Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 8

Māte atradās dibenistabā kopā ar klienti. Flosija īsti nezināja, kura tā ir, taču izmantoja laiku, lai sakultu marmelādes pudiņu. Apelsīnu marmelāde bija tēta iemīļotākais ēdiens, un viņš uzstāja, ka tai jābūt galdā jebkurā laikā. Griezdama gabalos taukus, viņa prātoja, kā labāk pavēstīt vecākiem jaunumus.

“Vai vajadzētu pateikt visu mātei un tad ļaut, lai viņa to atstāsta tēvam?” Lai arī šī doma šķita kārdinoša, tā tomēr būtu visai liela gļēvulība. Nākamais jautājums bija par to, vai vajadzētu pavēstīt viņiem atsevišķi vai abiem kopā. Flosija sameta taukus bļodā, apmaisīja mātes dārzeņu zupu, uzlika vārīties ūdeni citā katliņā un dažas nākamās minūtes vāca kopā ēdiena sastāvdaļas. Kad mātes kliente aizgāja, Flosija jau kūla maizes drupačas kopā ar miltiem, cukuru, sodu un marmelādi.

– Tā bija Katingas kundze, – māte noteica, ienākdama virtuvē. Noņēmusi no āķa priekšautu, viņa aplika to sev apkārt un sasēja ap vidu. – Viņa ir gatava pārtaisīt melno plisētā krepa, puķaino brokāta un pelēko zīda kleitu.

Flosija pievienoja maisījumam paniņas. Katingas kundze bija slavena ar to, ka nekad nevilka vienu un to pašu tērpu divreiz, tāpēc māte tos piegrieza ar tādu aprēķinu, lai varētu vēlāk pārveidot, kaut ko pielikt klāt vai noņemt nost.

Paņēmusi bļodu, māte sāka to ietaukot. – Plisētā krepa kleitai mēs nolēmām darināt piedurknes tikai no samta vien, brokāta kleitu papildināt ar melnu aitādu, bet pelēkajai pielikt atlasa apkaklīti ar vizuļiem.

– Tas ir jauki.

Māte paraudzījās uz viņu un tad nolika lupatu. – Šodien bija tava pēdējā skolas diena. Piedod. Man vajadzēja to saprast. Vai tev nekas nekaiš?

– Nē. – Flosija vēl drudžaināk ķērās pie krēma kulšanas. – Vai bļoda ir gatava?

Māte pieturēja bļodu ietaukoto, kamēr Flosija ielēja tajā pudiņu. Uzvēdīja salds citrusaugļu aromāts.

– Paldies, ka to pagatavoji. – Mātes balss bija klusa un maiga. – Tavs tēvs nespēj atrast sev vietu kopš brīža, kad saprata, ka tev nāksies pamest skolu. Šis žests viņam daudz ko nozīmēs.

Neskatīdamās viņai acīs, Flosija ievietoja pudiņa bļodu verdošajā ūdenī un tad uzlika bļodai vāku, lai saturs varētu izsautēties. Māte stāvēja viņai līdzās. Flosija nolūkojās uz katlu.

– Man ļoti žēl, – māte nočukstēja, uzlikdama uz plaukstu meitai uz delma.

– Tifanija kungs… – Norijusi siekalas, Flosija paraudzījās grīdā. – Jaunākais Tifanija kungs, kurš nodarbojas ar stikla vitrāžām, šodien bija iegriezies pie mums nodarbības laikā. – Māte neko neteica, tikai mierinoši turēja plaukstu Flosijai uz delma. – Viņš gribēja nolīgt sievietes, kuras varētu uztaisīt logu vitrāžas viņa ekspozīcijai Vispasaules izstādē. – No plīts nākošais karstums viņu sasildīja. Apelsīnu smarža sāka izplatīties pa visu telpu. – Viņš… – Flosija dziļi ievilka elpu. – Viņš aicināja mani kļūt par vienu no viņām.

Māte stāvēja pilnīgi nekustīgi. – Un ko tu atbildēji?

Flosija knibinājās ap priekšauta jostas lencēm. – Es piekritu.

Atlaidusi viņu vaļā, māte paspēra soli atpakaļ un pielika pirkstgalus pie lūpām. – Cik viņš tev maksās?

– Piecus dolārus nedēļā.

– Ak, Flosij. Pie manis šujot tu nopelni krietni vairāk!

Tobrīd Flosija palūkojās laukā pa logu virs virtuves galda. Tur nebija nekā daudz ko redzēt, tikai apkvēpusi kaimiņu mājas ķieģeļu siena. – Es neko nenopelnu, strādājot pie tevis.

– Tu neko nenopelnīsi, arī strādājot pie viņa. Šā vai tā tu atdosi visu nopelnīto tēvam. Tad kāda atšķirība?

Flosija novērsa skatienu no loga un palūkojās uz māti. Abu brūnās acis bija ļoti līdzīgas. – Es neatdošu nopelnīto tētim, tāpēc ka nedzīvošu te. Es izvācos.

Māte strauji ievilka elpu. – Nu gan tu runā blēņas! Tu nevari izvākties. Tu esi neprecēta, skaista jauna meitene. Ko gan cilvēki teiks?

– Droši vien uzskatīs mani par Moderno sievieti.

– Tu nedrīksti, – māte nošņācās. – Tavs tēvs… ak mans Dievs, viņš…

Ārdurvis atvērās. Apslāpētas ārpasaules skaņas uz brīdi ienāca telpā un tad atkal apklusa, durvīm aizcērtoties.

– Žēlīgā debess! – Māte nobālēja. – Ak tu tētīt! Lai Dievs žēlīgs. – Viņa norāva priekšautu, pieglauda matus un steidzās uz priekšnamu. Pēdējā brīdī viņa atkal pagriezās pret Flosiju. – Mēs parunāsim par to vēlāk. Neko nesaki tēvam. Strauji izelpojusi, Flosija izņēma šķīvjus no virtuves skapīša un aiznesa tos uz ēdamistabu. Pēc dažām minūtēm tēvs viņai pievienojās. Māte stāvēja viņam aiz muguras.

– Redz, kur viņa ir, – tēvs ierunājās priecīgā balsī, – mans mazais saulstariņš. – Viņš galanti izņēma meitai no rokām pēdējo šķīvi, saņēma abas viņas plaukstas savējās un uzspieda Flosijai uz vaiga skūpstu. – Kā tev iet, mazulīt?

Atšķirībā no mātes viņš nebija aizmirsis, ka šī ir Flosijas pēdējā diena Lietišķās mākslas skolā. Tēvs zināja, ka viņa būs pamatoti sarūgtināta. Un kā allaž, kad meita bija nelaimīga, viņš centās uzlabot tai garastāvokli.

Patiesībā viņam tas gluži labi izdevās. Viņš bija varējis divdesmit vienu gadu praktizēties jautrības mākslā, lai noslaucītu īgnumu no Flosijas sejas. Viņa neatcerējās nevienu reizi, kad tēva aizraujošais smaids un mirdzoši brūnās acis nebūtu to panākušas.

Viņa nopētīja tēvu ar gluži jaunu skatienu. Viņam bija nākusi par labu mātes prasme apieties ar adatu un diegu. Labi piegrieztā žakete un pelēki svītrotās bikses padarīja tēvu par īstu ņujorkieti – lai arī ne augstu stāvošu, tomēr pilnīgi noteikti tādu, kuram klājas labi. Nekad neviens pats matiņš neizjauca viņa nevainojamo frizūru, un baltā apkaklīte allaž bija ideāli iestīvināta. Tikai pāris pēdējo gadu laikā tēva deniņus bija skāris sirmums.

Tomēr tas, kas Flosijai visvairāk patika šajā tēlā un allaž bija saistījies ar tēvu, bija vieglā kokosriekstu smarža, kas virmoja viņam apkārt. Tā bija slepenā sastāvdaļa, ko pievienot skūšanās putām gan frizētavā, gan pašam savā vannasistabā.

Aplicis roku Flosijai ap vidu, viņš deju solī veda meitu ap galdu un dziedāja, skaistajam tenoram piepildot ēdamistabu.

Nespēdama pretoties, viņa pievienoja tēva mīļākajai dziesmai savu altu.

Protams, dziesmas īstajā tekstā netika izmantots viņas vārds; tā bija par Salliju, ar kuru vajadzēja iet uz balli. Tēvs bija tik bieži mainījis vārdus, ka tajās reizēs, kad Flosija dzirdēja kādu dziedam pareizi, viņa allaž salēcās.

Viņš izvirpuļoja Flosiju ap galdu vēl trīs pantu garumā, līdz viņa aiz smiekliem bija palikusi bez elpas.

– Nu, lūk, tā jau ir labāk, – tēvs noteica apstādamies. Viņš pacēla galvu un paošņāja gaisu. – Vai es saožu to, ko domāju saožam?

– Jā gan. – Flosija pamāja.

– Vai tu to pagatavoji?

– Jā. Tikai tas vēl nav īsti gatavs. Tas tikai tagad ir uzlikts uz plīts.

Uzlūkojot viņu, tēva seja lēnām kļuva nopietna. – Tu esi ļoti laba meita, ja reiz esi to izdarījusi, it īpaši šodien.

Flosija nodūra galvu un paspēra soli atpakaļ. – Tēt, es…

– Izbeidziet, – māte noteica, ar skubu tuvodamās abiem. – Labi, ka es atstāju zupu uz plīts, jo Katingas kundze aizgāja tikai īsi pirms tavas ierašanās, dārgais. Tāpēc apsēdies, bet tu, Flosij, nāc man līdzi.

Tēvs satvēra Flosijas roku, viņu apstādinādams. – Tikai ne šovakar, māt. Šovakar Flosija sēdēs pie galda kopā ar mani. Mana mazulīte nenesīs ēdienu un nemazgās traukus. Viņa man ir vajadzīga pie galda līdzās.

– Neesi nu auša, tēt. – Flosija uzmanīgi izraisījās. – Mammai ir vajadzīga palīdzība. Es būšu prom tikai īsu brīdi.

Viņš savilka seju aizvainotā grimasē, taču paredzamā kārtā apsēdās savā krēslā.

Virtuvē māte paņēma ābolu mērci, kas dzisa uz palodzes. – Sagriez maizi un, Dieva dēļ, neko nesaki par Tifanija kunga piedāvājumu!

Neko neatbildēdama, Flosija pievērsās maizei, un pēc dažām minūtēm viss jau atradās uz galda. Tēvs noskaitīja lūgšanu un pēc tam izklaidēja viņas ar stāstiem par vīriešiem, kuri apmeklē viņa frizētavu. Tiklīdz sarunā iestājās pauze, māte pasteidzās aizpildīt visus klusuma brīžus.

Ja arī bija ievērojis Flosijas atturīgo uzvedību, tēvs to acīmredzot izskaidroja ar skumjām par to, ka nākas aiziet no mākslas skolas. Visbeidzot viņas ar māti novāca šķīvjus no galda un atgriezās ar apelsīnu marmelādes pudiņu.

Par spīti mātes aicinājumiem klusēt Flosija saņēma drosmi. – Šodien uz studiju bija atnācis Luiss Komforts Tifanijs.

Māte uzmeta viņai asu skatienu.

– Vai tiešām? – tēvs apvaicājās. – Tikai nesaki man, ka viņš bija uzaicināts aizstāt skolotāju!

– Nē, viņš ieradās, lai aplūkotu audzēkņu darbus.

– Vai viņš redzēja tavējo?

– Jā.

Atzvilis dziļāk krēslā, tēvs noslaucīja roku servjetē, kas bija aplikta viņam ap kaklu. Sejā parādījās lepnums. – Ko viņš teica?

– Viņš teica, ka es labi uztverot ēnu un gaismu saspēli.

– Un tas ir viss? – Tēvs viegli sarauca uzacis.

– Tāds šodien bija mūsu uzdevums. Pagleznojums.

– Ak tā. – Tēva sejas izteiksme atmaiga. – Vai viņš redzēja tavu “Sievieti jūras krastā”?

Flosija papurināja galvu. – Nē, to gleznu es aizvakar pārnesu mājās. Katru dienu nesu mājās pa drusciņai, lai man pašās beigās nevajadzētu pārstiepties.

Tēvs uzlika roku uz galda ar augšupvērstu plaukstu. Flosija ielika tajā savējo.

– Man ļoti žēl, ka tev nācās aiziet, maziņā. Tas nebūs uz mūžīgiem laikiem. Un tu tur nedabū ne diplomu, neko. Viņiem pat nav noteikta mācību plāna.

– Es zinu, taču ar katru nokavēto dienu es atpalikšu no programmas.

– Tu jau tāpat esi daudz ko sasniegusi.

– Es gribu sasniegt vēl vairāk. Gribu, lai manas gleznas karātos muzejā.

Sažņaudzis viņas plaukstu, tēvs veltīja Flosijai mierinošu smaidu. – Visi dižie mākslinieki ir vīrieši, mana dārgā. Tā nu tas ir. Jo ātrāk tu ar to samierināsies, jo labāk. Tas ir vēl viens iemesls, lai mazliet atpūstos no mākslas skolas. Nezinu, vai viņi ir tie, kas sabāž tev galvā tādas domas, vai arī pie vainas ir kāda neapzināta godkārīga tieksme, kas kutina tev nervus, taču tev uz brīdi vajadzētu apstāties un padomāt par to, cik ērta ir tava dzīve. – Flosija atvilka savu plaukstu. Tēvs izskribināja savu pudiņa trauciņu, katrā kustībā ar karoti piesitot pie stikla. – Tu pilnīgi noteikti baudi vairāk izklaižu nekā es, jo rūpējies par mūsu saimniecību, dodies uz pēcpusdienas tēju un domā par sarežģītajām sieviešu modes problēmām. – Viņš ielika mutē pēdējo pudiņa gabalu. – Nē, tikai ar dzīvi pilnībā apmierinātam cilvēkam varētu būt tik lieliska ēstgriba kā tev, un tikai tāds varētu gulēt astoņas stundas katru nakti. Tu nepagūsi ne attapties, kad būsi apprecējusies, un tad tu redzēsi, ka bērnu audzināšana sniedz daudz lielāku gandarījumu par audeklu, kas piekarināts pie sienas kādā vecā un putekļainā muzejā.

Klausoties Flosija saspringa. Āda viņai ap muti savilkās. Pacēlusi karotīti līdzās pudiņa trauciņam, viņa to novietoja pilnīgi taisni. – Streika dēļ Tifanija kungs ir palicis bez saviem stikliniekiem un stikla griezējiem. – Māte iebakstīja viņai zem galda. Flosija neskatījās uz mātes pusi. – Viņam ir vajadzīgs kāds, kas palīdzēs pabeigt stikla vitrāžas ekspozīcijai, ar kuru viņš piedalās Vispasaules izstādē.

– Flosij, – māte nošņācās.

– Viņš piedāvāja man un vēl piecām meitenēm vīriešu darbus.

– Es esmu pārliecināts, ka tu atteicies. – Tēvs noslaucīja muti ar servjeti. – Brīnišķīgs saldais ēdiens, dārgā. Vienkārši brīnišķīgs.

– Piedāvājumu es pieņēmu un sākšu strādāt otrajā janvārī. – Tādā gadījumā tu viņam uzrakstīsi ļoti jauku zīmīti un pavēstīsi, ka tava palīdzība ir vajadzīga mājās. – Tēvs uzmeta viņai mīļas iecietības pilnu skatienu.

– Nē, es izvācos no mājām.

Noņēmis servjeti, viņš atbīdīja krēslu. – Pietiks pārbaudīt manu pacietību, Flosij. Tu neizvāksies no šīs mājas, kamēr nebūsi apprecējusies. Un tu nekad neiesi strādāt.

– Es pieņemšu darbu, tēt. Vari uz to saderēt tāpat kā zirgu skriešanās sacīkstēs. Izvākšos, tiklīdz būšu sarunājusi istabu pansijā.

Tēvs piemiedza acis, izdzirdot par zirgu skriešanās sacīkstēm, taču vārds “pansija” lika viņam pavisam zaudēt savaldīšanos.

– Pansijā? – Viņš saķēra galda malu un paliecās uz priekšu. – Pansijā? – Viņa balss nodrebēja. – Vai tu esi prātu zaudējusi? Tu nonāksi nopietnās briesmās! Tādas vietas ir iecienījuši apšaubāmas morāles vīrieši. Tu tiksi samaitāta. Neviens godīgs vīrietis vairs tevi negribēs.

Flosija uzsēdās plaukstām, pavēlēdama sev nekrist panikā. – Pasaule mainās, tēt. Daudzas cienījamas sievietes mūsdienās dzīvo pansijās. Avīzēs raksta par sievietēm, kuras kļuvušas par ārstēm un advokātēm, un tamlīdzīgi.

Nākamajā mirklī tēvs uzsita dūri uz galda. Flosija salēcās. Māte iekliedzās.

– Par manu meitu nekad nerakstīs avīzēs, – viņš ierēcās. – Varbūt tikai tad, ja viņa precēsies vai būs mirusi.

– Neviens negrasās rakstīt par mani avīzēs. – Flosija sažņaudza pirkstus.

– Pilnīgi noteikti negrasās, – tēvs turpināja, viņa balsij dunot meitas ausīs. – Tāpēc ka mana meita neies strādāt algotu darbu un nedzīvos pansijā. – Viņš izgrūda pēdējo vārdu tik neganti, it kā runātu par pašu elli.

Flosija iecirta zodu krūtīs. Aiz cieņas pret tēvu viņa negrasījās turpināt strīdu, taču viņš nevarēja neko padarīt, lai meitu apturētu, – un tā nebija pirmā reize, kad Flosija iespītējās. Viņa redzēja, ka tēvs ir pazinis apņēmību meitas sejā.

Viņš nikni novicināja roku. – Dari taču kaut ko, Edīt.

Māte sasita plaukstas. – Flosij, dārgā, padomā! Ja tu to izdarīsi, tad kļūsi par… – Viņa paraudzījās uz tēvu. – …par Moderno sievieti. – Viņa nočukstēja divus pēdējos vārdus tādā nicinājumā, it kā tie varētu aizskart smalkākas ausis. – Tu izvēlēsies vecmeitas dzīvi. Kāpēc lai tu tā rīkotos? Vai tu negribi mīlēt vīrieti? Negribi bērnus, kas krāšņos tavu dzīvi?

Nenoliedzami, Flosija to gribēja. Jau gadiem viņa bija sapņojusi tikai par to, ka reiz izaugs un kļūs par sievu un māti, taču tas bija pirms tam, kad sievietēm tika dotas izvēles iespējas. Tagad viņas ieguva izglītību. Viņas pieprasīja vēlēšanu tiesības. Viņas pat sāka strādāt profesijās, kas agrāk nebija pieejamas. Tomēr, lai paturētu šādu darbu, viņām nācās palikt neprecētām.

Flosiju pārņēma pilnīga skaidrība un miers. Pleci atslāba. “Ja es visu atlikušo mūžu nodzīvošu kā vecmeita, tad pilnīgi noteikti ne tēva mājā, kur nopelnītā alga nepiederēs man. Turklāt – kurš gan ir dzirdējis par Moderno sievieti, kas dzīvotu kopā ar vecākiem? Nē, ja es gatavojos kļūt par Moderno sievieti šī vārda patiesajā nozīmē, man ir jāaiziet. Cita ceļa nav.” – Es labprāt gribētu bērnus, māt, taču nespēju priecāties par vīru, kurš atņems man nopelnīto naudu un turēs mani īsā pavadā, jo uzskatīs, ka labāk zina, kas nāk man par labu.

Māte noelsās vien.

Tēvs tumši piesarka. – Viņš zinās, kas tev nāk par labu!

Noteikti.

Tobrīd Flosija nodūra galvu, notrauca no svārkiem maizes drupaču un iemeta to savā tukšajā pudiņa šķīvī.

– Labi, labi, – tēvs noskaldīja, saberzējis degunu. – Vari strādāt pie Tifanija, taču, pie visiem svētajiem, tu paliksi dzīvot te, mājās!

Flosija izslēja zodu un palūkojās uz punktu virs mātes galvas. – Piedod, tēt. To es nevaru.

Saraustīti ievilcis elpu, viņš atglauda matus un savilka rokas dūrēs, ar šo žestu izjaukdams savu nevainojamo izskatu. Flosija sajuta patiesas raizes par viņa veselību. “Jādomā, ka mana rīcība nevar izraisīt sirdslēkmi. Nē, nē. Saņemies!”

Pēc saspringta brīža tēvs nolaida rokas, un viņa vaibstos parādījās nogurums. Mati bija izslējušies gaisā nelīdzenos kušķos. – Mēs ar tavu māti visu mūžu esam rūpējušies par tevi, mācījuši tevi, skolojuši tevi, uzmundrinājuši tevi, mīlējuši tevi, dažkārt pat lutinājuši tevi. Mēs ieguldījām visu… pilnīgi visu, lai sagatavotu tevi sievas un mātes lomai. Tu esi vienīgā, kas mums ir, Flosij. Kāpēc gan pēc visa, ko mēs esam devuši, tu gribi mums to nodarīt?

Acis Flosijai pieplūda ar asarām, rīkle sažņaudzās. – Vai tu baidies, ka man neizdosies, tēt? Vai tu baidies, ka jums nāksies par mani kaunēties?

Viņš uzmeta meitai skumju skatienu. – Nē, maziņā, es baidos no tā, ka tev varētu izdoties. Patiesībā es zinu, ka tev izdosies. Tu esi tik skaista un talantīga, un gudra… patiesībā pārāk gudra sievietei. Tik gudra, ka Tifanijs varētu saprast, pie kā ir ticis, un padarīt tevi par savu vitrāžu dizaineri. Tad tu vairs nekad neatgriezīsies mājās.

Flosijai sirdī uzbangoja mīlestība pret tēvu. Viņa neuzdrošinājās pateikties par nemainīgo ticību sev, taču tā iesvēla siltumu līdz pat papēžiem. – Vai tas, ka es kļūtu par Tifanija dizaineri, liktu tev kaunēties?

Sakniebis lūpas, tēvs nopētīja savus nevainojamos roku nagus. – Nē, patiesībā es justos gluži lepns par tevi. Iztēlojies, ka mēs aizejam uz baznīcu un stāstām cilvēkiem mums līdzās, ka mūsu meita ir izdomājusi tās logu vitrāžas. – Viņš sapņaini pasmaidīja. – Ja tu tās izdomātu, būtu labi. Tāpat kā gleznošana ir piemērota dāmai ar tavu izcelšanos. Taču, mīļo meitenīt, kā lai mēs paskaidrojam to, ka tu esi atteikusies no uzdevuma, kam Dievs tevi radījis? Un tas viss tikai darba dēļ? It īpaši tāda darba, kur tev jālodē alva un jāgriež stikls? Tas ir vīrieša, nevis sievietes darbs. – Sāpes viņa acīs lika Flosijas apņēmībai sašķobīties. – Iespējams, mēs varētu noslēpt tavu nodarbošanos… tas ir, ja tu dzīvotu mājās. Pēc tam, kad tu kļūtu par dizaineri… ja vien tu vēl aizvien vēlētos dzīvot citur, mēs varētu par to padomāt.

– Es nevaru te palikt, tēt. – Flosija norija siekalas. – Man ir jāizvācas.

– Kāpēc?

– Flosij. – Izskatījās, ka māte ir tuvu asarām. – Lūdzu.

Tēvs pielieca galvu. – Kas ir?

Veselais saprāts neļāva Flosijai ieminēties par galveno iemeslu – ka viņa vēlas pati paturēt nopelnīto. Viņa bija norādījusi uz to agrāk, bet tēvs nebija sapratis mājienus. Turklāt neatkarīgi no tā visa Flosija nespēja pārmest tēvam naudas piesavināšanos vai arī to, ka viņš spēlē azartspēles. Taču bija vēl kāds iemesls, par kuru Flosija bija domājusi pa ceļam no skolas uz mājām, un tas bija izraisījis viņā jaunus aizrautības un entuziasma uzplūdus.

– Ja es dzīvotu pansijā, – viņa sacīja, – man pirmoreiz mūžā būtu māsas un brāļi, un es vienmēr, vienmēr esmu tādus vēlējusies.

Māte aizsedza muti ar roku, un pirmīt acīs sariesušās asaras izsprāga laukā.

Tikai ar nokavēšanos Flosija saprata, kā māte to varētu uztvert. – Nē, mammu, es nedomāju…

Atgrūdusi krēslu, māte nometa servjeti uz galda un izskrēja no istabas.

Flosija dzīrās piecelties no krēsla, bet tēvs viņu apturēja, satverot aiz delma. – Nē, maziņā, pēc brīža es ieiešu pie viņas. Apsēdies, un pieliksim punktu šai sarunai.

Viņa atkal atslīga krēslā. – Es negribēju viņu kritizēt.

– Skaidrs, ka negribēji, taču tavai mātei liekas, ka viņa ir mani pievīlusi. Es esmu viņai tūkstošiem reižu teicis, ka man pietiek ar tevi, pat vairāk nekā pietiek. Tu esi vairāk, nekā ikviens tēvs jebkad varētu cerēt, taču mammai, šķiet, nekad nav ienācis prātā, ka viņa būtu pievīlusi tevi.

– Bet viņa nav mani pievīlusi.

– Tad kāpēc šī piepešā vēlēšanās tikt pie brāļiem un māsām?

Uzlikusi elkoni uz galda, Flosija atbalstīja pieri rokā. Tā nebija piepeša vēlēšanās. Šī vēlēšanās bija viņu pavadījusi visu mūžu. – Tas viss ir tik sarežģīti!

– Gan mēs to nokārtosim, taču tev ir jābeidz runāt tās muļķības par pansiju.

– Ak, tēt. Vai tu nesaproti? Es gribu izplest spārnus. Es gribu redzēt, ko nozīmē būt vienai pašai, piederēt pie lielas ģimenes. Ja es pārcelšos uz pansiju, tad tas viss man kļūs pieejams.

– Ja tu pārcelsies uz pansiju, tev pieejama kļūs tikai netīra lupata uz pusdienu gada, ar cūku sariem piebāzts matracis un notraipīta gultasveļa ar neizmazgājamu smaku, nemaz nerunājot par neiznestiem naktspodiem un netīrām izlietnēm.

“Vai tēvs maz zina, kurš mazgā viņa gultasveļu, kurš iznes naktspodu un kurš tīra izlietni?” Flosija iedomājās.

– Cik Tifanijs tev maksās? – tēvs jautāja.

– Piecus dolārus nedēļā.

– Tādā gadījumā tu nevarēsi atļauties pansiju, ja vien negribēsi dzīvot ar kādu vienā istabā, un tas nozīmē, ka otrā gultā gulēs cilvēks, kuru būsi izvēlējusies nevis tu pati, bet saimniece. Un ja nu viņai būs nejauks raksturs?

– Un ja nu nebūs? Ja nu viņa būs… – “Kā māsa,” Flosija klusībā pabeidza teikumu.

Tēvs viņu uzlūkoja. – Tu to darīsi, vai ne? Lai ko es teikšu, lai kā tas aizskars mani un tavu māti un lai ko mēs būsim darījuši tavā labā.

– Man ļoti žēl, – Flosija atbildēja. – Es to nespēju tev izskaidrot, taču esmu pieņēmusi lēmumu. Man ļoti noderētu tava palīdzība pansijas atrašanā, taču, ja tu man nepalīdzēsi, man to nāksies darīt pašai. Bet es to darīšu, tēt.

Tomēr Flosija nezināja, kā to darīs. Pārējās meitenes no Lietišķās mākslas skolas jau dzīvoja pansijās, kurās nebija brīvu vietu, vai arī grasījās palikt mājās, taču, jo vairāk Flosija domāja par pansiju, jo lielāku prieku viņā iesvēla šī doma. “Man nevajadzēs nevienam atskaitīties. Nevienam. Ne tēvam. Ne mātei. Pat ne vīram. Es būšu Modernā sieviete, pilnīgi cits cilvēks.”

JAUNĀ IEMĪTNIECE²

“Ekstravagantas galantērijas un kažokādām apmalotu drānu virpulī jaunā iemītniece iebrāzās pa atvērtajām durvīm.”