Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 18

– Kādas ir jūsu agrākās bērnības atmiņas?

“Es redzēju savu māti zārkā.” Taču to viņš nedrīkstēja teikt.

Tovakar tā bija Lovas jaunkundze, kas uzdeva viņam domāto jautājumu, sēžot galda otrā pusē. Jautājumu, kuru tur bija nolikusi Džeinas jaunkundze. Acīmredzot šī sieviete negrasījās uzdot viņam tādus jautājumus, kādus uzdeva visiem citiem, piemēram: “Kad jūs pēdējoreiz kāpāt kokā?”, “Ja jums būtu laiva, kā jūs to nosauktu?”, “Ja jūs būtu mēbele, tad kāda?”

Nē, viņam domātie jautājumi nekad nebija vienkārši. Virspusēji raugoties, tie likās pietiekoši nevainīgi, taču patiesībā izrādījās visai dziļi. Un Džeinas jaunkundze to zināja. Viņa to darīja tīšām. “Vai es saņemtu vieglākus jautājumus, ja pievienotos viņiem viesistabā katru vakaru un pārstātu drukāt rakstus par Moderno sievieti?” Viņam būtu gribējies vakariņot pašam savā istabā, taču Klausmeieres kundze to pieļautu tikai tad, ja viņš būtu slims, un neviens nevarēja zināt, ko Džeinas jaunkundze izdarītu, ja uzskatītu viņu par apslimušu.

Rīvs nogrieza gabalu sīkas zivteles un uzdūra to uz dakšiņas. – Manas agrākās atmiņas ir par to, kā es sēdēju baznīcā kopā ar tēvu.

Visi pagriezās pret Džeinas jaunkundzi. Acīmredzot Rīva atbilde bija nepietiekama. Zaļā kleita, kas viņai bija mugurā, ar mežģīnēm, lentītēm un lielajām, kuplajām piedurknēm drīzāk piestāvētu kādai hercogienei nekā strādājošai meitenei. Tomēr viņš bija ievērojis, ka Džeinas jaunkundze vairs nevelk greznas kleitas, dodoties uz “Tifanija” darbnīcu. Tās viņa taupīja vakariņām un viesistabas spēlēm.

Viņa iedzēra malku sidra. – Kāpēc šī diena baznīcā jums palikusi atmiņā?

“Pirms tam man tika pateikts, ka māte dzīvo debesu valstībā.”

– Es pajautāju tēvam, kur atrodas debesu valstība. – Viņš dziļi ievilka elpu.

Visi saskatījās, uzjautrināti smaidīdami.

Džeinas jaunkundze piešķieba galvu, tā ka viņas melnie mati mākslinieciski sajaucās. – Un ko viņš atbildēja?

– Neko. Mēs atradāmies baznīcā. Viņš tikai norādīja augšup.

Koncentrējot visu savu spēku uz Rīvu, Džeinas jaunkundze piemiedza brūnās acis. Viņam pakrūtē sažņaudzās kamols. Šī sieviete bija ļoti vērīga, mazliet par daudz vērīga.

– Jūs taču viņam neticējāt, vai ne? – Džeinas jaunkundze jautāja.

– Es viņam ticēju.

– Bet?

Viņš nopūtās. – Taču vēl ilgi pēc tam es uzskatīju, ka debesu valstība un baznīcas bēniņi ir viena un tā pati vieta.

Apkārt galdam atskanēja labdabīgi smiekli.

Džeinas jaunkundze pat nepasmaidīja. – Kā jūs atklājāt, ka tas nav viens un tas pats?

– Reiz es uzkāpu bēniņos, bet manas mātes tur nebija.

Dakšiņu un nažu šķindoņa aprāvās. Krūzes sastinga gaisā. Neviens vairs netrokšņoja.

– Piedodiet, – Džeinas jaunkundze klusi noteica, un bija skaidrs, ka viņa to saka no sirds. Rīvs redzēja, ka meitene patiesi nožēlo.

Rīklē sakāpa emocijas, ko Rīvs jau sen bija apglabājis kopā ar savu māti. Vismaz viņš tā uzskatīja. Nepaļaudamies uz to, ka spēs izteikt kaut vārdu, viņš tikai pamāja un atkal pievērsās savam šķīvim. Tomēr pagāja ilgāks laiks, iekams viņš spēja norīt kaut kumosu no atlikušajām vakariņām.