Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 9

Ekstravagantas galantērijas un kažokādām apmalotu drānu virpulī jaunā iemītniece iebrāzās pa atvērtajām durvīm. Viņai aiz muguras nāca saimnieks, Klausmeiera kungs, kurš, uzvēlis mugurā milzīgu lādi, spēra lēnus un piesardzīgus solīšus. Sniegs bija izmērcējis viņa apdilušo brūno bikšu galus un rēgojās uz naglotajiem zābakiem. “Vai Klausmeiers beidzot būs ķēries pie lieveņa šķūrēšanas?” Rīvs Vailders iedomājās. “Tad jācer, ka lādes nešana nebūs viņu tik ļoti nogurdinājusi, lai viņš atteiktos no pienākuma.” Pansijas saimnieks bija izbijis īrnieks, kurš bija nokārtojis savas maksājumu saistības, apprecot saimnieci. Klausmeiers kļuva par viņas trešo vīru, un pansija tādējādi trešo reizi mainīja nosaukumu. Vislabāk viņam patika gulšņāt istabā un nepakustināt ne pirksta, lai palīdzētu darbos. Viesiem Klausmeiers rādījās reti.

– Labdien! Vai jūs būtu Lovas jaunkundze? – Jaunās iemītnieces balss bija jūsmīga, ar nevainības un aizrautības piedevu. Rīvs gaidīja, ka viņa dosies augšā pa kāpnēm, jo visas pirmā stāva istabas bija aizņemtas. Tomēr viņa apstājās pie Lovas jaunkundzes istabas. Tā atradās tieši blakus viņa istabai.

– Jā, es esmu Lovas jaunkundze. Jūs laikam būsiet Džeinas jaunkundze, “Tifanija” meitene.

Visa māja runāja par “Tifanija” meiteni, kura gatavojās apmesties pie viņiem. Rīvs gan bija paturējis savas domas pie sevis. Viņš nejutās drošs par to, ka “Tifanija” sievietes varētu tikt galā ar uzticēto darbu, taču vēl ļaunāk bija tas, ka viņas nodarīja ļaunu vairāk nekā simts vīriešiem, kuri streikoja, lai panāktu īsāku darbalaiku un lielākas algas.

– Jā, es esmu Džeinas jaunkundze, bet, ja mēs būsim istabas biedrenes, jums jāsauc mani par Flosiju.

“Istabas biedrenes?” Rīvs nobrīnījās. “Lovas jaunkundze ir piekritusi izmitināt vēl vienu meiteni?”

– Tādā gadījumā sauc mani par Eniju Bellu.

– Enabella Lova?

– Enija Bella Lova. Mani nokristīja par godu abām vecmāmiņām, Enijai un Bellai.

– Ak, vai tas nav burvīgi? Mans vārds ir saīsinājums no Florensas, taču neviens mani tā nesauc, paldies Dievam. – Viņa apklusa. – Ak kungs! Ceru, ka tev nav nevienas tuvinieces vārdā Florensa. Skaidrs, ka es negribēju tevi apvainot. Kur lai Klausmeiera kungs noliek manas mantas?

Pamatīgs būkšķis norādīja uz to, ka viņas lāde tiek nolikta vēl pirms atbildes saņemšanas.

– Ak, pateicos jums, ser! Liels paldies!

Klausmeiers iestiepa iekšā vēl trīs lādes. “Dieva dēļ, cik daudz drēbju gan pieder vienai sievietei? Un kur gan viņa tās liks tik mazā istabiņā?” Rīvs prātoja.

Viņam nenācās ilgi gaidīt atbildi, jo mantu izkravāšana sākās, un pēc lādes iztukšošanas Klausmeiers izstiepa to atkal ārā. Tad, kad Rīvs jau gaidīja, ka viss norimsies, vīrs ienesa vēl arī grāmatplauktu, šūpuļkrēslu, lampu, mākslinieka molbertu, nelielu galdiņu, vairākas gleznas, misiņa galvgali un trīs paklājiņus.

“Elle un Indija, nu Klausmeiers nemūžam netiks galā ar lieveņa šķūrēšanu! Pēdējo divu stundu laikā viņš bija nostrādājies vairāk nekā iepriekšējos divos gados. Bet ļaunākais ir tas, ka Lovas jaunkundzes istabas durvis visu šo laiku stāvēja vaļā.”

– Cik skaistas kleitas! – Apbrīna Lovas jaunkundzes balsī jau robežojās ar skaudību. – Es nekad neesmu redzējusi tik skaistus apģērbus tādā tuvumā!

– Mana māte ir šuvēja un strādā ar bagātām klientēm. Savas idejas viņa izmēģina ar maniem tērpiem.

– Ak, droši vien ir brīnišķīgi, ja ir tik daudz kleitu!

– Man šķiet, ka mums varētu būt viens izmērs. Vai te ir kāda, kas tev īpaši patīk? Uzlaiko dažas un tad uzvelc vienu šovakar vakariņās! Ko tu par to teiksi?

– Nē, es nevaru. Es vienkārši nevaru. – Tomēr Lovas jaunkundzes balss pauda, ka viņa ir vairāk nekā gatava tā rīkoties.

– Es uzstāju! – Durvis aizcirtās.

Rīvs paraudzījās uz pulksteni, kas atradās rakstāmgalda stūrī. Viņš bija ieminējies par “Tifanija” meiteni savam redaktoram no “New York World”. Tas bija izraisījis garu diskusiju, un tās kulminācija bija uzdevums Rīvam uzrakstīt atmaskojošu rakstu sēriju par šo jauno Ņujorkas sieviešu šķiru, kas centās iefiltrēties tajā, kas pēc tiesas un taisnības bija – un kam neapšaubāmi vajadzēja palikt – vienīgi vīriešu ziņā. Pirmo rakstu vajadzēja nosūtīt pēc divām stundām, tomēr kopš Džeinas jaunkundzes ierašanās Rīvam bija izdevies uzrakstīt tikai trīs rindkopas. Viņš aizvēra savas istabas durvis, lai arī tas izjauca gaisa plūsmu starp gaiteni un viņa ieplīsušo logu. Sieviešu balsis un izsaucieni atskanēja cauri plānajām sienām tik skaidri, it kā viņas atrastos blakus.

– Vai tu esi satikusi Tifanija kungu? – Lovas jaunkundzes balss bija tik plūstoša kā nostāvējies rudzu viskijs, un to viegli varēja atšķirt no Džeinas jaunkundzes balss, kura bija burbuļojošāka un vairāk līdzinājās šampanietim.

– Viņš nepavisam nebija tāds, kādu es viņu iztēlojos, – Džeinas jaunkundze sacīja. – Šim vīrietim nav neviena sirma mata, un tomēr izrādās, ka viņam tuvojas četrdesmit piektā dzimšanas diena. Un viņš ir ļoti jauks cilvēks. Nevaru saprast, kā tie strādnieki varēja viņu pamest tik svarīgā brīdī.

Lovas jaunkundzes atbildi noslāpēja drēbju cilāšana. “Varbūt vajadzētu nointervēt kādu no strādniekiem?” Rīvs prātoja. “Visā pilsētā ir kādi simt piecdesmit vīri, kuri zina, kā paveikt Tifanijam nepieciešamo darbu. Tā kā Vispasaules izstādei vajadzēja sākties Čikāgā pēc dažiem mēnešiem, šis ir ideāls laiks streika rīkošanai.”

Viņš iemērca spalvu tintē.

“Mūsdienu sievietēm piemīt izteikta neapdomība, kas mulsina šo rindu autoru un pārējos stiprā dzimuma pārstāvjus. Ja viņai to jautā, Modernā sieviete nespēj atrast sakarīgu iemeslu savam dumpīgumam, tomēr noslēpumainā kārtā it visā pauž vēlēšanos ieņemt to, ko dēvē par savu “īsto vietu” sabiedriskajā un saimnieciskajā pasaulē. Bet – kura vieta gan varētu būt patiesāka un ideālāka par to, ko viņa ieņem šobrīd?”

– Ak kungs. Nē, nē, – Džeinas jaunkundze sacīja. – Šī krāsa nav īstā. Tā, pielaiko šo!

Sekoja kārtējā drēbju čaukstoņa.

– Klausmeiera kungs man teica, ka tu strādājot skolā, – Džeinas jaunkundze turpināja.

– Jā, es mācu jaunākās klasītes. – Vai tu kādreiz ieper bērnus?

Rīvs sastinga.

– Ak tu tētīt, protams! – Lovas jaunkundzes balss nepauda ne vismazāko nožēlu. – Es esmu iepērusi daudzus no viņiem. Šobrīd manā klasē ir zēns, kurš pērn noveda savu skolotāju līdz baltkvēlei un aiziešanai no darba. Tāpēc pie pirmajām norādēm uz nepaklausību es liku Džordžijam novilkt jaku un kārtīgi sadevu ar rīksti. Viņš ir gandrīz manā augumā, taču kopš tā laika uzvedas rāmi kā jēriņš.

Sakodis zobus, Rīvs iedomājās, vai viņa tikpat knaši sniegtos pēc rīkstes, ja būtu piedzīvojusi tik kaunpilnas mocības savu klasesbiedru priekšā. Cenzdamies nepievērst uzmanību sarunai, viņš pārlasīja uzrakstīto un tad atkal iemērca spalvu tintē.

“Visi zina, ka vīrieši ir radīti tam, lai paveiktu visos grūtākos darbus, lai nobruģētu ceļu civilizācijai, lai tiektos uz priekšu, cīnītos un iekarotu. Visiem vajadzētu zināt, ka sieviete tika radīta tam, lai atvieglotu vīrietim viņa darbu. Lai mazinātu pūles ar savu līdzjūtību, lai neļautu viņam šaubīties un iedvestu ticību, lai sniegtu viņam tik lielu mīlestību, ka tā iedvesmotu viņu uz sasniegumiem. Tāda ir sievietes daļa šajā dzīvē.”

– Ak, Enija Bella, tu izskaties pilnīgi satriecoši! Šī ir īstā kleita. Tev jāvelk šī. Ko tu teiktu, ja es ieveidotu tavus matus? Tie ir ļoti skaistā tonī, kaut kas vidējs starp okeru un apdedzinātu sjēnu. Tagad modē ir Gibsona meitenes frizūras. Man tādas labi padodas.

Rīvs klausījās meiteņu sarunā, pabeigdams savu rakstu. Pēc stundas atlika vien sacerēt pēdējo teikumu, taču viss, ko viņš izmēģināja, šķita pliekans. Vispirms viņš uzšņāpa divas vārsmas no populāras esejas.

Kāpēc cilvēkam nav acs kā mikroskopam?

Tikai tāpēc, ka cilvēks nav muša.

Kāpēc cilvēks netiek servēts traukā ar mērci?

Tikai tāpēc, ka cilvēks nav zivs.

Klusībā pasmaidīdams, viņš pievienoja arī savu pantiņu.

Kāpēc sieviete nedara visus darbus?

Tikai tāpēc, ka sieviete nav vīrietis.

Viņš nosusināja tinti un atkal atvēra durvis. Tajā pēcpusdienā viņš jau bija uzzinājis, ka Džeinas jaunkundze ir mācījusies Ņujorkas Lietišķās mākslas skolā, tur satikusi Tifanija kungu un ka viņas mīļākais priekšmets ir gleznošana ar eļļas krāsām. Viņa bija savu vecāku acuraugs. Un viņa varēja aizrunāt ikvienu.

Rīvs izberzēja acis. Lai vai kā, izskatījās, ka mierīgajai dzīvei, kādu viņš bija vadījis šajā istabiņā Klausmeieru pansijā, bija pienākušas negaidītas un nevēlamas beigas.