Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 7

Kopš divpadsmit gadu vecuma Flosija bija uzraudzījusi mātes klienšu bērnus laikošanas un modeļu izvēles laikā. Viņa bija mainījusi autiņus Eleanorai Rūzveltai, gaidījusi atraudziņu Heroldam Venderbiltam un no pudelītes barojusi Henriju Djūpontu. Viņas acīs Tifanija kungs nebija nekas vairāk par parastu vīrieti, kuram nejaušā kārtā piederēja daudz naudas. Tifaniju ģimenes sievietes nekad nebija uzticējušas mātei savas ģērbšanās problēmas, tomēr viņa zināja, ka šis vīrietis ēd, strādā un guļ tieši tāpat kā visi citi.

Tādējādi viņa varēja izskaidrot mutes izkalšanu un žņaudzošo sajūtu vēderā tikai ar Tifanija interesi par sieviešu nolīgšanu darbam savā uzņēmumā. Ja viņa dabūtu darbu “Tifanija stikla un apdares uzņēmumā”, tad varētu ne tikai izvākties no mājām un kļūt patstāvīga, bet arī apgūt krietni daudz ko par mākslu, krāsām, tekstūrām un dizainu.

Driskolas kundze nostājās viņai līdzās, paraudzījās uz audeklu un tad devās pie nākamās audzēknes. Saraukusi pieri, Flosija paspēra soli atpakaļ un nopētīja savu darbu. Viņasprāt, tas izskatījās gluži labi. “Kāpēc gan Driskolas kundze nepakavējās pie manis, kā bija kavējusies pie Agijas un Elizabetes? Varbūt viņa nav tā, kas pieņem lēmumus. Nē, skaidrs, ka nav. Viņa ir sieviete. Tifanija kungs bija teicis, ka augstu vērtē viņas viedokli, taču visi zina, ka vīrieši patiesībā to nedara – katrā ziņā ne visā nopietnībā.”

Līdz brīdim, kad Tifanija kungs bija ticis līdz Flosijas molbertam, viņam bija nācies piedzīvot meiteņu sarkšanu, stostīšanos, pārāk skaļu ķiķināšanu, blenšanu un neskatīšanos acīs. Flosijai viņa bija žēl. “Droši vien ir briesmīgi, ja citi tevī redz tikai bagātības un talanta iemiesojumu, nevis cilvēku ar miesu un asinīm.” Flosijas žēlums bija tik liels, ka viņas neveiklība pilnībā izzuda.

Nostājies meitenei līdzās, Tifanijs kādu brīdi vēroja gleznu. – Jūs esat labi uztvērusi ēnas un gaismas.

– Pateicos. – Viņa sajauca krāsu ar umbras piedevu un tad pašķīdināja to ar terpentīnu. – Pagleznojums ir viens no maniem mīļākajiem slāņiem.

Viņš sarauca pieri. – Tiešām? Un kāpēc tā?

Flosija paraustīja plecus, ar piemiegtām acīm uzlūkoja modeli un tad pievienoja audeklam netīri baltu triepienu pie uzgleznotās figūras pleca. – Laikam tāpēc, ka tieku pie lielajām otām un varu triept brīvi un nevērīgi. Tas ir tā… nezinu… laikam atbrīvojoši. Kāda ir jūsu mīļākā gleznošanas daļa?

– Pagleznojums. – Viņš uzmeta meitenei iztrūcinātu skatienu.

Viņa brīdi paklusēja. – Tiešām? Un kāpēc tā?

Tifanija kungs domīgi novērsa skatienu un tad atkal pievērsās meitenei. – Tāpēc, ka man nepatīk turēšanās rāmjos.

– Jūs pelnāt iztiku ar vitrāžām. – Flosijas lūpās pamazām uzplauka smaids. – Ja tā nav turēšanās rāmjos, tad es nezinu, kas tas varētu būt.

Viņš atbildēja uz meitenes smaidu. – Tas ir citādāk, jaunkundze…

– Džeina. Florensa Džeina. – Iespraudusi roku sānos, viņa sarauca uzaci. – Un kādā ziņā tas ir citādāk?

– Galvenais noslēpums ir stikla krāsās. Tur es jūtos brīvs. Flosija atkal pievērsās darbam. – Tātad krāsu izvēle un to uzklāšana uz stikla dod jums brīvības apziņu?

Tifanijs strauji izslējās. – Es neizmantoju apgleznotu stiklu. Tas izskatās garlaicīgi un māksloti. Nē. Es pievienoju savam stiklam krāsu un grozu to, kamēr tas vēl ir karsts. – Viņš pamāja ar roku, attēlojot griešanos. – Vīri ar smagu kausu izgāž izkausētu stiklu uz milzīga dzelzs galda, tad strauji uzlej papildu krāsas un ar haotiskām kustībām izvelk tam cauri grābeklim līdzīgu rīku. – Viņš atdarināja kustību ar visu ķermeni, attēlojot iedomātās šķidrās uguns grābšanu. – Krāsa ieplūst stiklā. Dažkārt svītrās, citreiz plankumos, dažreiz tā izliecas visādos leņķos, citreiz savijas spirālēs. – Viņa skatiens kļuva spožāks, seja iemirdzējās. – Taču nav divu vienādu gabalu.

Vārdi pazuda viņa aizrautībā un mīlestībā pret procesu. Tifanija kungs runāja kaismīgi, stāstīdams par lāpstiņu izmantošanu dziestošā stikla malās, lai liktu tam sakrokoties gluži kā audumam, vai par galda grūstīšanu, lai liktu stiklam ņirbēt un dažkārt pat uzburbuļot, pēc tam pārplēšot burbuli un izplājot uz karstā stikla.

Ak, ko gan nozīmēja būt vīrietim un spēt strādāt pie krāsns divtūkstoš grādu karstumā, izbaudīt kustību brīvību, ko nodrošina bikses, un spēku, ko nodrošina muskuļi!

Abi stāvēja, uzlūkodami viens otru. Tifanija elpa bija kļuvusi dziļa, Flosijas glezna aizmirsta, un ota noslīgusi viņai gar sāniem.

– Šogad es atvēru savu stikla fabriku Koronā, Kvīnsā, – Tifanija kungs noteica klusā balsī ar izteiktu šļupstēšanu.

– Patiešām?

– Jā. – Viņš veltīja Flosijai burvīgu smaidu, kas liktu aizrauties jebkuras sievietes elpai, lai arī viņš bija divreiz vecāks. – Mēs vairs neesam ierobežoti kā tolaik, kad bijām spiesti izmantot citu darinātos stiklus. – Tifanija kungs papurināja galvu; cirtainie mati bija izspūruši pēc iepriekšējā teatrālā priekšnesuma. – Mēs Koronā taisām visdažādākos eksperimentus, lai redzētu, pie kādiem nejaušiem efektiem iespējams tikt, un man jāteic, Džeinas jaunkundze, ka esam tikuši pie visām iespējamajām krāsām visos iespējamajos toņos un nokrāsās.

– Bet ko tad, ja jūs vēlēsieties atkārtot noteiktu krāsu un veidu?

– To mēs nevaram. Tas jau ir pats skaistākais visā šajā darbā. – Vīrieša skatienā pazibēja šķelmīgums. – Darbu pārraugs vēl vakar man teica, ka esot tikai divas lietas, kas ir vēl nedrošākas par krāsaina stikla ražošanu, proti, sievietes noskaņojums un mūļa paklausība.

Flosija iesmējās.

Driskolas kundze viņiem pievienojās.

– Es esmu atradis draugu, Driskolas kundze. Tā ir Florensa Džeina. – Tifanijs pievērsās Flosijai. – Šī ir manas sieviešu nodaļas vadītāja.

– Labdien, – Flosija sacīja.

– Priecājos iepazīties. – Sieviete pagriezās pret Tifanija kungu. – Esmu izlēmusi par piecām meitenēm, kuras, manuprāt, labi noderēs un kuras varētu piekrist mums pievienoties.

– Lieliski, – viņš sacīja. – Kā būtu, ja mēs vienotos par sešām? – Viņš pievērsās Flosijai. – Vai jūs vēlētos strādāt pie Driskolas kundzes mūsu sieviešu nodaļā, Džeinas jaunkundze? Brīdinu, ka tur būs vajadzīga turēšanās rāmjos.

Sirds Flosijai iepukstējās straujāk. Viņa piespieda roku pie krūtīm. – Ak! Ak tu tētīt! Nu jā. Es labprāt. Es… es…

Pamājis ar galvu, Tifanija kungs pārlaida skatienu apkārt telpai. – Driskolas kundze jums pavēstīs visus sīkumus, bet es tagad gribētu mazliet aprunāties ar Koksa kungu, ja jūs, dāmas, mani atvainosiet.

– Jā, protams. Pateicos.

Taču viņš jau bija devies projām, aši sperdams soļus uz koka grīdas.

Flosija nolika otu malā un tad pagriezās pret Driskolas kundzi. – Vai… vai tas tikko notika?

Sievietes seja atmaiga. – Man šķiet, ka jā.

“Viņa ir vecāka par mani,” Flosija prātoja, “taču krietni jaunāka par māti. Varbūt trīsdesmit vai trīsdesmit divus gadus veca? Katrā ziņā viņai nav vairāk par trīsdesmit pieciem.” Brūnos matus Driskolas kundze bija sakārtojusi vienkāršā mezglā, un viņas brūnās acis neko nepalaida garām.

– Mēs pilnībā pievērsīsimies tam, lai pabeigtu vitrāžas, kas Tifanija kungam vajadzīgas, lai piedalītos Vispasaules izstādē. Neatliks daudz laika mācībām, un baidos, ka tās drīzāk būs tādas kā ugunskristības.

– Es saprotu. Kā jūs domājat, cik ilgu laiku vajadzēs, lai pabeigtu vitrāžas?

– Viss laiks, kas šodienu šķir no pirmā maija, kad sākas izstāde. Jums vajadzēs strādāt visu dienu no pirmdienas līdz sestdienai, saņemot par to piecus dolārus nedēļā. Vai tas derēs?

“Pieci dolāri nedēļā. Un tie paliks tikai man.” – Jā, tas pilnībā derēs. Kad man ir jāsāk?

– Otrajā janvārī. Mūsu darbnīca atrodas Ceturtās avēnijas un Divdesmit piektās ielas dienvidaustrumu stūrī. Sieviešu nodaļa ir trešajā stāvā.

– Es atradīšu.

Driskolas kundze viņai pamāja. – Skatieties, lai tā arī būtu. Kad Tifanija kungs un Driskolas kundze bija aizgājuši, Flosijai tā trīcēja rokas, ka viņa vairs nespēja pagleznot – pat ne fonu. Viņai vajadzēja sameklēt kādu dzīvesvietu tuvāk Tifanija darbnīcām. Ne tikai tāpēc, ka vecāku māja atradās pārāk tālu, lai dzīvošana tajā atmaksātos, bet arī tāpēc, ka tēvs paturētu visu viņas algu, ja Flosija paliktu mājās. Un viņai bija vajadzīga šī alga, lai samaksātu par mācībām mākslas skolā.

Flosija prātoja, kā sameklēt istabu, cik tā izmaksātu un ko teiks vecāki. Atgaiņājusies no pēdējās domas, viņa paraudzījās uz pārējām Driskolas kundzes atlasītajām meitenēm. “Varbūt kāda no viņām gribētu īrēt dzīvokli kopā. Lai vai kā, tagad es kļūšu par to, ko avīzēs dēvēja par “Moderno sievieti” un ko tēvs saukāja par nešķīstību.”

MODES LAPA NO ŽURNĀLA “HARPER’S BAZAAR”¹

“Plisēta krepa kleitai mēs nolēmām darināt piedurknes tikai no samta vien.”