Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 17

Tifanija kungs pabāza galvu pa noliktavas durvīm. – Ak tā, te viņa ir.

Flosija piecēlās kājās. – Tifanija kungs! Kāds prieks jūs redzēt. Man briesmīgi gribējās jums pateikt, cik ļoti man patīk jūsu stikls. Tas ir visskaistākais, ko es jebkad esmu redzējusi, un man ir ārkārtīgs lepnums ar to strādāt.

Uzlicis roku uz jostasvietas, viņš paklanījās. – Pateicos. – Vīrietis izslējās. – Es gribēju atnākt, taču nekādi netiku prom no Koronas fabrikas.

Flosija nespēja iedomāties, ka viņš fabrikā uzturējies tādās drēbēs, jo tad izskatītos tikpat neiederīgs kā viņa pati savā pirmajā darba dienā. Tomēr viņa novērtēja ševiota mēteļa kvalitāti, brūnās vilnas bikses ar šauro tumšo svītriņu un dzeltenbrūnās kurpes, kas bija ieguvušas tādu popularitāti, ka vīrieši tās valkāja kopā ar visu, izņemot smokingus.

– Aptones jaunkundze, – viņš sveicināja Nenu.

– Labdien, Tifanija kungs. – Nena paņēma stikla gabalu, un viņas pūces acis spilgtajā saulē kļuva zilākas nekā jebkad. Tifanija kungs atkal pievērsās Flosijai. – Jums vajadzēja redzēt stiklu, ko mēs uztaisījām vakar. Tas bija vistīrākajā dzeltenās krāsas tonī ar kādu nieku sarkanā, lai daļa no tā kļūtu oranža saulē īsu brīdi pirms tās pazušanas aiz apvāršņa.

– Ak, man arī būtu gribējies to redzēt! – Flosija uzlika roku uz krūtīm. – Izklausās, ka tas ir ideālais tonis, ko izmantot liesmām. Žēl, ka mēs neveidojam vitrāžas par elles krāsni, kurā tika iemesti Sadrahs, Mesahs un Abednego.

Viņš iesmējās. – Varbūt izdotos pierunāt kādu to pasūtīt, taču patiesībā man gribētos to izmantot narcisēm.

– Narcisēm?

– Tikai nevienam nesakiet, taču man ir mazliet apnikušas tās mūžīgās baznīcu vitrāžas. – Viņš paraustīja plecus, izskatīdamies mazliet nokaunējies. – Viņi grib tikai tradicionālos Bībeles tēlus. Tas neatstāj vietu radošām izpausmēm. Jau kādu laiku es gribu izmēģināt dabas iedvesmotas klusās dabas vai pat kādu pastorālas ainas panorāmu.

– Gluži kā jūsu gleznās, – viņa noteica.

– Gluži kā manās gleznās. – Tifanija kungs pasmaidīja un tad paraudzījās uz Nenu, kura bija pacēlusi augšup akvamarīna krāsas stikla gabalu. – Ak, paskatieties uz to, Džeinas jaunkundze!

– Vai no tā nesanāktu ideālas zvīņas nārai?

– Nārai. – Pašūpodams galvu, viņš iesmējās. – Tā gan. Kādus toņus jūs esat izvēlējusies līdz šim?

– To darīja Aptones jaunkundze. Es tikai sakārtoju krājumus, bet pagaidiet un drīz redzēsiet, ko viņa ir izvēlējusies. Izslējusi zodu, Nena sāka izrādīt viņam katru fragmentu un tam atbilstošās krāsas metā.

Tifanija kungs klausījās un skatījās, sabāzis rokas kabatās. Kad viņa bija beigusi, viņš paraudzījās uz Flosiju. – Ko jūs teiksiet?

Viņa pameta skatienu uz Nenu un iekoda lūpā. Kolēģes acis kļuva metāliskas, un augums sastinga.

– Lielākoties man patīk viņas izvēle, – Flosija sacīja, cenzdamās runāt neitrāli.

– Tad jūs neko nemainītu? – Tifanija kungs jautāja.

Flosija pārnesa svaru no vienas kājas uz otru. – Nu, varbūt tikai mazliet.

– Ko tieši?

Neskatīdamās uz Nenu, Flosija piegāja pie kaudzes ar stikliem, kurus kolēģe bija atzinusi par nevērtīgiem, paņēma gabaliņu piesātinātā ingvera krāsā un pacēla pret gaismu. – Šo es izmantotu audumam, kas ieslīd Jaunavai Marijai klēpī… lūk, šeit. – Viņa norādīja uz attiecīgo vietu metā. – Domāju, ka šim fragmentam vajadzētu būt krietni tumšākam, lai piešķirtu vairāk ēnojuma un dimensijas.

Tifanija kungs pamāja. – Tā kā šī ir sākotnējā izvēle un galīgais lēmums tiks pieņemts vēlāk, jums jāpiedāvā pēc iespējas vairāk variantu, neizmantojot gluži visu krājumu. Tas ir pirmais, kas jāpatur prātā. Tāpēc kopš šī brīža, Aptones jaunkundze, es jums iesaku parūpēties par vairākām versijām. Un jums ir taisnība, Džeinas jaunkundze. Fragments, ko Aptones jaunkundze izvēlējusies Jaunavas Marijas klēpim, nav gluži piemērots, taču baidos, ka jūsējais arī nebūs īstais.

– Nē? – viņa iejautājās.

– Nē, krāsa ir laba, taču te vajadzīgs rievots stikls. Tas radīs ilūziju par klēpī sakrokojušos audumu un reizē piešķirs vajadzīgo dimensiju. Palūkosimies, vai es spēšu tādu atrast. Nākamās trīsdesmit minūtes Tifanija kungs kritizēja Nenas izvēli, dodot abām meitenēm izdevību sameklēt citus variantus, lai pēc tam pats piedāvātu vēl labākus. Pāris reižu Flosija nosprieda, ka viņas izraudzītie fragmenti nav sliktāki, taču izbaudīja ikvienu brīdi, ko Tifanija kungs te pavadīja. Viņa lielā bagātība nebija atstājusi uz Flosiju pārmērīgu iespaidu, taču lielais talants gan.

Kad viņš aizgāja, Flosija bija iemācījusies par krāsām, tekstūru un dizainu vairāk nekā mēneša laikā mākslas skolā.

– Ak, Nena, vai viņš nav brīnišķīgs?

– Tās šļupstēšanas dēļ es tik tikko spēju saprast, ko viņš saka. – Nepievērsdama uzmanību stikla trauslumam, viņa salika izraudzītos fragmentus kastē.

– Augstais Dievs, es vairs tikpat kā nemanu viņa šļupstēšanu!

– Jūs abi acīmredzami esat sadraudzējušies.

Flosija sāka likt nevajadzīgos gabalus atpakaļ lādēs un mucās. – Mēs iepazināmies todien, kad viņi ar Driskolas kundzi ieradās Lietišķās mākslas skolā.

Pacēlusi ar stiklu piekrauto kasti, Nena uzmeta viņai cietu skatienu. – Nedomā, ka šodien izrādītā nelielā uzmanība pret tevi nozīmē, ka viņš nodomājis padarīt tevi par atlasītāju. Šim darbam ir vajadzīga liela pieredze un talants, un tev nepiemīt ne viens, ne otrs. Iesaku tev necelt to, ko tu nevari nest.

Nena izgāja ārā pa durvīm, iekams Flosijai radās izdevība noformulēt atbildi. Labi vien bija. Kad atbilde ienāca prātā, tā nebija no tām, kas sekmētu biedriskuma garu, un Flosija nebija iecerējusi tikt pie ienaidnieces Nenas vai jebkuras citas “Tifanija” meitenes personā. Tobrīd vairāk nekā jebkad sievietēm vajadzēja turēties kopā.