Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 11

Stāvēdams pūļa aizmugurē, Rīvs pavilka cepures malu zemāk pār acīm un noskatījās, kā Džeinas jaunkundze iesteidzas ēkā. Viens no viņa informatoriem bija pavēstījis, ka pie “Tifanija” uzņēmuma ēkas atradīsies protestētāji, tāpēc viņš ieradās palūkoties, vai neatradīs kādu intervējamo. Viņam nekad nebija ienācis prātā, ka vīrieši varētu uzbrukt dāmai. Vienalga, vai tā bija Modernā sieviete vai streiklauze, sievietes bija vājais dzimums un tāpēc pelnīja zināmu cieņu.

“Protams, viņai nebija vajadzības pārņemt vīrieša darbu. Viņai tiešām vajadzēja atgriezties mājās pie plīts, kā bija ierosinājis viens no vīriešiem, jo – kurš gan rūpēsies par bērniem, ja sievietes pametīs mājas?” Rīvs no savas pieredzes zināja, ko nozīmē augt bez mātes.

Bez šaubām, tā nebija mātes vaina, ka viņa nomira. Tagad Rīvs to zināja, bet tolaik tas nemazināja pamestības sajūtu. Ja māte būtu izvēlējusies darbu, nevis palikšanu mājās kopā ar viņu, sekas būtu dziļas un nepārejošas. Viņš bija dzirdējis dažas sievietes iebilstam, ka bērni nepaliks mājās, jo tikai neprecētās drīkst strādāt. “Taču viņas izvēlējušās slidenu taciņu. Varbūt šodien viņas ir neprecējušās, bet kurš gan zina, kas notiks rīt.”

Tomēr, atmetot to visu, Rīvs nespēja noskatīties, kā sievietes tiek apvainotas, tāpēc vajadzēja sameklēt kādu intervējamo un doties projām. Kāds puisis ar nekoptu brūnu vaigubārdu un papīra apkaklīti stāvēja atstatus no pārējiem un, savilcis uzacis, mīņājās no vienas kājas uz otru. Rīvs nespēja noteikt, vai tas ir no aukstuma vai arī no nepatikas pret pārējo vīriešu uzvedību.

– Vai jūs esat stiklinieks? – Stikla griezējs. Un jūs?

– Reportieris no “New York World”. – Viņš pastiepa plaukstu. – Rīvs Vailders.

Vīrietis uzmeta viņam piesardzīgu skatienu, tomēr sarokojās. – Vai grasāties ziņot par to, kā puiši izturas pret tām meičām?

Viņš paraudzījās uz pulciņu. Tuvojās vēl divas acīmredzami nobažījušās sievietes. Saķērušās elkoņos, viņas spraucās cauri pūlim, kamēr vīrieši veltīja viņām apvainojumus un dzēlības.

– Es neesmu te ieradies tāpēc, – Rīvs sacīja. – Atnācu, lai izdzirdētu jūsu viedokli.

– Ko īsti jūs gribat zināt?

– Vai varu jums izmaksāt tasi kafijas? Apsēsties kādā siltākā vietiņā?

Vīrietis papurināja galvu. – Man nepatīk tas, kas te notiek, taču projām es neiešu. Vismaz tikmēr, kamēr nav aizgājusi lielākā daļa.

– Tad vismaz nostāsimies pie tā laternas staba, kur nav tik skaļi.

Brīdi pavilcinājies, vīrietis sekoja viņam dažus jardus tālāk.

– Jādomā, ka Tifanijs visus pārsteidza, nolīgdams tās sievietes, vai ne? – Rīvs apjautājās.

– Kā tad. Mums tas nebija nācis ne prātā. – Vīrietis pakasīja bārdu. – Mēs domājām, ka streiks būs cauri viens un divi, ja reiz izstāde tuvojas un tamlīdzīgi. Tagad mēs vairs nezinām, kā rīkoties.

– Vai jūs domājat, ka sievietēm ir pietiekoši daudz spēka stikla griešanai un metāla apstrādāšanai?

– Ja viņas būs tikpat spēcīgas kā gludinātājas no apģērbu nodaļas, tad droši vien jā. Varbūt viņām neizdosies sagriezt dienā tikpat daudz stikla gabalu, cik mums, taču domāju, ka viņas to noteikti varētu paveikt. Tāpēc jau mēs esam tā noraizējušies.

Rīvs novilka plaukstu pāri mutei. – Jādomā, ka viņas nevarēs salodēt salaidumu vietas.

Vīrietis nošņaukājās. – Nē, to viņas nevarēs, taču puiši, kuri nodarbojas ar lodēšanu, vēl aizvien strādā. Streiko tika stiklinieki un stikla griezēji, citi ne.

– Ko jūs domājat par Tifaniju? Vai pie viņa ir labi strādāt? – Rīvs nezināja, vai šis vīrs strādājis Tifanija stikla fabrikā vai pie kāda cita ražotāja, taču bija iemanījies uzdot jautājumus tā, lai cilvēki atbildētu, pat nejautāti.

– Tifanija kungs šķiet krietns vīrs, taču tikpat labi viņš varētu būt arī prezidents Klīvlends. Pārāk nesasniedzams tādiem kā es.

Rīvs izņēma no jakas iekškabatas piezīmju grāmatiņu.

– Ja viņš nebūtu nesasniedzams, ko jūs viņam pateiktu?

– Tas ir, ja neskaita to, ka mēs gribam piecdesmit stundu darba nedēļu sešdesmit stundu vietā? Un ka gribam divdesmit dolārus griezējiem un astoņpadsmit stikliniekiem?

Rīvs pamāja. – Arodbiedrība viņam to jau ir pateikusi.

– Varbūt es gribētu redzēt, kā viņš pastrādātu, ja nāktos pārtikt tikai no maizes un alus, lai nomāktu izsalkumu. Kā viņš justos, ja vajadzētu noskatīties, kā sieva un mazie ar katru dienu kļūst aizvien kaulaināki. Varbūt viņš zina visu par to, kuras krāsas vislabāk izskatīsies vitrāžās, taču es zinu… un visi te sanākušie puiši zina… ka neviens nespēj pastrādāt ar tukšu vēderu.

– Kā jūs sauc? – Rīvs apjautājās, kricelēdams savā piezīmju grāmatiņā.

– Iztiksim bez vārdiem.

– Labi. Tad pasakiet…

Piepeši uzmanību piesaistīja sievietes balss. – Tikai pamēģiniet to mest, un jūs nožēlosiet!

Viņa bija garāka par vairumu klātesošo vīriešu, vismaz sešas pēdas. Viņai bija plati pleci, stalta stāja un nikna sejas izteiksme. Pūlis pārsteigumā apklusa. Puika ar sniega piku pavilcinājās. Ar to pietika, lai sieviete ieietu pa durvīm neskarta.

Durvis tikko bija aizvērušās, kad sniega pika aizlidoja līdz tām, izšķīda pret koka apmali, īsu brīdi noturējās uz tās un tad noslīdēja lejā.

Vīrieši dusmās iekurnējās, solot atriebties tad, ja sieviete uzdrošināsies vēlreiz viņus izaicināt. Rīvs bija redzējis, kā protestētāji mētājas ar tomātiem, akmeņiem un vicina dūres. Viņš bija redzējis, kā situācija saasinās un darbā tiek laisti naži un pistoles. Tas, ka viņi apmierinājās tikai ar sniega pikām, liecināja par cieņu. Rīvs baidījās, ka nākamajā dienā viņi varētu nebūt tik piekāpīgi. Un, ja vīrieši ķertos pie skarbākām metodēm, neviens nevarēja būt drošs par sabiedrības reakciju.

Tomēr viens bija skaidrs – lai arī Džeinas jaunkundze bija žagata un Modernā sieviete, Rīvs nevēlējās, lai viņai tiktu nodarīts pāri. “Varbūt vajadzētu šovakar aprunāties ar viņu, paskaidrot, ka jāatsakās no šīm blēņām un jāatgriežas mājās?”

“TIFANIJA” MEITENE IZVĒLAS STIKLU³

“Flosija paraudzījās uz sievieti aiz Driskolas kundzes. Viņa bija notupusies pie milzīgas vitrāžas un cilāja dažādus krāsaina stikla gabalus.”