Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 16

Flosija stāvēja klusi kā pelīte Vaildera kunga atvērto durvju ailā. Lietus plīkšķēšana ārpusē un gaitenī izklātais padilušais grīdceliņš noslāpēja viņas tuvošanos. Rīvs bija uzgriezis viņai muguru, jo sēdēja gultas galā, nolūkodamies uz loga pusi. Nokrišņi bija izkustinājuši mūžīgos netīrumus pilsētas ielās, un istabā varēja sajust vieglo smārdu.

Šo brīdi Flosija izmantoja, lai viņu nopētītu. Rīvs bija novilcis žaketi, un baltais krekls cieši piekļāvās platajai mugurai. Melnie sakrustotie bikšturi piespieda kreklu un lika tam sakrokoties. Brūnas bikses ieskāva slaiku jostasvietu. Muskuļainie augšstilbi izspīlēja audumu.

Gaisa mitrums padarīja Flosijas matus blāvākus, turpretim Vaildera kunga īsās cirtas bija kļuvušas vēl viļņainākas. Viņam pie kājām murrāja pelēks nožēlojama izskata kaķis, kura mitro kažoku viņš tobrīd glaudīja. Flosija allaž bija prātojusi, kāpēc gan viņš tur logu pavērtu pat visaukstākajā laikā. Tagad viņa to zināja. Rīvs kaut ko pačukstēja kaķim un iesmējās, kad tas apvēlās uz muguras, gaidīdams vēdera kasīšanu. Pāri spilvenam bija pārmesta pelēcīgi zaļa sega – tā bija tipiski vīrišķīga gultas klāšanas maniere. Pie logiem nebija aizkaru, naktsgaldiņu nerotāja jauki nieciņi. Flosija vēl nekad nebija redzējusi tik spartisku un askētisku istabu bez kādām piemiņas lietām un gleznām.

Tikai rakstāmgalds sniedza nelielu nojausmu par to, kāds viņš īsti ir, taču pat uz tā bija maz priekšmetu, un esošie šķita salikti nevainojamā kārtībā. Viņa papīri bija glīti sakrauti kaudzē, eļļas lampa raustījās, spalva rēgojās tureklī, bet tintnīca bija cieši aizskrūvēta. Te nu bija runas par steidzamu darbu. Tas izrādījās tikai attaisnojums, lai aizbēgtu no vakariņām.

Pēc Rīva aiziešanas iemītniekus vairāk nodarbināja viņa izteikto vārdu daudzums nekā sarunas temats. Visi apgalvoja, ka viņš dažās minūtēs pateicis vairāk nekā visā te nodzīvotajā gadā. Tomēr uz Flosiju vislielāko iespaidu atstāja monologa jēga un kaismīgais iztirzājums. Viņa bija lasījusi Vaildera rakstus un zinājusi, ka viņš interesējas par sieviešu kustību. Vienīgais, ko viņa nezināja, bija šīs intereses patiesais apmērs.

“Tēvam Vaildera kungs neapšaubāmi patiktu. Viņiem būtu daudz kopīga, ja vien abi kādreiz satiktos. Taču, ņemot vērā tēva attieksmi pret manu atrašanos šeit, izredzes, ka tā varētu notikt, ir niecīgas. Un tomēr bija noderīgi dzirdēt, kā Vaildera kungs skaļi pasaka to, ko tētis nav gribējis vai varbūt nav varējis izteikt. Es par Moderno sievieti kļuvu, apstākļu spiesta, bet neiestājos nevienā sieviešu apvienībā un nepiedalījos sieviešu gājienos vai lekcijās. Man tikai gribējās, lai man maksātu par darbu un es varētu mācīties mākslas skolā. Ir grūti saprast, kā tas varētu izraisīt visas cilvēces lejupslīdi.”

Bet Flosijas izdomātā spēle, par spīti Rīva Vaildera runai, bija guvusi lielus panākumus. Visi palika pie galda sarunājamies, līdz Klausmeieres kundze beidzot viņus izvadīja laukā. Viņi vienojās sapulcēties viesistabā, taču Flosijai gribējās, lai klāt būtu visa ģimene. Tā nu viņa bija uz brīdi atvainojusies un devusies pakaļ Vaildera kungam.

Pacēlusi roku, viņa pieklauvēja pie durvīm. Viņš paraudzījās pār plecu un tad lēnām iztaisnoja muguru. – Necelieties, – viņa sacīja. – Es tikai atnācu palūkoties, kā jums klājas. – Vaildera kungs palūkojās uz savu žaketi, kas bija uzmesta uz krēsla atzveltnes, un sāka slieties kājās. – Necelieties, – viņa atkārtoja un tad norādīja uz kaķi. – Skatos, ka jums ir draugs.

– Ārā līst. – Vaildera kungs atkal atslīga krēslā.

– Patiesībā man šķiet, ka nu jau snieg.

Viņš paraudzījās uz logu. – Nē, es gribēju teikt, ka šī kaķene vienmēr ienāk istabā, kad līst… vai snieg.

– Vai tiešām?

– Jā, taču Klausmeieres kundzei tas nepatiktu.

– Saprotu. Es neko neteikšu.

Vaildera kungs nopētīja Flosiju; viņa acis nebija redzamas, jo lampas gaisma uz rakstāmgalda tik tālu nesniedzās.

– Es nelaižu kaķeni gultā, – viņš sacīja, – un iekārtoju guļvietu salmos uz grīdas. Mīlulīte nevienu netraucē. Nekad neņaud. Tikai murrā.

Sakrustojusi rokas, Flosija atbalstījās pret durvju stenderi. – Kā viņu sauc?

– Nezinu. – Ķircinot kaķeni, viņš aši pēc kārtas pieskārās tās purniņam, ķepām un ausīm. Dzīvnieks rotaļīgi izlocījās. “Kāpēc viņš nav kaķenei devis vārdu?” Flosija nobrīnījās. Tomēr viņa neapjautājās par to, tikai sacīja: – Visi ir sapulcējušies viesistabā. Mēs spēlēsim galda spēli, ko es atradu vienā no Klausmeieres kundzes plauktiem.

Neko neatbildējis, Rīvs paberzēja ar pirkstu kauliņiem kaķenes ausis. Tobrīd dzīvnieks pieglaudās viņam klāt un iemurrājās.

Flosija piešķieba galvu. – Mēs gribētu, lai jūs pievienojaties.

– Baidos, ka nevarēšu. Man ir jāpastrādā.

Viņa atkal palūkojās uz tukšo rakstāmgaldu un aizvākoto tintnīcu. – Bet tur ir pilnīgi visi.

– Varbūt nākamreiz. – Rīvs vēl aizvien nebija pacēlis skatienu un veltīja visu uzmanību kaķenei.

– Vai tas tāpēc, ka es esmu Modernā sieviete?

Kādu brīdi paklusējis, viņš atbalstīja elkoņus pret ceļgaliem. – Nepavisam ne. Man ļoti žēl par to. Nezinu, kas man bija uznācis.

– Nevajag atvainoties. Es uzdevu jautājumu, un jūs atbildējāt.

Rīvs vēlreiz nopētīja Flosiju. – Kāpēc jūs to vaicājāt? Kāpēc šis jautājums tik ļoti atšķīrās no visiem pārējiem?

– Es nezinu. – Tā nebija gluži patiesība. – Labi. Varbūt tam bija neliels sakars ar jūsu rakstiem avīzē.

– Ak tā? – Vaildera kungs iekārtojās ērtāk. – Tagad man ir kāds jautājums. Ar kādiem zīmējumiem jūs bijāt izrotājusi manu papīra lapiņu? Tas ir, to, no kuras Holidejas kundze nolasīja jautājumu?

Paraudzījusies augšup uz griestiem, Flosija iekoda apakšlūpā. – Mēģināsim atcerēties. Vienā zīmējumā bija attēlots vīrietis, kurš velk sievieti aiz ķēdes, kas apsieta viņai ap kaklu. Otrajā bija sieviete, kuru vīrieši melnā attur no universitātes. Nākamajā bija sieviete pie veļas bļodas. Un pēdējā es attēloju tēvu, kurš iebāž kabatā visu meitas nopelnīto naudu.

– Varbūt viņam tā bija vajadzīga, lai palīdzētu pabarot ģimeni.

– Varbūt arī ne.

Vaildera kungs nopūtās. – Vai zināt? Mēs, vīrieši, nepavisam neesam tirāni.

– Nē?

– Man nenāk ne prātā nolemt sievietes ieslodzījumam netīrā virtuvē, uz visiem laikiem atņemot viņām garīgās izaugsmes iespēju. Es domāju tikai par viņu pašu interesēm. Par sieviešu un viņu bērnu interesēm.

Tā vietā, lai izaicinātu viņu tālāk, Flosija nolēma pastiept pretī mierizlīguma zīmi. – Tādā gadījumā nav nekāda iemesla, kāpēc lai jūs nepievienotos mums viesistabā.

Īss klusuma brīdis. – Man ļoti žēl.

Flosija nosprieda, ka varētu viņu šantažēt. Piedraudēt, ka nosūdzēs viņu par klaiņojoša kaķa iemitināšanu, lai gan, protams, viņa nemūžam to nedarītu. “Hm, vajadzēs kaut ko izdomāt, taču pagaidām nāksies vien ļaut viņam nosprukt no āķa.”

Atraudamās no durvju stenderes, viņa paspēra soli atpakaļ. – Tad nākamreiz. Arlabunakti, Vaildera kungs.

– Džeinas jaunkundze.

Kaķene aši apvēlās, ieskrāpēdama viņam plaukstā.

Viņš to atrāva. – Ak, nē, nē! Mierīgāk.

Vaildera kunga saruna ar dzīvnieku pavadīja Flosiju atpakaļceļā pa gaiteni.