Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 13

Pie Rīva durvīm apstājās neliela auguma vīrietis. Viņa mati bija pieglausti, seja gludi skūta. – Atvainojiet, vai jūs nezināt, kur ir Džeinas jaunkundzes istaba?

– Baidos, ka viņas te nav.

– Jā, to es zinu.

Rīvs vilcinājās. Parasti apmeklētāji gaidīja viesistabā; pat tie, kas bija labi ģērbti un divreiz vecāki par viņu.

Vīrietis norādīja ar īkšķi uz vestibila pusi. – Es pieklauvēju un pagaidīju, taču neviens nepienāca pie durvīm.

– Nē, skaidrs, ka ne. – Rīvs nopūtās. – Vai varu jums palīdzēt?

– Es tikai gribēju redzēt viņas istabu un pēc tam došos projām. Ja jūs man varētu pateikt, kur tā atrodas, es būtu ļoti pateicīgs.

Novietojis pildspalvu tureklī, Rīvs uzmanīgi izvēlējās vārdus. – Vai jums ir kādas darīšanas ar šo dāmu?

– Es esmu viņas tēvs.

– Vai tiešām? – Rīvs piecēlās un pastiepa plaukstu. – Rīvs Vailders.

– Bērts Džeins. – Viņi sarokojās. – Gribēju pārliecināties, vai mans meitēns ir labi iekārtojies.

– Tā izskatās. Šodien viņai bija pirmā darba diena.

Džeina kungs nodūra skatienu un pārbrauca ar īkšķi pāri cepures malai. – Nebiju domājis, ka man reiz nāksies izdzirdēt tādus vārdus par sievieti, kur nu vēl par manu meitu.

– Man ļoti žēl. – Un tā bija patiesība. Rīvs nespēja iztēloties, kā jūtas strādājošas meitenes tēvs, lai arī viņas darba devējs bija tik cienījams kā Tifanijs. “Varbūt labāk nepieminēt streikotājus, kuri bija uzbrukuši viņa meitai.”

– Man arī ir žēl. – Džeins nopūtās. – Tomēr es gribēju redzēt pats savām acīm, ka viņai nekas nekaiš. Ja es nogaidītu, līdz viņa atgriežas mājās, tad rastos iespaids, ka esmu samierinājies ar viņas izdarīto, bet tā nav. Nekādā gadījumā. Un tomēr es gribētu redzēt viņas istabu.

Pabīdījis malā krēslu, Rīvs izgāja gaitenī. – Viņas istaba atrodas blakus manējai.

– Tik tuvu? – Džeins sarauca pieri. – Vai te nav sieviešu stāva?

– Diemžēl nav. Es atdotu jebko par to, lai sievietēm būtu atsevišķs stāvs, taču Klausmeiera kungs izīrē istabas visiem interesentiem neatkarīgi no dzimuma.

– Nu, tā neapšaubāmi ir satraucoša ziņa. – Džeins paberzēja pieri. – Tomēr es jūtu jums līdzi. Flosija ir pļāpu kule, taču jāatzīst, ka man pietrūkst viņas čivināšanas. Māja piepeši ir kļuvusi pavisam klusa.

To nu Rīvs spēja iztēloties. Atvēris viņas istabas durvis, viņš iegāja iekšā un tad pieturēja tās, lai ielaistu tēvu. Uz grīdas atradās paklāju kaudze, daži apaļi, citi četrstūraini. Pie visām sienām bija mēbeles ar gleznām, skicēm, zīmējumiem un porcelāna šķīvjiem. Viena gulta bija piestumta pie dibensienas tāpat kā viņa istabā un pārsegta ar baltu pārklāju ar krāsainiem riņķiem. Galvgalī rotājās pieskaņota spilvendrāna.

Nekad agrāk Rīvs nebija viesojies Lovas jaunkundzes istabā. Viņš prātoja, kas no tā visa pieder viņai un kas – Džeinas jaunkundzei. Aizdurvē pie kopīgās starpsienas atradās otra gulta. Tā acīmredzot bija viņas gulta, jo viņas balss allaž bija labāk sadzirdama par Lovas jaunkundzes balsi. Tomēr Džeinas jaunkundze nebija apmierinājusies ar vienkāršu gultas pārsegu. Viņas gulta bija pārklāta ar pūkainu baltu segu un baltu mežģīņu spilvenu ar mežģīņu rišiņām. Virs misiņa galvgaļa Rīva uzmanību piesaistīja liela glezna ar sievieti jūras krastā.

Viņš piegāja tuvāk, meklēdams parakstu. Un te jau tas bija. “F. Džeina”.

– Tā ir viņas labākā glezna, – tēvs noteica, stāvēdams Rīvam aiz muguras. – Un man tā patīk daudz labāk par visām citām.

Rīvs piešķieba galvu. Glezna patiešām likās visnotaļ laba. Sieviete bija atbalstījusies pret margām; viņas rudie mati vējā plīvoja un mainīja krāsu saules staru iespaidā. Ūdens bija zils un mirdzošs, un baltās smiltis tā vien prasījās pēc pastaigas. Viņš teju vai spēja sadzirdēt viļņu šļakstus, sajust sāls garšu un smilšu pieskārienus ādai.

Stāvot tur, līdzās gleznai un balti saklātajai gultai, viņš jutās iegājis vasaras dienā, kas ir pilna ar gaismu, saulstariem un laimi. Tādā kā viņa pati. Rīvs aši paspēra soli atpakaļ un uzgrūdās viņas tēvam. – Atvainojiet!

Lai kā Rīvam gribējās atgriezties savā istabā, viņš juta, ka tā rīkoties nebūtu pareizi. Vīrietis bija teicis, ka ir Džeinas jaunkundzes tēvs, un Rīvs saskatīja nelielu līdzību ap muti. “Tomēr pagaidām tas nav zināms skaidri, tādēļ es palikšu.”

Džeina kungs apstaigāja istabu un aplūkoja sienas tik rūpīgi, it kā atrastos muzejā. Salicis rokas aiz muguras, viņš paliecās uz priekšu un nopētīja gleznas uzmetumus – sievieti, kura pārdod ziedus labi ģērbtam kungam; manekenu ar modernu kleitu uz tā; cilvēku pulciņu, kas kāpj uz tvaikoņa;

bērnu pulciņu, kas uz ielas spēlē klasītes. – Meitenei nu gan ir talants. Acīmredzot mantojusi no savas mātes. Es nespētu neko uzzīmēt pat gadījumā, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.

Rīvs paraudzījās uz viņa pieminētajiem zīmējumiem un skicēm. Dažas nebija peļamas, taču viņš nejutās drošs par to, vai varētu dēvēt Džeinas jaunkundzi par talantīgu. Glezna ar jūras krastu pierādīja, ka viņai piemīt ķēriens, taču nez vai viņu varētu dēvēt par nākamo Rembrantu.

Piepeši Džeina kungs apstājās pie mazgāšanās galdiņa. Parasta, ļodzīga koka galdiņa vietā sievietēm bija īsts skapītis ar dažādām stikla pudelītēm un porcelāna traukiem ap greznu mazgāšanās bļodu un krūzi ar puķainiem rakstiem un zeltītām lapiņām. Kungs pacēla dažus vāciņus un palūkojās uz dažādajiem krēmiem un šķidrumiem. – Ziniet, es esmu bārddzinis.

Nē, Rīvs to nezināja, taču neko neteica.

– Es iemācīju viņai šo un to par krēmiem un tamlīdzīgi, un viņa ārkārtīgi ātri visu uztvēra. Viņa ir gudra meitene, mana Flosija. No viņas sanāktu lielisks bārddzinis, ja viņa būtu vīrietis. – Kungs pielika pie deguna kādu šķidrumu. – Smaržo pēc viņas, vai jums tā nešķiet? – Viņš pasniedza pudelīti Rīvam.

Pieklājības pēc Rīvs to paostīja. Smaržoja pēc rozēm. – To es īsti nevaru pateikt, ser. Es viņu satieku tikai vakariņu laikā, un galds, pie kura mēs sēžam, ir ārkārtīgi liels.

Džeina kungs uzskrūvēja vāciņu atpakaļ un nolika trauku uz mazgāšanās galdiņa. – Bez šaubām, jūs to nevarat pateikt, un es varu jums apgalvot, ka smaržo pēc viņas. – Viņš uzmeta vēl pēdējo skatienu istabai un tad izņēma no kabatas vizītkarti. – Nesakiet viņai, ka es biju atnācis. Es gribu, lai viņa atgriežas mājās. Ja viņa zinās, ka esmu bijis te, tad uzskatīs to par atbalsta zīmi.

Rīvs paņēma vizītkarti. Tātad viņš tomēr bija Džeinas jaunkundzes tēvs. – Vīrs un vārds, ser.

– Tā ir krietna vīra valoda. – Džeina kungs uzplikšķināja viņam pa plecu. – Ja gribam panākt, lai šī sieviešu kustība neiet plašumā, mums jāturas kopā. Visu labu, Vailder!

– Visu labu.

Vīrietis aizgāja tikpat ātri, cik ātri bija ieradies. “Žēl gan, ka meita nav līdzīgāka viņam,” Rīvs nosprieda.

METS⁴

“Viņai netika uzdots gleznot sejas uz svina stikla vai triept ar akvareļkrāsām uz lielajiem, piekārtajiem audekliem, ko, kā izrādās, dēvēja par metiem.”