Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 15

Piešķiebusi galvu uz sāniem, Flosija pētīja garo, robaino galdu, kas aizņēma Klausmeieru pansijas ēdamistabu visā tās garumā. No virtuves atplūda sautējuma un sodas maizes smaržas. Pēc divdesmit minūtēm atskanēs zvans uz vakariņām, un pansijas iemītnieki nokāps lejā. Iemītnieki, kuri gluži vienkārši apsēdās, paēda un tad atgriezās savās istabās.

Un kāpēc gan ne, ja reiz uz galda nebija ne galdauta, ne ziedu, kas izgreznotu tā raupjo koka virsmu; ja dažādo krēslu sēdekļi bija iedubuši no pārmērīgas lietošanas un to nelīdzenās kājas lika tiem grīļoties; ja uz kamīna dzegas neatradās ne rotājumi, ne svečturi; ja uz baltajām, notraipītajām sienām nebija nekā, kas mierinātu garu vai iedvesmotu iztēli, un, pats ļaunākais, ja iemītniekiem netika piedāvāts temats sarunām.

Nu, tam vajadzēja mainīties. Flosija izmisīgi ilgojās pēc vecākiem un savām mājām, ilgojās vairāk, nekā bija gatava atzīt. Tomēr viņa bija nodzīvojusi visu mūžu kā vienīgais bērns un tagad bija tikusi pie jaunas ģimenes, ļoti lielas ģimenes. Viņa negrasījās sēdēt, rokas klēpī salikusi, kamēr visi izlikās, ka nemaz nedzīvo vienā mājā.

Pirmais punkts dienaskārtībā bija samainīties vietām. Vieni un tie paši cilvēki sēdēja vienā un tajā pašā vietā katru vakaru, nemaz nepūlēdamies uzrunāt blakussēdētājus.

Tikai ne šovakar. Šovakar visiem vajadzēs iepazīties.

Viņa parotaļājās ar galda kartēm savās rokās. Katru vakaru iepriekšējā nedēļā Flosija bija pavadījusi, zīmējot uz tām putniņus un tad uzvelkot katra vārdu. Tā bija vieglākā darba daļa. Grūtāk bija izlemt, kur katru nosēdināt.

Atskanot vakariņu zvanam, Rīvs paraudzījās pulkstenī un iztrūkās, jo ieraudzīja, ka jau ir septiņi. Viņa atmaskojošais raksts tika drukāts avīzes pēdējās lapās, un to lasīja jo daudzas sievietes – un ikvienai bija savs viedoklis.

Viņš novietoja spalvu tureklī un tad aizskrūvēja tintes trauciņu. Lai arī sievietēm nebija vēlēšanu tiesību, tas viņas neatturēja no izteikšanās. Viņas bija devušās uz avīzes redakciju ar viņa rakstu rokās un pieprasījušas atspēkojumu. Redakcija bija uzaicinājusi viņas iesniegt tādu, taču Rīvs justos pārsteigts, ja tas notiktu, un vienlaikus cerēja, ka tā būs. Strīds piesaistītu uzmanību viņa rakstiem, un, ja bija kāds temats, kas prasīja uzmanību, tā bija sieviešu kustība.

Rīvs neko nebija teicis jaunajai iemītniecei par piketētājiem vai viņas atgriešanos mājās. Tā būtu lieka vārdu šķiešana, un Rīvam nebija ne mazākās vēlēšanās iesaistīties ar meiteni sarunā – it īpaši nepatīkamā.

Piecēlies viņš paķēra no krēsla žaketi, uzvilka to un šķērsoja gaiteni, nonākdams pie Dinvidijas kundzes istabas.

– Šķiet, es dzirdēju aicinājumu uz vakariņām, kundze. Vai dosimies turp?

Vecā atraitne nolika adīkli un piecēlās kājās, un viņas sirmie mati Rīvam atgādināja stikla šķiedru. Kā parasti, viņa bija tos sakārtojusi vecmodīgā frizūrā, kas droši vien bijusi populāra viņas jaunībā. Rīvs nespēja iztēloties, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai apvītu visas šķipsnas apkārt galvai kā desiņu virteni.

– Vai vēlaties, lai pasniedzu jums spieķi? – viņš apjautājās. Atraitne novēcināja roku noraidošā žestā. Viņas pelēkā kleita nevarēja lepoties ar lielajām, kuplajām piedurknēm, kādas valkāja vairums sieviešu; tās bija taisnas un vienkāršas. – Nē, nē. Es tikai atbalstīšos pret jūsu roku.

Viņš viegli palocījās. – Tādā gadījumā man būs ļoti paveicies.

– Ak, klusējiet jel! Nav nekādas jēgas šķiest savu daiļrunību manis dēļ. Labāk aiztaupiet to jaunajām dāmām, kuras to novērtēs. – Tomēr patika Dinvidijas kundzes balss tonī liecināja par pretējo.

Rīvs vieglītēm satvēra vecās dāmas elkoni. – Jūs labi zināt, ka manas acis redz tikai jūs.

– Nieki. – Sārta galvas āda bija saskatāma cauri pieglaustajiem sirmajiem matiem galvas labajā pusē. – Vai esat ievērojis mūsu jauno iemītnieci? Ar viņu gan jums varētu saderēt. Rīvs klusībā pasmaidīja ne tikai par vecmodīgo izteicienu, bet arī par to, ka tas nāca no tik neticama avota. – Vai mums ir jauna iemītniece?

Sakārtodama apaļās brilles uz deguna, viņa noklakšķināja mēli. – Jūs esat ievērojis, tikai negribat to atzīt.

– Es esmu ievērojis burvīgo aromātu, ar ko jūs šovakar esat sasmaržojusies. Vai tas ir jauns?

– Ak, ir gan. – Viņas acis iemirdzējās. – Taisnā ceļā no “Montgomerija Vorda”. To sauc par “Pļavu ziediem”.

– Atbilstošs nosaukumam. – Rīvs pielika sievietes plaukstas locītavu sev pie deguna.

Viņa nošņācās, taču brīdī, kad abi iegāja ēdamistabā, atraitnes smaids bija plats un solis mazliet raitāks.

Pie sliekšņa jaunā iemītniece sagaidīja viņus tik sirsnīgi, it kā viņa būtu mājas saimniece un būtu uzaicinājusi viesus.

– Labvakar, Dinvidijas kundze! Domāju, ka jūsu galda karte būs tepat, vistuvāk durvīm. Jūsējā, Vaildera kungs, atrodas otrā galā.

Rīvs uzmeta viņai greizu skatienu. “Kā gan viņa zināja manu vārdu? Es vēl neesmu pārmijis ar viņu neviena paša vārda, lai arī zinu visu par viņu, pateicoties plānajām sienām.”

– Galda kartes? – Dinvidijas kundze iejautājās.

Pārējie iemītnieki staigāja ap galdu, jūsmodami par dažādajām galda kartēm. Pat viņu saimniece, nostrādājusies, kalsna sieviete, nolika kartupeļu bļodu un tad izrādīja neparastu dzīvīgumu, palūkodamās pāri Lovas jaunkundzes plecam un nopētīdama jaunos galda papildinājumus.

– Tieši tā, – Džeinas jaunkundze atbildēja. – Iedomājos, ka būtu interesantāk šovakar sēdēt līdzās kādam citam.

“Ko tas nozīmē?” Rīvs apspieda vaidu.

– Jūs taču nebūsiet mani novietojusi līdzās Oistera kungam, ko? – Dinvidijas kundze, saraukusi pieri, pieliecās tuvāk Džeinas jaunkundzei, taču nepapūlējās pieklusināt balsi. – Baidos, ka viņš ir izvēlējies iznīcības ceļu. Pieminiet manus vārdus.

Veikala pārdevējs pacēla galvu, izdzirdot pieminam savu vārdu. Cilvēkam, kuru dēvēja par Oisteru, vajadzētu būt plikgalvainam, bālam un nosvīdušam. Turpretī šim bija biezi mati, kas pastāvīgi izskatījās izspūruši, sārta sejas āda un smaids, allaž gatavs uzplaukt sievietes klātbūtnē. Viņš palūkojās uz Džeinas jaunkundzi, pakustināja uzacis un tad pamirkšķināja.

Šo tipu Rīvs apņēmās paturēt acīs. Kad dāmu nebija tuvumā, Oisters nerunāja ne par ko citu kā vien par saviem pagātnes iekarojumiem – it īpaši tad, ja tika spriests par neatkarīgajām Modernajām sievietēm. Lai arī Džeinas jaunkundze bija žagata un traucēja Rīva tik augstu vērtēto mieru un vientulību, Dinvidijas kundzei bija taisnība – jaunā meitene bija visai žilbinoša, tātad viegli varēja krist par upuri tādam nekauņam kā Oisteram.

Rīvs aizkavēja Dinvidijas kundzi ar ciešāku tvērienu, kad viņa grasījās doties projām. – Baidos, ka mēs ar Dinvidijas kundzi allaž sēžam līdzās.

Džeinas jaunkundze pasmaidīja. – Jā, es to esmu pamanījusi. Tāpēc jau novietoju jūs otrā galda galā patālāk no viņas.

– Bet es negribu sēdēt otrā galda galā patālāk no viņas.

Dinvidijas kundze noglāstīja viņa plaukstu. – Nu, nu, Vaildera kungs, nekas. Tas būs tikai uz vienu vakaru. Turklāt es arī tāpat redzu jūs katru pēcpusdienu tējas laikā.

Viņš sarauca pieri. Runa nebija par to. Tējas dzeršana bija veids, kā neļaut viņam strādāt augu dienu bez apstājas, un viņai tā palīdzēja izjaukt pēcpusdienas monotono ritējumu. Tam nebija nekā kopīga ar vakariņām.

Un tomēr, negribēdams sacelt skandālu, Rīvs pavadīja Dinvidijas kundzi līdz viņas vietai un atvilka krēslu. Džeinas jaunkundze ne tikai bija nosēdinājusi viņu pretī Oisteram, bet arī blakus Nitelsa kungam, augstprātīgam mūzikas skolotājam, kurš noniecināja visus citus, lai izceltos pats. Nabaga sievietei draudēja briesmīgas vakariņas.

Uzmundrinoši saspiedis sievietes plecu, viņš steidza sameklēt savu galda karti. Uz tās nez kāpēc bija uzzīmētas tieši zīlītes. Viņš ienīda zīlītes. Tās sacēla neciešamu troksni un ne uz mirkli nerimās.

Iekārtojies savā krēslā, Rīvs ieklāja klēpī servjeti un paraudzījās uz jauno izkārtojumu pie galda. Džeinas jaunkundze bija sasēdinājusi vīriešus līdzās meitenēm un iespiedusi Rīvu blakus savai istabas biedrenei, novietojot tieši pretī pansijas jaunlaulātos. “Es būšu spiests maltītes garumā paciest abu smieklīgo dūdošanu!”

Holideja kungs, četrdesmit gadus vecs vīrs, kurš nesen bija apprecējis sešpadsmitgadīgu meiteni, nosēdināja sievu un viegli noglāstīja viņas delmu. Džeinas jaunkundze ieņēma vietu pašā vidū, lai varētu uzmanīt visus pie galda sēdošos. Viņa bija uzspraudusi savus melnos matus nevērīgajā manierē, kuru Čārlzs Gibsons bija padarījis slavenu, pateicoties saviem neskaitāmajiem zīmējumiem. Viņas brūnās acis un viegli uzplaukstošais smaids varēja hipnotizēt ikvienu citu, tikai ne Rīvu.

– Kamēr laižam apkārt maizi, – viņa ierunājās, – būtu jauki, ja mēs ļautos nelielai spēlei.

Rīvs palūkojās uz viņu. “Tas taču nav nopietni!”

– Ikvienam zem šķīvja ir uz papīra uzrakstīts jautājums.

Oistera kungs pasniedzās pēc sava šķīvja.

– Pagaidiet, pagaidiet! – Džeinas jaunkundze pieskārās viņa rokai. – Neskatieties, kamēr nebūsiet uzzinājuši noteikumus. – Viņai kreisajā pusē sēdošais Holideja kungs pacēla augšup maizes groziņu bezvārdu žestā. Viņa viegli pamāja. – Jā, lūdzu. – Viņš uzlika uz meitenes šķīvja apaļmaizīti un tad pasniedza groziņu tālāk Oistera kungam. – Vakariņu laikā, – viņa turpināja, – mēs visi pēc kārtas lasīsim zem šķīvjiem novietotos jautājumus. Taču jūsu izlasītais jautājums domāts nevis jums, bet gan tam, kurš sēž jums pretī. Tādējādi jūs nevarēsiet blēdīties un noformulēt atbildi, kamēr neviens neskatīsies.

Vairāki ap galdu sēdošie iesmējās. Rīvs mainīja pozu uz nepazīstamā krēsla ar nepazīstamajiem izciļņiem. Palūkojusies uz savu vīru, jauniņā Holidejas kundze sasita plaukstas. Vīrs veltīja viņai mīlestības pilnu smaidu un pakutināja zem zoda.

– Vaildera kungs? – Džeinas jaunkundze pievērsās viņam.

– Jūs varētu sākt, un tā mēs apietu apkārt galdam.

Visu acis pievērsās Rīvam. Viņam sejā iesitās karstums. – Negribu izrādīt necieņu, Džeinas jaunkundze, bet…

Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, ka Holidejas kundzes vaibsti mainījās, paužot vilšanos. Rīvs satrūcies apjauta, ka viņa bija tā, kurai tiktu uzdots jautājums, jo jaunlaulātā sēdēja tieši viņam pretī.

Smagi nopūties, viņš noslaucīja rokas servjetē un tad izņēma no šķīvja apakšas papīra lapiņu. Tā malas bija apzīmētas ar sīkām figūriņām. Divas atradās kamanās. Divas pikojās. Viens veidoja sniega eņģeli. Un apakšējā stūrī pāris slidoja uz aizsaluša dīķa.

Zīmējumi bija vienkārši, taču apburoši. Gandrīz bērnišķīgi.

– Vaildera kungs? – Džeinas jaunkundze mudināja.

Rīvs nokremšļojās. – Jā. Labi. Tātad… – Viņš paraudzījās uz Holidejas kundzi. – Kāda ir jūsu iemīļotākā ziemas izklaide?

Viņa viegli papleta muti. Lielās, zilās acis meklēja vīra skatienu. – Ak, vai. Ir tik daudz izvēles iespēju! Es īsti nezinu.

Padomāsim… Jā, es izvēlēšos slidošanu.

Džeinas jaunkundzes seja iemirdzējās. – Patiešām? Tā ir arī mana iemīļotākā. – Viņa paraudzījās uz pārējiem. – Vai vēl kādam patīk slidot?

Nezinot, ko iesākt ar papīra gabalu, Rīvs to iebāza žaketes kabatā, tikai ar vienu ausi klausīdamies pārējo piekrītošajos izsaucienos. Lai arī viņš bija audzis Ņūdžersijā un tieši aiz viņa mājas atradās dīķis, viņš nekad nebija īsti slidojis – ne tāpēc, ka nebūtu to vēlējies, bet tāpēc, ka tas netika atļauts. Viņš mēdza stāvēt pie loga savā augšstāva guļamistabā un nolūkoties, kā visa pārējā pilsēta slido. Klasesbiedri.

Citas ģimenes. Jauni pārīši. Pieredzējuši slidotāji. Tikai ne viņš.

Viņam kreisajā pusē sēdošā Lovas jaunkundze izņēma savu papīra lapiņu. Tam malās bija sazīmētas figūriņas ar grāmatām rokās. Vīrietis krēslā ar pīpi rokā. Jauna meitene loga sēdeklī. Zēns, kas izstiepies uz paklāja. Sieviete, kas lasa priekšā bērnu pulciņam.

– Kas ir pēdējā grāmata, kuru jūs izlasījāt līdz galam? – viņa apjautājās Holideja kungam.

Rīvs nopētīja vīrieti un prātoja, ko gan viņā saskata sešpadsmit gadus veca meitene. “Jā, ka viņš ir samērā izskatīgs un labi veidots, taču pietiekoši vecs, lai būtu meitenes tēvs, un tumšajos matos un ūsās jau sāk parādīties sirmi pavedieni.”

Noglaudījis zodu, viņš uzsmaidīja Lovas jaunkundzei.

– Džeimsa Kūpera “Pēdējais mohikānis”.

– Ak, to es neesmu lasījusi, – sacīja Džeinas jaunkundze. – Tur bija par meitenēm, kuras sagūstīja indiāņi, vai ne?

Un tā tas turpinājās. Rīvam nevajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka Džeinas jaunkundze ir uzmanīgi izpētījusi visus pansijas iemītniekus. Viņas jautājumi bija pārāk konkrēti, lai būtu nejauši.

Holidejas kundze noteikti vēl pērn bija cēlusi sniegavīrus un braukusi kamanās. Rīvs prātoja, vai slidošana patiešām ir viņas iemīļotākā ziemas izklaide; varbūt viņa to uzskatīja par piemērotāko precētai sievietei. Lai arī viņas vīrs bija fotogrāfs, viņš bieži vien bija pasitis padusē grāmatu un ar prieku īsumā pārstāstīja “Mohikāņa” sižetu, kamēr Klausmeieres kundze ienesa no virtuves sautējumu.

Džeinas jaunkundze bija izvēlējusies drošu tematu Oistera kunga gadījumā un apjautājusies, no kāda ēdiena viņš varētu atteikties, ja būtu spiests to darīt. Dinvidijas kundze pavēstīja, ka laimīgas laulības atslēga ir pielūkot, lai izredzētais mīlētu tevi vairāk par sevi pašu.

Mūzikas skolotāja iemīļotākie svētki bija Ziemassvētki. Lovas jaunkundze deva priekšroku sausserža aromātam, bet Džeinas jaunkundze atzinās, ka viņa bērnībā vislabprātāk izklaidējusies pastaigās ar tēvu – pat lietū.

Aizgriezies Rīvs noslaucīja muti ar servjeti. “Viņa nu gan dzīvojusi pasargātu dzīvi! Māte ģērba viņu princeses cienīgās drēbēs, un tēvs pret viņu izturējās kā pret princesi. Pastaigas lietū?” Viņš nekad nebija staigājis lietū tīrā prieka pēc.

Tas nekad nebija ienācis viņam prātā.

– Vaildera kungs? – Holidejas kundzes spožās acis gaidpilni uzlūkoja Rīvu. Rokā viņai bija zīmīte.

Rīvs pietvīka. – Piedošanu, es neklausījos. Vai ir mana kārta?

– Jā gan.

– Vai jūs, lūdzu, varētu atkārtot jautājumu?

Viņa paraudzījās uz vīru, itin kā meklētu atbildi uz jautājumu, vai Rīvs runā nopietni vai tikai jokojas ar viņu, taču Holideja kungs piekrītoši pamāja, un viņa nolasīja jautājumu vēlreiz.

– Ja jūs varētu mainīt sabiedrībā vienu lietu, ko jūs izdarītu un kāpēc?

Tobrīd Rīvs pievērsa skatienu Džeinas jaunkundzei. Viņas sejas izteiksme pauda pieklājīgu interesi. Nekā tāda, kas liecinātu, ka šī sieviete šajās divās nedēļās kopš ievākšanās būtu visu izpētījusi tik pamatīgi, lai zinātu, cik aizrautīgi Rīvs aizstāv esošās kārtības saglabāšanu mājās un sabiedrībā.

Protams, sienas starp viņu istabām bija plānas, taču Rīvs nebija nevienam skaļi izteicis savas domas. Visa runāšana notika Dinvidijas kundzes, nevis viņa istabā. Tātad Džeinas jaunkundze nevarēja neko noklausīties. Nedz viņš, nedz kāds no pārējiem vakaros nemēdza uzturēties viesistabā. Viņa brauca ar tramvaju uz darbu no rīta, kamēr viņš palika savā istabā, lai rakstītu. “Kāpēc viņa iedomājusies uzdot tieši šo jautājumu? Varbūt ir lasījusi manus rakstus. Un tomēr – vai es esmu tik caurredzams? Tik viegli atšifrējams?”

– Vaildera kungs? – Holidejas kundzes tonī jautās viegla nedrošība.

– Piedošanu. – Viņš atkal noslaucīja muti servjetē. – Tas ir visai plašs jautājums. Tāds, uz kuru nav iespējams atbildēt īsi. Varbūt tā vietā es varētu jums pateikt, kurš ir mans mīļākais gadalaiks?

Džeinas jaunkundze viņam veltīja iecietīgu smaidu. – Blēņas. Cilvēks, kurš sacer tādus rakstus kā jūs noteikti var īsumā pateikt, kādi uzlabojumi, viņaprāt, būtu vajadzīgi sabiedrībā.

Rīvs viņu uzlūkoja. Tātad viņa bija tos lasījusi. Viņš vēlreiz sagrozījās krēslā. – Mans mīļākais gadalaiks ir ziema.

Viņa sarauca pieri. – Vai jūs baidāties atbildēt uz jautājumu?

– Skaidrs, ka ne. – Rīvam bija apnikusi šī rotaļa. Apnikusi visa šī pļāpāšana. Apnikusi sēdēšana citā krēslā, kad visi zināja, ka viņa krēsls ir ērtākais. Tagad to bija aizņēmis Nitelsa kungs. – Es esmu paēdis, un man ir jānodod raksts.

Tāpēc baidos, ka…

Jaunās Holidejas kundzes sejā atkal parādījās vilšanās. “Velns parāvis! Ja es neatbildēšu uz to sasodīto jautājumu, tad viņa to uztvers personiski.”

Smagi nopūties, Rīvs nocēla no klēpja servjeti un uzlika to uz galda. – Ja es varētu kaut ko mainīt sabiedrībā, tad es apturētu mūsdienu Modernās sievietes krusta gājienu un viņas vēlmi atteikties no pagātnes ieražām un sabradāt visas tradīcijas. – Viņš atbīdīja krēslu. – Modernās sievietes ekonomiskās neatkarības meklējumi ir tik nopietni tāpēc, ka vieta, ko viņa pašlaik ieņem sabiedrībā, ir būtiski svarīga. Jebkādas izmaiņas tajā radīs milzīgas sekas ikvienam indivīdam un pat visam cilvēku dzimumam. – Piecēlies Rīvs satvēra krēsla atzveltni. Tā nodrebēja viņa rokās. – Lai kā gribētu, viņa nevar vadīties no augstprātīga priekšstata par to, ka visu cilvēces vēstures mācību iespējams tik vienkārši apvērst otrādi, un sabiedrību nevar piepeši padarīt par sociālu un ekonomisku paradīzi, pielietojot kādu elementāru viņas sastādītu formulu.

Džeinas jaunkundzes lūpas pavērās.

Rīvam vajadzēja apstāties. Šī nebija gluži piemērota saruna pie vakariņu galda. Un viņš jau arī nespētu tik vienkārši mainīt sabiedrību. Tomēr visa šī situācija uzkurināja viņa bailes un dusmas, un viņš nespēja apturēt vārdu plūdus. – Vīrietis – nevis sieviete – gadsimtiem ilgi ir cīnījies ar dabas spēkiem un pakļāvis tos savai gribai. Tas bija viņš, kurš lika atkāpties džungļiem un mežiem, kurš lika tuksnesim uzplaukt kā ziedam, kurš uzcēla dižas pilsētas, izveidoja valstis un dibināja impērijas. Tas bija viņš, kurš vagoja okeānu ar kuģiem, apjoza zemei apkārt civilizācijas jostu, apvienoja cilvēci vienā lielā brālībā, ieviesa likumu un attīstīja zinātni. – Viņš piestūma krēslu pie galda un izslējās. – Ja sieviete varētu darīt to vīrieša darbu, ko viņš ir bezbailīgi darījis neskaitāmu gadsimtu gaitā, tad kāpēc gan Ieva neizvēlējās dzīvot šķirti no Ādama kopš paša sākuma? Kāpēc viņa neizturējās pret Ādamu, ievērojot vienlīdzības principu, un nekļuva par viņa sāncensi? – Rīvs aplaizīja lūpas. – Es jums atbildēšu. Tāpēc, ka ekonomiskās neatkarības piešķiršana sievietei radītu neuzticēšanos un greizsirdību viņas attiecībās ar vīrieti. Tas sabojātu pašu pamatu, uz kura ir būvēta ikviena pasaules sabiedrība. Mūsu kā cilvēku rases nākotne ir atkarīga no tā, vai viņu sirdis būs vienotas uzticības, godbijības un mīlestības garā. Un tagad, ja jūs mani atvainosiet, man ir jādodas atpakaļ pie darba.

Apgriezies viņš izgāja no istabas, atstājot sev aiz muguras pilnīgu klusumu.