Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 19

Notupies pie Dinvidijas kundzes petrolejas sildītāja, Rīvs nocēla vāku, atstājot to karājamies eņģēs, un izņēma ārā rezervuāru. – Tas neprasīs ilgu laiku. Es to atkal iedarbināšu, un jūs tiksiet pie siltuma viens un divi.

– Nekas, – viņa sacīja. – Varat nesteigties.

Viņš īsti nespēja noslēpt smaidu. Dinvidijas kundze sēdēja savā polsterētajā krēslā, aplikusi ap pleciem pledu, pārklājusi pār kājām segu, aptinusi ap kaklu ziemas šalli un uzvilkusi cimdus, kas sargāja rokas. Viņš nespēja noticēt, ka sieviete nogriezusi pirkstgalus pavisam labam cimdu pārim, lai rokas būtu siltas, bet vienlaikus varētu šūt.

Izņēmis no bikšu kabatas nazīti, Rīvs nokasīja sodrējus, kas bija sakrājušies degļa malā. Viņa pirksti bija stīvi no aukstuma, tāpēc pat visvienkāršākais darbs prasīja ilgāku laiku.

– Ko jūs pašlaik darināt?

– Te top galdauta mala. Uzmanīgi, nenotraipiet manu paklāju, dārgais!

– Klausmeieres kundze man iedeva vecu palagu, ko salocīt un uzklāt jūsu paklājam. Tomēr es rīkošos uzmanīgi. – Viņš pārlaida skatienu apkārt telpai. Visi mazie galdiņi jau bija tikuši pie galdautiem, bet uz pārējām mēbelēm bija apaļas sedziņas.

– Kur jūs liksiet savu jauno galdautu?

– Tas domāts ēdamistabai.

– Ēdamistabai? – Detaļa tvertnes pašā augšā nekustējās. Paslējies Rīvs satvēra to un spieda pulksteņa rādītājam pretējā virzienā, līdz tā beidzot padevās.

– Jā, – Dindvidijas kundze atbildēja. – Džeinas jaunkundze apjautājās, vai man nebūšot iebildumu tādu uzšūt. Viņa uzskata, ka tas padarīs mūsu maltītes daudz omulīgākas un patīkamākas. Es viņai pilnīgi piekrītu.

Rīvs sarauca pieri. Viņš nespēja iztēloties, ka pansijas saimniece varētu izdot kaut grasi par kaut ko tik nevajadzīgu kā audums galdautam. – No kurienes nāk materiāls?

– Ak, tas ir vecs audums, kuru es biju noglabājusi zem gultas. Mēs sameklējām vēl vienu audumu manos krājumos, un no tā sanāks jaukas portjeras viesistabai.

– Mēs?

– Mēs ar Džeinas jaunkundzi. – Tad jūs šūsiet arī portjeras?

– Nē, Holidejas kundze piekrita to izdarīt mums par prieku.

– Ar jūsu audumu?

– Jā. – Vecā atraitne iedūra adatu baltā auduma malā.

Viņš noslaucīja rokas lupatā. – Un ko tad, ja jūs būtu gribējusi izmantot šo audumu kaut kam citam?

– Es to negribēšu.

– Varbūt ne tagad, bet vēlāk.

Paraudzījusies uz viņu pāri briļļu malai, kundze sirsnīgi uzsmaidīja Rīvam un turpināja strādāt. – Nav nekādas vajadzības niknoties, jauno cilvēk. Es esmu priecīga par iespēju izmantot savu audumu labam mērķim.

Tādi pavērsieni viņam vēl aizvien nepatika. Džeinas jaunkundze sāka pārņemt visu māju. “Galda kartes pie vakariņām. Jautājumi zem šķīvjiem. Viesistabas spēles vakaros. Un nu viņa patvaļīgi izrīkojusies ar Dinvidijas kundzes personiskajām mantām. Ja nu šis audums gadiem ilgi glabāts ģimenē? Ja nu atraitnei ir kādi slepeni plāni, kuru īstenošanu viņa vēl nav paguvusi uzsākt? Viņa to nemūžam neteiktu ne Džeinas jaunkundzei, ne kādam citam.”

– Vai jums ir vazelīns? – Ar lielām pūlēm Rīvs savaldījās, lai runātu pieklājīgi. Viņš dusmojās nevis uz Dinvidijas kundzi, bet gan uz sasodīto Moderno sievieti, kas acīmredzot bija nospriedusi, ka gadījumā, ja nevar pārņemt pasauli, drīkst samierināties ar Klausmeieru pansijas pārņemšanu.

Viņš sakoda zobus. “Tikai pār manu līķi!”

– Tur, uz tualetes galdiņa. – Vecā dāma ar galvu pamāja uz lielu marmora tualetes galdiņu, kas bija apkrauts ar fotogrāfiju rāmīšiem, svecēm, burciņām un cepuru statīviem. – Tālākajā kreisajā stūrī.

Rīvs nostājās pie tualetes galdiņa, juzdamies neērti par to, ka nāksies lasīt tik personisku mantu etiķetes, nerunājot nemaz par pieskaršanos tām.

– Ak vai, te ir īsts ledus pagrabs! – Džeinas jaunkundze ienāca ar koka molbertu rokā un novietoja to pie durvīm. Viņas mati bija sacelti augšup parastajā mākslinieciskajā sakārtojumā, kam vajadzēja radīt nekārtības iespaidu. Svētdienas drēbes viņa bija nomainījusi pret vienkāršiem brūniem svārkiem un svītrainu blūzi.

– Nāciet, mana dārgā! Nāciet tik iekšā! – Dinvidijas kundze uz brīdi pārtrauca darbu. – Vaildera kungs nomaina mana sildītāja degli. Nu jau vairs nebūs ilgi.

– Labdien, Vaildera kungs! – Džeinas jaunkundze viņam plati uzsmaidīja, it kā viņai būtu visas tiesības te atrasties, lai gan visi zināja, ka svētdienu pēcpusdienas ir laiks, kad viņš padara Dinvidijas kundzes istabā visu to, ko viņu saimnieces vīrs nav papūlējies padarīt pats.

Rīvs nejutās omulīgi citu cilvēku sabiedrībā. Daudz labāk viņam patika būt vienam. Tomēr Dinvidijas kundze nebija tāda kā citi. Viņa bija laipna veca dāma, kas gada laikā zaudējusi vīru un dēlu un kam vairs neviens nav palicis visā pasaulē. Rīvs pārāk labi zināja, kā tas ir.

Taču galvenais bija tas, ka viņa allaž vispirms domāja par citiem un tikai pēc tam par sevi. Rīvs vēl nekad mūžā nebija redzējis nevienu tik nesavtīgu cilvēku. Tas nebija tēlots. Vispirms viņš pietiekoši ilgi kundzi vēroja un tikai tad atsaucās draudzības piedāvājumam.

Tomēr tā pati īpašība, kas nozīmēja viņas lielāko plusu, bija arī viņas vājākais punkts. Viņa bija gatava atdot ikvienam jebko, nedomājot par savām vajadzībām, vēlmēm vai ērtībām. Un tas atkal atgādināja Rīvam par galdautu un portjerām. Nebija iespējams uzzināt, kam šis audums savulaik paredzēts, taču viens gan bija skaidrs – Dinvidijas kundze nebūtu lieki aizņēmusi vietu šajā mazajā istabā, lai to glabātu, ja tas viņai neko nenozīmētu.

– Parādiet viņam, kur atrodas vazelīns, Džeinas jaunkundze. – Dinvidijas kundze ar pirkstu norādīja uz tualetes galdiņa kreiso pusi. – Tas ir tur, līdzās lakricas pūderim.

Viņš aši pārlaida skatienu trauciņiem, pudelītēm un kastītēm tualetes galdiņa kreisajā pusē. “Es pats atradīšu. Man nav vajadzīga palīdzība no tādām kā viņa.”

Džeinas jaunkundze nostājās viņam līdzās, pakavējās ne vairāk kā sekundi, pasniedzās un tad paņēma nelielu tūbiņu, uz kuras bija skaidri rakstīts “Vazelīns”. – Te būs.

Rīvs to paķēra viņai no rokām. – Kam domāts molberts? Viņas seja iemirdzējās. – Es esmu nolēmusi uzgleznot ikviena mūsu ģimenes locekļa portretu un sākšu ar Dinvidijas kundzi.

– Portretu? Tūlīt pat? Šodien?

– Ak kungs, nē taču! – Džeinas jaunkundze iesmējās. – Tam vajadzēs daudz vairāk par vienu seansu. Šodien es tikai sagatavošu uzmetumu. Pēc tam katru svētdienu ap šo pašu laiku atgriezīšos, lai turpinātu.

– Katru svētdienu?

– Jā.

– Šajā pašā laikā?

– Apmēram.

– Kāpēc? – viņš iejautājās.

– Tāpēc, ka tā ir mana vienīgā brīvā pēcpusdiena un tad, ja nākšu vienā un tajā pašā laikā katru nedēļu, apgaismojums nebūs pārāk daudz mainījies.

Rīvs apcirtās apkārt un caururba Dinvidijas kundzi ar savu skatienu. Tas bija viņa laiks. Viņa laiks. Nevis viņa un Džeinas jaunkundzes laiks.

Taču Dinvidijas kundze nelūkojās uz kaimiņu. Viņa skatījās sānis un bungoja pa lūpām ar savu bezpirkstu cimdu.

– Ak vai! Vai man nāksies vilkt vienu un to pašu tērpu katru mīļu svētdienu?

– Būtu ļoti labi, ja jūs tā darītu, – Džeinas jaunkundze atbildēja.

– Jums tas pilnīgi noteikti nav jādara, – Rīvs noducināja. – Velciet, ko vien vēlaties. Gan Džeinas jaunkundze pielāgosies.

– Nujā, – Džeinas jaunkundze attrauca. – To es neapšaubāmi varētu, es tikai saku…

– Viņa zina, ko jūs sakāt, – Rīvs atcirta.

Dinvidijas kundze palūkojās uz viņu ar sarauktām uzacīm un noskatījās, kā viņš dodas atpakaļ pie sildītāja, apsēžas uz grīdas un sakrusto kājas. Rīvs zināja, ka uzvedas kā lauķis. Un viņa arī to zināja. “Bet… vai tad cilvēkiem vairs nav nekā svēta?” Rīvs sirdījās.

Noņēmis vazelīna tūbiņai vāciņu, viņš laida darbā lupatu un iezieda ar to vītni, lai tā neķertos nākamajā reizē, kad nāksies to atskrūvēt.

Džeinas jaunkundze staigāja šurpu turpu, atnesdama uz rāmja uzstieptu audeklu un novietodama to uz molberta, tad paķerdama skiču burtnīcu, uzlikdama to uz rāmja un tad salikdama uz Dinvidijas kundzes naktsgaldiņa citus priekšmetus. Rīvs tīšām nepiedāvājās viņai palīdzēt un slaucīja zirnekļu tīklus, putekļus un netīrumus no sildītāja.

Visbeidzot Džeinas jaunkundze uzvilka virs savām drēbēm ķiteli un lēnām to aizpogāja.

Dinvidijas kundze nolika malā savu šuvekli. – Man laikam vajadzētu noņemt visas tās segas, lai jūs mani redzētu.

Rīvs nometa sildītāja vāku uz grīdas, un tas nošķindēja.

– Nekā nebija! – Iecirtis zodu krūtīs, viņš caururba Džeinas jaunkundzi ar skatienu. – Vai jūs gribat, lai viņa saaukstējas tikai tāpēc, lai jūs varētu uzzīmēt savu skici?

– Vaildera kungs, – Dinvidijas kundze nošņācās. Vēl nekad viņa nebija runājusi ar Rīvu tādā tonī. – Nu jau pietiks. Viņš sažņaudza rokas dūrēs. – Es nepieļaušu, lai jūs saslimtu. Viņa tikpat labi var pagaidīt, līdz es būšu pabeidzis un istaba būs sasilusi, vai arī atnākt rīt.

– Rīt viņai ir jāstrādā.

– Tādā gadījumā viņa var doties taisnā ceļā uz…

– Vaildera kungs! – Jauns brīdinājums, šoreiz niknāks par iepriekšējo.

Tobrīd Rīvs pagrieza rokturi, līdz zobrats nonāca vajadzīgajā vietā.

– Viņam ir taisnība, – Džeinas jaunkundze pārtrauca ieilgušo klusumu. – Pilnīga taisnība. Es rīkojos neapdomīgi un labprāt pagaidīšu.

“Beidzot!” Rīvs nodomāja. “Vismaz kāds saprāta uzplaiksnījums. Lai slavēti visi svētie. Varbūt tagad viņa dosies projām.”

– Tad nāciet un pasēdiet man līdzās, kamēr mēs gaidām. – Dinvidijas kundzes balss pauda lielu sirsnību un krietnu devu uzmundrinājuma, it kā Džeinas jaunkundzei kāds būtu nodarījis pāri. Ar diviem pirkstiem paķēris dakti, viņš to pacēla un izvilka no turekļa.

– Nē, nē, – viņa sacīja. – Būs jau labi. Es uzmetīšu dažas iesildīšanās skices. – Viņa sāka vilkt ar ogli pa skiču burtnīcas lapām.

Dinvidijas kundze vairs nepacēla savu šuvekli. Tas skaidri liecināja par viņas neapmierinātību. Ar Rīvu. Un tā bija tikai Džeinas jaunkundzes vaina. Viņi ar Dinvidijas kundzi pavadīja nevainojamu pēcpusdienu, taču piepeši Modernā sieviete tika pieminēta sarunā un tad uzradās pati.

Novietodams jaunās dakts kokvilnas astītes abās pusēs dakts caurulītei, Rīvs tās ar vienu roku pieturēja, ar zobiem atvēra kabatas nazi un ar tā palīdzību sabāza astītes iekšā. Strādājot viņš sajuta, kā matiņi uz skausta saceļas stāvus. Rīvs saprata, ka uz viņu kāds skatās. Tā nebija Dinvidijas kundze; tā bija viņa.

Viņš greizi paraudzījās uz Džeinas jaunkundzi, kura zīmēja savā skiču burtnīcā. Meitene pameta skatienu uz Rīvu un sastinga. Viņš tūlīt pat pievērsās darāmajam, atsacīdamies uzlūkot viņu vēlreiz. Bija vajadzīga zināma piepūle, līdz viņam izdevās ievietot dakti vajadzīgajā vietā.

Rīvs noslaucīja pieri pret plecu. Zobrati atradās sazobē. Kamēr viņš izlīdzināja virsmu, salika kopā rezervuāru, piepildīja to ar petroleju un ievietoja to sildītājā, telpā valdošais klusums bija panācis, ka spriedze pieaug līdz vēl lielākiem augstumiem.

– Mums vajadzēs piecpadsmit minūtes, lai petroleja uzsūcas. Tad es varēšu to aizdedzināt, – viņš noteica, savākdams veco dakti un lupatu.

– Būs jau labi. – Dinvidijas kundzes balss bija pieklājīga, taču ne sirsnīga. Ne tāda kā parasti. Rīvs viņu uzlūkoja. Viņas lūpas bija sakniebtas, acis pauda nopēlumu.

Viņam sažņaudzās sirds. Piecēlies kājās, viņš pagāja garām Džeinas jaunkundzei un devās ārā, lai izmestu atkritumus. Tikai pēc atgriešanās, lai iededzinātu sildītāju, viņš ieraudzīja Džeinas jaunkundzes skici.

Rīvs apstājās kā iemiets. Muskuļains vīrietis ar platiem pleciem un cirtainiem, nevaldāmiem matiem vienā rokā turēja vāku, bet ar otru laboja dakti, izvērsis elkoņus. Līnijas bija straujas, aptuvenas un nevērīgas, tomēr viņš uzreiz saprata, kas tas ir. Kurš tas ir.

Džeinas jaunkundze apsēdās krēslā līdzās Dinvidijas kundzei, un abas uzlūkoja Rīvu. Sievietes bija apklusušas, tiklīdz Rīvs ienāca istabā. “Vai pirmīt abas aprunāja mani?”

– Atvainojiet, – viņš norūca, tad iededzināja dakti, aizvēra sildītāju, nolika vazelīnu uz galdiņa un aizgāja, juzdamies nikns, apmulsis un aizvainots. Emocijas daudz neatšķīrās no tām, kādas Rīvs bija pārdzīvojis daudzkārt, kad tika ieslēgts savā istabā vecvecāku mājā un stāvēja pie aizbultētā loga, lūkodamies ārā uz pasauli aiz barjeras, kas bija tikpat nepārvarama kā pamatīga ķieģeļu siena.

METS – PAPĪRA MODELIS – PABEIGTA VITRĀŽA⁵

“Ar irbuli viņa iezīmēja katru toni milzīgajā metā, kuru Greisa de Lusa – māksliniece, kas strādāja pie Tifanija jau trīs gadus, – bija uzzīmējusi ar akvareļu krāsām.”