās mākslas skolā, – daudz ilgāk, nekā Flosija sākotnēji bija domājusi.

“Interesanti, ko gan Tifanija kungs apspriež ar Nortrupas jaunkundzi?” Flosija prātoja. “Vai kritizē viņas darbu?” Nortrupas jaunkundze strādāja kopā ar Tifanija kungu kopš tūkstoš astoņi simti astoņdesmit astotā gada un bija vadītāja pirms Driskolas kundzes. Nena apgalvoja, ka Nortrupas jaunkundzei tas neesot paticis un viņa visu laiku sūdzējusies par to, kā tas traucē viņas radīšanas darbam. Tā nu Nenai vajadzēja stāties viņas vietā. Pēc tam Driskolas kundze, kura bija strādājusi pie Tifanija kunga agrāk, uzradās un pārņēma vadošo amatu. Nortrupas jaunkundze kļuva par pilnas slodzes dizaineri, un viņai tika piešķirts savs atsevišķs kabinets. Nena palika tukšā – nekāda paaugstinājuma, nekādas atsevišķas darbavietas, nekāda amata nosaukuma. Viņa bija tikai parasta “Tifanija” meitene, tāpat kā pārējās.

Tajā rītā Driskolas kundze bija pārvietojusi Flosiju un Nenu no noliktavas uz darbnīcu pie pārējām meitenēm. Lai kā Flosijai patika stikla kārtošana, tas bija visai vientulīgs darbs. Te viņa ne vien izbaudīja kolēģu draudzīgo sabiedrību, bet arī varēja redzēt citus procesa posmus.

Ar irbuli viņa iezīmēja katru toni milzīgajā uzmetumā, kuru Greisa de Lusa – māksliniece, kas strādāja pie Tifanija jau trīs gadus, – bija uzzīmējusi ar akvareļu krāsām. Atradusi vietu, kur bija izmantota piesātināti zila krāsa, Flosija ar irbuli iezīmēja krāsas robežas. Viņa skatījās, lai spiediens būtu pietiekoši liels, jo apakšā atradās divas koppapīra lapas un divas kartona loksnes.

Kad viņa bija beigusi, Driskolas kundzei vajadzēja noņemt metu. Apakšā uz kartona lapām vajadzēja būt ideāli iezīmētām kontūrām, kurās ievietojami krāsainā stikla fragmenti. Pirms abu lapu atdalīšanas vienai no pārējām meitenēm vajadzēja sanumurēt katru Flosijas iezīmēto sadaļu. Nena viņai sacīja, ka šie numuri tiks pastāvīgi izmantoti vitrāžas likšanas laikā.

Iznācis no Nortrupas jaunkundzes kabineta, Tifanija kungs sasita plaukstas. – Kā veicas ar vitrāžām, dāmas?

Flosija prātoja, vai viņš pārģērbjas smalkās drēbēs katru reizi, kad vēlas apmeklēt sieviešu nodaļu, jo nekad nebija viņu redzējusi džentlmeņa necienīgā apģērbā.

– Kas mums te ir? – viņš apjautājās, panākdamies uz priekšu, lai palūkotos, kā divas meitenes izgriež šablonus ar trīs asmeņu šķērēm.

Viņas grieza pa līnijām uz kartona, kuras kāds cits jau bija iezīmējis un sanumurējis. Viņu īpašās šķēres atstāja astotdaļcollu platu maliņu gar katru fragmentu, lai kompensētu lodējuma vietu. Stikla griezēja izmantoja numurētos papīra gabalus par šabloniem.

– Pagaidiet mirklīti! Kas tad tas? – Tifanija kungs sarauca pieri. – Driskolas kundze, tas izskatās pēc “Adorācijas” loga rietumu daļas.

Izspraukusies garām galdiem, Driskolas kundze lēnā solī pienāca viņam klāt. – Tieši tā arī ir. Viņas izgriež vainagu, kas ir sievietei rokās.

Tifanija kungs izņēma kabatas pulksteni un atvēra to.

– Mums taču līdz maijam ir jāizgatavo divpadsmit mozaīkas! Kā iespējams, ka mēs vēl aizvien taisām šablonus pašai pirmajai?

– Vīriešu darbi ir jauni un nezināmi. Mūsu ātrums ar laiku uzlabosies.

– Taču mums nav laika.

– Tomēr steigas dēļ mēs nedrīkstam atļauties neuzmanības kļūdas. Katra detaļa ir svarīga!

– Labi, tādā gadījumā sniegsim dāmām nelielu stimulu, norunāts? – Tifanija kunga šļupstēšana kļuva izteiktāka.

Driskolas kundze sakrustoja rokas uz krūtīm. – Kas jums ir prātā?

– Divas meitenes, kuras vislabāk strādās, kuras izpildīs savus uzdevumus ātri un bez kļūdām un ne reizes neizlaidīs nevienu darba dienu, dosies uz izstādi. Ar manu svētību.

Flosija piespieda pirkstus pie lūpām.

– Tas būs ārkārtīgi dāsni no jūsu puses. – Driskolas kundze atzinīgi pasmaidīja. – Taču vēl vairāk viņas priecātos par iespēju paturēt darbu arī pēc tam, kad kapela būs pabeigta, turklāt pat tad, ja vīrieši atgriezīsies. Es ierosinu piešķirt viņām pastāvīgas štata vietas, ja viņas pabeigs vitrāžas laikus.

– Visām? – Tifanija kungs iepleta acis.

– Visām.

– Tas nav iespējams. – Viņš saknieba lūpas. – Es droši vien varētu paturēt divas no viņām.

– Tad divas paliks un divas dosies uz izstādi?

Tifanija kunga sejā parādījās smaids. – Biju jau aizmirsis, ka jūs esat liela diplomāte, Driskolas kundze. Labi, divas paliks sieviešu nodaļā pavisam, un divas dosies uz izstādi.

Meitenes priekā iespiedzās, sāka sist plaukstas un visas reizē sarunāties. Tomēr Flosija sajutās neomulīgi. Bez šaubām, viņa bija pateicīga Driskolas kundzei par meiteņu aizstāvēšanu, taču reiz kursabiedrenes tagad kļūs par sāncensēm.

Uzsitusi knipi, Flosija paraudzījās apkārt. Viņa pārlieku neraizējās par Luīzi. Skolas pasniedzējs bija viņā iemīlējies, un Flosija nejustos pārsteigta, ja drīz sekotu bildinājums. Mašīnrakstītāja Terēza bija gleznojusi kailus cilvēkus Parīzē, un viņai tas bija labi padevies. Lai arī Flosija bija pirmā, kas novērtēja labu mākslu, doma par to, ka telpas vidū varētu stāvēt kaila sieviete, lika viņas vaigiem iekvēloties. Lulū bija mācījusies Bostonas Tēlotājmākslas muzeja skolā. Elizabetes darbi bija publicēti tā gada “Mākslas Amatiera” numurā.

Turpretī Agija bija līdzīgāka Flosijai. Nevienai no abām nebija izcilu rekomendāciju mākslas pasaulē, taču abas bija radušas smagi strādāt, abas labprāt mācījās un abām patika gleznot. Mācību gada sākumā viņas bija noslēgušas vienošanos – kādudien viņu gleznas karāsies Metropoles Mākslas muzejā līdzās vīriešu darbiem.

Taču nu viņas droši vien varēja noslēgt jaunu vienošanos – ka viņas dosies uz Vispasaules izstādi un kļūs par pastāvīgām darbiniecēm “Tifanija stikla un apdares uzņēmuma” sieviešu nodaļā.

Flosija uztvēra Agijas skatienu no telpas otras puses. Milzīgā zviedriete viņai sazvērnieciski pamirkšķināja, un vienošanās bija noslēgta.